Man nesen atsūtīja saiti uz filmu "Блеф, или с Новым годом" ("Bluff, or Happy New Year"). Ja jāsaka godīgi - tad tā ietver sevī lielu daļu no tā, kas tika mums stāstīts audžuvecāku kursos Noskaties, un tu sapratīsi, kādēļ bērni nedrīkst atrasties bērnu namos, un kādēļ īpaši svarīgi, lai mazi bērni aug ģimenēs.

Šī ir neatkārtojami laba dokumentālā filma, kas ir filmēta Krievijas bērnu namā vai pat vairākos. Un, protams, ne tajā sliktākajā/jos. Jo, ir skaidrs, ka ļauts filmēt vien tur, kur vadība zina, ka viss ir "kārtībā". Lai gan, manuprāt, viena no svarīgākajām daļām ir tā, kur bērnu nama vadītāja atzīst - bērnu namā, sisēmā bērns nevar izveidoties vesels un laimīgs. Tas vienkārši nav iespējams iestāžu formas dēļ. Un neviens labākais direktors, audzinātāja vai auklīte to nespēs mainīt. Man šis atzinums ir tuvs, jo man šķiet ļoti absurdi, ka mūsu bērnu namu vadītāji nereti skrien vai ar pieri sienā, lai pierādītu, ka bērniem tur ir LABI! Tas tiek uztverts ļoti personīgi. Un žēl, ka tā...

Lai gan jāatzīst, ka nereti sabiedrība cenšas visus ielikt vienā maisā. Protams, ka starp visiem sistēmā strādājošajiem ir daudz jauku cilvēku, kuri atrodas nepareizā amatā, un ir tādi, kuri ir kā radīt savam amatam. Bet es nespēju saprast, kādēļ šie sistēmas pārstāvji tur karogu rokās un teju vai kliedz - nē, te ir ideāla vieta bērniem!

Nepārprotiet - es nedomāju, ka audžuģimenes ir kāda idilliska formula bērnam. Bērnam būtu labi piedzimt harmonskā un laimīgā ģimenē un šo sajūtu nest visas dzīves garumā. Starp mums ir audžuģimenes, kuru prioritāte ir materiālais atbalsts no valsts, un ir audžuģimenes, kuru ikdiena ir emocionālā, fiziskā un pat seksuālā vardarbība. Nē, visas audžugimenes nav svētas. Nē, visi bērnu namu darbinieki nav svēti. Nē, visi bāriņtiesu vadītāji nav svēti. Nē, visi ministrijas darbinieki nav svēti. Un tā varētu turpināt vēl ilgi.

Tomēr... Vai nav laiks sākt rīkoties ar absolūti naivu (vismaz pagaidām) un skaļu saukli - katram bērnam ģimeni!!? Starp citu, jo vairāk būs audžuģimeņu, jo lielāka iespējamība būs izskaust tās, kuras pilda šo pienākumu absolūti nepareizu iemeslu dēļ. Tātad - vai nebūtu labi bērnu namu, bāriņtiesu darbiniekiem atzīt, ka bērniem šī vide ir degradējoša? Jo tikai problēmas atzīšana mūs var novest pie pārmaiņām.

Pie kādām? Būsim atklāti - bērnu namus neviens vienā dienā nelikvidēs. Tas vienkārši nav iespējams. Varbūt tomēr varam iet attīstības virzienā nedaudz straujākā solī? Bez problēmas atzīšanas tas vienkārši nebūs iespējams.

Atgriežoties pie jautājuma par sistēmas darbiniekiem. Es nesaprotu, kā viņi to dara. Tas ir ļoooti smags darbs! Un ir tikai loģiski, ka ar laiku šo darbinieku sirdis nocietinās, un darbs ir teju vai tikai mehāniskas darbības. Tas ir loģiski, jo ir maz cilvēku, kuri spēj daudz maz viegli tādu spriedzu iznest cauri savai ikdienai. Tādēļ liela daļa savu psiholoģisko iespēju dēļ vienkārši nespēj pildīt savus pienākumus labi. Protams, tas neattiecas uz visiem. Un šī filma pierāda to, ka darbinieki ir normāli, domājoši cilvēki, bet arī viņi ir sistēmas ieskauti. Arī viņiem šī nasta nav panesama, tādēļ rezultāts ne tuvu nav tāds, kā to varētu vēlēties.

Bet es tad nesaprotu, kur ir šo nelaimīgo un nekvalitatīvo darbinieku sirdsapziņa? Kā var sadzīvot ar to, ka dari savu darbu slikti vai viduvēji, un to, ka tieši šī graduācija nosaka bērnu dzīves kvalitāti? Kāda ir motivācija?

Vienīgais uz ko es varu cerēt - tā ir vēstule no kāda bērnu nama darbinieka, kurš pastāstīs- kas tad īsti notiek tajās sienās? Kā tas ir, ka tavs darbs pašlaik ir teju vai nīstamākais? Un es šo saku bez ironijas... Es tik tiešām neapzskaužu darbiniekus, kuri cenšas, kā var, bet viņi tiek likti līdz ar negatīvajiem varoņiem vienā maisā.

P.S. Ja kādam nāk prātā, ka Krievijā ir kaut kādi "ne tādi" bērnu nami, bet Latvijā ir daudz labāki, tad... Es gan nevaru tos salīdzināt, jo man nav tādas pieredzes. Tomēr - visi šajā filmā redzamie ikdienas notikumi, sasaucas ar to, kādu mēs saņēmām mūsu audžudēlu. Sākot ar "podiņmācību", beidzot ar piesaistes izveidi un uzticību/neuzticību pieaugušajiem. Arī tas, ko esmu lasījusi intervijās, kuras sniedz adptētāji, kāda bijusī darbiniece, un bērnu namu bijušie audzēkņi, es gribētu teikt, ka līdzība ir pat ļoti liela.



Lai jums... Jauka skatīšanās gan tā nebūs! Lai jums šī filma rada domas, idejas un maina skatu uz dzīvi!