14. janvārī, Rīgas Lutera draudzē notika diskusija „Mēs varam palīdzēt bērniem uzaugt ģimenē”. Diskusijas dalībnieki dalījās savā pieredzē, ar mērķi – iepazīstināt ar uzņemošo ģimeņu aizkulisēm un iepazīstināt ar dažādām uzņemošo ģimeņu formām.


Savā pieredzē dalījās žurnāliste un audžumamma - Evita Puriņa, un bloga „Manas Debesis” autore un audžumamma - Elīna Bataraga (jebšu - es). Kā arī viena no „Zvannieku mājas” dibinātājām, Labklājības ministra padomniece, aizbildne un adoptētāja - Linda Baļčūne, un māksliniece, sociālā pedagoģe, adoptētāja un aizbildne jaunietim no Gambijas - Ēstere Zemīte. Diskusiju meistarīgi vadīja - Mārtiņš Daugulis.

Linda Baļčūne dalījās atmiņu stāstos par „Zvannieku māju” rašanos. Tas notika neplānoti, neparedzami, bet tik liktenīgi. Stāsts sākās ar kādu klauvējienu pie durvīm. Tas bija kāds mācītāja Jurim Cālīša ģimenei nezināms vīrietis, kurš meklēja savu četrus mēnešus veco pazudušo zīdaini. Tad neviens pat nevarēja iedomāties, ka šodien tā būs kopiena, kurā vairākas ģimenes kopīgi audzina 25 pirmsskolas un skolas vecuma bērnus un pusaudžus, kā arī vairākus jauniešus, kuri nespēj dzīvot ārpus kopienas.

Linda klātesošos iepazīstināja ar arī uzņemošo ģimeņu formām – to pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem.



Ēstere Zemīte atminējās, kā savulaik vēlējās savā ģimenē uzņemt bērnu, kurš palicis bez vecāku gādības, bet apstākļu sakritības dēļ, tas nenotika. Daudzus gadus vēlāk Ēsteres ģimene veiksmīgi uzņēma savā ģimenē piecus mēnešus vecu bērniņu, kuru vēlāk arī adoptēja. Ēsteres ģimene Latvijā ir īpaša arī tādēļ, ka pieņēma ģimenē 16 gadus vecu jaunieti no Gambijas. Šo procesu sarežģīja birokrātija, neziņa, abpusēja jaunas mentalitātes apguve. Bet Zemīšu ģimene un puisis - Džallo ieguva neaprakstāmi daudz...


Žurnāliste Evita Puriņa atklāti stāstīja par savā ģimenē piedzīvoto, esot audžuģimenei. Puriņu ģimenē ir uzņemti divi audžubērni. Pirmais audžubērns bija nepilnus divus gads vecs, un lielākos dzīves daļu pavadījis bērnu namā. Evita atklāja, ka neskatoties uz audžuvecāku kuriem, kuri bija labi, viņu ģimene nebija gatava realitātei... Šis stāsts beidzās ar bērna atgriešanos pie bioloģiskajiem vecākiem. Vēlāk Evitas ģimene uzņēma otru audžubērnu – vienu mēnesi vecu, mazu jo mazu bērniņu. Diskusijas laikā Evita neslēpa neizpratni par to, kā interesēs darbojas iestādes, kuras pārstāv bez vecāku gādības palikušos bērnus. Kā arī – atklāti runāja par stereotipiem un aizspriedumiem mūsu sabiedrībā.


Savukārt es (Elīna Bataraga) dalījos atmiņās par to, kā mūsu ģimenē pēdējā 7 mēnešu laikā ir ienākuši divi audžubērni – tolaik pusotru gadu vecs puisēns un 8 gadus veca meitene ar īpašām vajadzībām. Abi bērni ir nākuši no dažādiem bērnu namiem, tomēr gūtās traumas ir līdzīgas. Gūto traumu saraksts ir visai garš, un tikai „soli pa solim” tas mazinās. Bailes no ūdens, vājas komunikācijas prasmes, emociju trūkums, bailes no sievietēm, bailes no gulēšanas, nemitīga bada sajūta un daudz kas cits – manā stāstījumā.


Auditorijā klātesošie uzdeva jautājumus, stāstīja savus pieredzes stāstus. Arī audžumamma - Ārija Martukāne, kura savā ģimenē uzņēmusi bērnus jau 25 gadus. Diskusijas laikā viņa atklāja, kāds ir nospiedums „sistēmas bērnu” dzīvē daudzus gadus vēlāk un jau audzinot savus bērnus. Ārija uzrunāja potenciālās audžuģimenes un ieskicēja to, kas tās sagaida...


Pasākumā piedalījās arī atbalsta programmas „PLECS” pārstāve, kura informēja klātesošos par nākotnes plāniem. „PLECS” darbojas trīs virzienos : 1. Atbalsts ģimenēm, kuras apsver domu par bērna no bērnunama uzņemšanu ģimenē; 2. Atbalsts ģimenēm, kuras ir pieņēmušas lēmumu dot ģimeni bērnam no bērnunama; 3. Atbalsts ģimenēm, kad bērns jau ir uzņemts.

Liels paldies Rīgas Lutera draudzei un Leldei Bergerei par pasākuma organizāziju! Paldies arī manām diskusijas kolēģēm par "pēcgaršu". Kā arī - paldies Mārtiņam Daugulim par pasākuma virzību. Video tapa un ir pieejams jums pateicoties Ilonai Kovaļovai. Paldies visiem par jūsu domām, vārdiem un klātbūtni! Tiekamies citvet un citreiz!

Elīna