Ar Laimu iepazinos pirms vairākiem mēnešiem, audžuvecāku kursos. Viņas smaids spēs sasildīt ikvienu, droši vien tādēļ viņa ir lieliski piemērota audžumammas statusam. Jo smaids ataino viņas būtību. Laimas ģimenē auga pieci bērni, bet tad kopā ar vīru izlēma - varbūt, var kādam bērnam palīdzēt, piedāvājot iespēju dzīvot. Nevis izdzīvot. Laima un vīrs savu audžumeitiņu Zani gaidīja ilgi... Laimai tas šķita negodīgi ilgi, jo ir iespēja palīdzēt. Jo ir bērni bērnu namos. Bet nekā.

Pirmie "piedāvājumi" vēl kursu laikā

Laimas ģimene bija pirmā, kurai no mūsu grupas tika piedāvāti potenciālie audžubērni. Viņai bija piedāvāts kursu laikā iepazīties, bet tiklīdz tie beigušies, bērnus uzņemt savā ģimenē. Ja "saklikšķ". Un viņu ģimenei dikti saklikšķēja ar jauku puisēnu un meitenīti - brālīti un māsiņu. Tik brālītim bija milzu psiholoģiskā trauma, jo abi šķirti vēl no trešā bērniņa, zīdainīša. Laima bija pārlaimīga. Viņa par šiem bērniem runāja ar lielu mīlestību. Jau gatavojās. Bet te... Bāriņtiesa nolēma, ka brālītis un māsiņa tomēr dosies pie citas ģimenes. Tā šis stāsts beidzās.

Otrs piedāvājums - pirmsskolas vecuma meitenīte

Pēc kursu beigām, Laimas ģimene saņēma piedāvājumu pieņemt savā ģimenē pirmsskolas vecuma meitenīti. Meitenīti, kurai bija milzu iespēja visai drīz atgriezties savā bioloģiskajā ģimenē. Laimas ģimene jau sāka gatavoties. Nenoturējās, un pat nopirka kleitiņu potenciālajai audžumeitai.

Tika saņemts zvans, meitenītes tētim tomēr tiks dota vēl viena iespēja. Viņš izpildīja bāriņtiesas noteikto "mājasdarbu" un panāca, ka meitiņa paliek ģimenē. Liels prieks par meitenīti, bet jau atkal nekā – Laimas ģimenei. Veikalā nopirktā kleitiņa bija jāieliek dziļi skapī...

Trešais - īstais piedāvājums

Kopš audžuvecāku kursiem bija pagājuši divi mēneši, bet pēc statusa iegūšanas - mēnesis un viena nedēļa. Pastaigas laikā pa lielveikalu Laima saņēma zvanu - krīzes situācija, steidzami jālemj, kur ievietot no ģimenes izņemtu meitenīti. Jautājums Laimai: "Ņemsiet?" Kāda runa! Un Laima metās mājās, ko kājas nes - gatavoties, jo burtiski - tūliņ, tūliņ ieradīsies VIŅA! Audžumeitiņa. Ne redzēta, ne dzirdēta. Bez jebkādas papildus informācijas. Un viņi satikās četras stundas vēlāk.

Satikšanās

„Vēl tad, kad bāriņtiesas pārstāve no mašīnas izcēla mazu, smalku, sprogainu, gaišu eņģelīti, es sapratu, ka viņa ir mūsu! Man nebija ne mazāko šaubu! Zināju, ka lai vai kāds būtu meitenītes raksturs un pieredze, mēs viņai palīdzēsim un dosim, cik vien spējam dot”, atminas Laima.

Zane bija zeķītēs, bet līdzi bija iedoti izmirkuši apavi. Viņa – apmulsusi, neizpratnē, kur ir nonākusi... Zane lielām acīm pēc gulēšanas mašīnā vēroja apkārt notiekošo. Mazulītei līdzi ir maiss ar drēbēm. Zēnu. Tās ir par lielu. Bērns ir bez vārda. Bāriņtiesas pārstāvji, kuri nogādāja Zani uz pagaidu mājām, nezināja viņas vārdu. Apsolīja noskaidrot un nākamajā dienā paziņot. Bet vismaz zināms, ka meitenīte ir 3 gadus veca, drīz būs četri gadi. Un izrādījās, ka tā ir kļūda. Līdz ar vārdu, Laimas ģimene uzzināja, ka audžumeita ir vien 2 gadus veca, drīz būs 3. Un tā bija visa informācija. Un ar katru dienu Laima uzzināja arvien vairāk un vairāk.

