Es nemēdzu apspriest un pārsptriest skaļus notikumus, jo lielākoties tos apmuļļā un palaiž vējā. Ir tik daudz dažādu notikumu, tik daudz asaru, tik daudz skumju, bet mācības gūstam pārāk mazā apmērā. Tādēļ šoreiz vēlos uzdot jautājumu TEV - ko tev ir devusi Ivana nāve? Absurds jautājums? Es tā nedomāju... Es domāju, ka ja reiz kas tāds notiek, mums ir jāgūst maksimāls labums - mācība uz mūžu!

"Ivanu" ir daudz
Tādu bērnu kā Ivans ir daudz! Sākotnējā problēma - bērns mūk prom no mājām, viņš nejūt savu ģimeni, mīlestību. Nevēlos nevienu nosodīt vai attaisnot, vēlos tikai pateikt, ka sabiedrība ir tāds organisms, kurā viens orgāns bez otra nespēj dzīvot. Tātad... Cik daudzi cilvēki zina šādus "Ivanus"? Tādus, kuri dzīvo savu dzīvi, neatkarīgu no pieaugušajiem? Cik ir bērnu, kuriem zila acs ir ikdiena? Cik ir bērnu, kuri ir depresijā jau no mazotnes? Kas par to visu ir atbildīgs? Zinu, ka visiem ļoti patīk atrast vienu, viņaprāt, vainīgo un verbāli aizvainojoši nomētāt. Tomēr...  Vai tu viņu redzi? Vai tu rīkojies, kad redzi?
Šie ir jautājumi, uz kuriem nespēju pati sev atbildēt godīgi un ar tīru sirdsapziņu. Es varu pateikt, ka mūsu sabiedrības vardarbības tolerance ir nejēdzīgi augsta! Mūsu sabiedrība pārāk daudz ko pieņem par normālu esam. Es arī!
Mūsu bērnu pagalms ir pilns ar bērniem, kuri ir jaunāki par 7 gadiem, un tur atrodas bez vecāku uzrauzības. Mūsu pilsētā ir vairākas, tā dēvētās, sociālās mājas. Tur ir pilns ar bērniem, kurus neviens neuzrauga. Tur ir daudz bērnu, kuri nav sasnieguši 7 gadu vecumu.
Es nezvanu nevienam. Un es domāju - vai zvanīt? Kā reaģēt? Jā, vecāki ik pa laikam paskatās pa logu (iespējams), bet ja mēs runājam atklāti... Kas ir un kas nav normāli?
Ziniet, salīdzinoši nesen pludmalē redzēju, kā vecmamma sāk no visa spēka kratīt savu mazmeitu. Es dusmās metos pie šīs kundzes ar draudiem, ka ja viņa nenomierināsies, izsaukšu policiju. Un neizsaucu. Bet vajadzēja! Ja šī kundze nespēj saņemties sabiedriskās vietās, tad kas notiek mājās?! Šī ir manas netīrās sirdsapiņas daļiņa...
Šis raksts nav par nosodījumu. Tas ir jautājums sev - cik tīra un patiesa es esmu?!

Cik aizsargāts ir tavs bērns? 
Patiesībā - neviens nespēs sniegt kaut ko labu apkārtējo bērniem, ja nespēs aizsargāt un rūpēties par saviem. Cik informēts esi tu par to, kā parūpēties par savu bērnu?
Šajā situācijā vecāku nolaidības dēļ puisēna nāve bija salīdzinoši ātra. Tomēr, cik ātri savu bērnu nogalinām mēs - it kā tie, kuri rūpējas par saviem bērniem? Vai tu vienmēr, neatkarīgi no bērna niķiem, piesprādzē viņu atbilstošā autokrēsliņā? Vai, braucot ar riteni, uzliec ķiveri? Vai saproti, ka katrs saldums, sintētika, ķīmija samazina tava bērna dzīves ilgumu? Vai saproti, ka mīlestības neesamība, nosodījums, dusmas iznīcina tavu bērnu iekšēji? Vai tu savu bērnu aizsargā, bet tajā pašā laikā, ļauj viņam mācīties no savām kļūdām? Vai tu zini, ko tavs bērns dara pēc skolas - kas ir viņa draugi, kādas sirdssāpes viņš izjūt, ko dara internetā? Va tavm bērnam tu - mamma vai tēti - esi uzticības persona nr.1?!
Es mērķēju uz to, ka arvien vairāk, piemēram, ar vēzi un diabētu slimo bērni un jaunieši. Jau labu laiku ir zināms, ka šīm slimībām ciešs sakars ir ar pārtiku. Ir labi zināms, ka ik gadu autoavārijās iet bojā bērni, kuri nav bijuši piesprādzēti. Vai tu savu bērnu esi iemācījis peldēt, lai nekad nekas slikts nenotiktu ūdenī, nevis aizliedz tam tuvoties?
Vai TU vari ar tīru sirdsapziņu teikt, ka centies kā vari un cik vari, lai aizsargātu savu bērnu no šīs pasaules netaisnībām? Vai tu bērnu informē par šo nejēdzību esamību? Vai tu, kā vecāks, esi iemācījies savam bērnam aizsargāt sevi?
Kāda ir bērnu dzīvības cena? Autokrēsliņš pārāk dārgs? Bērniņš jāiepriecina ar kādu gumijas lācīšu iepakojumu? Kādas ir mūsu vērtību patiesā skala? Man ir jāmagā trauki, tādēļ nav laika bērnam? Bērna problēmas  nav svarīgas, jo kādas gan problēmas var būt tik mazam cilvēkam?

Sveces, skisti vārdi, nosodījums...
Komentāri, protams, par šo tēmu ir... Lai paliek! Tomēr ir svarīgs jautājums, vai ir kas ārpus svecēm un komentāriem? Vai mūsu sabiedrība iegūs kādas zināšanas, sapratni? Vai Ivans būs samaksājis ar savu dzīvību, lai glābtu citus bērnus?! Vai arī mēs šo stāstu noskatīsimies, kā traģisku seriālu, un pārslēgsim nākamo kanālu?
Atcerieties, ka katrs no mums var kādā veidā glābt bērnus. Tieši vai netieši. Ar pozitīvām domām un darbībām. Ar rīcību. Ar savu inteliģenci. Ne izglītību, bet zināšanām. Pēdējos mēnešos esmu apmeklējusi Pētera Kļavas lekcijas, un ieguvusi ļoti svarīgu atziņu - lai parūpētos par saviem bērniem, ar mīlestību nepietiek! Ir svarīgi, lai vecākiem ir zināšanas, lai viņi zina, kur jātur etiķis, sadzīves ķīmija, kā jāelpina bērns, ja ir noticis nelaimes gadījums, kā var palīdzēt, ja bērns ir aizrijies, kā pārtika ietekmē veselību, kā attiecības ģimenē ietekmē bērna fizisko un psiholoģisko veselību u.t.t. Par to var rakstīt daudz un gari.
Svarīgākais, ko novēlu ikvienam - turiet atvērtu arī trešo aci, kas ne vien redz, bet arī ar visu savu dvēseli jūt. Esiet gudri, zinoši un uz attīstību tendēti! Lai drošībā ir ikviens cilvēks - kā liels tā mazs!