Tomēr jau pirmajā dienā Laima nevarēja vien nopriecāties par pirmo audžubērnu. Laima vienmēr skandina: „Mums ir tik ļoti paveicies!” Kopā ar Zani, visas ģimenes meitenes un mazais brālītis devās pastaigā pa dārzu. Lielākās meitenes deva Zanītei zirņu pākstis, kuras meitene cītīgi vēra vaļā, bet iekšā esošus zirņus sadalīja „brālīgi”, pēdējo zirnīti atstājot sev. Pēc zirņu ēšanas jeb – likšanas aiz vaiga, Zane visu izspļāva. Viņa nezināja, ka tos var sakost un norīt. Tik vienkārša lieta, vai ne? Bet ar lielo māsu palīdzību, mācība ātri vien bija rokā! Laima atceras, ka stundas laikā Zanīte tika pieņemta ģimenē, kā „savējā”.

Nākamajās dienās ģimenei nācās atklāt, ka audžumeitiņai vēlamo ēdienu listē, mājas ēdienu nav. Nedz kartupeļu, nedz zupu, nedz sautējumu. Toties ātri „pagatavojamie” ēdieni gan iet pie sirds. Čipsi, pelmeņi, makaroni. Zanītei gan bija grūti noraudzīties mazā brālīša labajā apetītē, kurš kartupeļu ēdienu ēda, ka šmakst vien. Un saprata – nekas cits, kā vien tas, kas ir uz galda, nav gaidāms... Un tā – Zane iepazina mājas ēdienu. Viņai garšo sarkanās bietes, biezpiens ar krējumu un visi iespējamie ēdieni, kuru sastāvā ir ķirbis.

Neplānotā tikšanās

Laima zināja, ka bērns dzīvoja tajā pašā rajonā, kurā viņa. Te ir tas paradokss - viņai nebija ne jausmas, kā izskatās Zanes vecāki, vecvecāki, paziņas, draugi... Viņa zināja, ka jebkurā brīdī var viņiem „uzskriet virsū”. Tā arī notika.

Lielveikalā pie Laimas piegāja kāda pavecāka kundze ar asarām acīs. Sākusi teikt, ka atceras viņu bērnībā, ka ir tik pateicīga viņai... Laima raudzījās viņā, un nesaprata, kas notiek?! Pēc kāda laika saprata - tā ir Zanes vecmamma, kaut kur redzēta... Pilsēta maza.

Laima šo tikšanos atceras satraukuma pilna. Viņa saka, ka kājas esot palikušas "mīkstas", jo nekad taču nevar zināt, kāds ir audžubērna bioloģiskās ģimenes noskaņojums. Par laimi - vecmamma bija sajūsmā par domu, ka viņas mazmeitu audzina tieši šī audžuģimene. Laimai viņa ar mierīgu sirdi uztic savu mīļo meitenīti.

Plānotās tikšanās

Laimas audžumeitai ir ciešs kontakts ar bioloģiskajiem vecākiem. Viņi Zanei zvana katru dienu. Tāpat visai bieži notiek tikšanās ar šo ģimeni, kas gan raisa divējādas sajūtas. Tādēļ Laima vēlas nākamreiz savā ģimenē uzņemt mazu bērnu. Pavisam mazu - zīdainīti. Tas, lai izpaliktu psiholoģiskās manipulācijas ar bērnu, no bioloģisko vecāku puses. Lai gan... Laima jau no paša sākuma savā ģimenē vēlējās uzņemt zīdaini, bet tas nesaprotamu iemeslu dēļ nenotika... Viņai tika piedāvāti dikti slimi bērni, par kuriem šobrīd parūpēties nevarētu. Bet daudz maz veselu neviens nepiedāvāja. Laikam Latvijā tādu nav (labi daudz sarkasma no manas puses!)

Abpusēja pieņemšana

Kad ciemojos pie Laimas, mazā Zane teju vai neizlien viņai no klēpja. Arī gadu vecais dēliņš grib, bet viņam dikti nevajag - nav bijis mīlestības badā ne mirkli. Mazajai Zanei ir mamma, kuras vārdu un uzvārdu viņa man visai bieži atgādināja. Par tēti gan viņa sauc audžutēvu, lai gan bioloģiskais tēvs no "bildes" nav izkāpis. Mazā meitenīte saka, ka viņa varētu tēti (bioloģisko) pārdot un vietā nopirkt jaunu. Laima skaidro, ka tas nav iespējams...

Kad jautāju Laimai, vai ir apradusi ar jauno situāciju, viņa neminstinoties atbild, ka citādāka ikdiena vairs nav iedomāja. Tikai ar Zani. Lai gan vecākās māsas mēdz pavilkt Zani "uz zoba", jo tīņu vecumam visai raksturīgi... Toties mazā Zane, kā jau visi bērni, kuri palikuši bez pamata zem kājām, jokus nesaprot. Dikti par tiem bēdājas un sirdīgi raud... Bet viss ātri vien aizmirstas, un diena draudzīgajā ģimenē turpinās.

"Forša meičiņa. Mums ir ļoti paveicies", vienmēr saka Laima.

*Visi rakstā minētie vārdi ir mainīti.