Nodrošina Blogger.

"Ainaži": Citādākas pieredzes, citādāki skatījumi

By 13:37

Vēl salīdzinoši nesen internets bija pārpilns ar šokējošiem rakstiem par Bērnu psihoneoroloģisko slimnīcu „Ainaži” (turpmāk – „Ainaži”). Janvāra nogalē Tiesībsarga birojs publiskoja rezultātus, kas iegūti slimnīcas pārbaužu laikā. Rezultāti iegūti sarunājoties ar bērniem, sarunājoties ar darbiniekiem un veicot dokumentu pārbaudi. Pēc veiktās izpētes konstatēts liels daudzums dažādu pārkāpumu, par kuriem varat lasīt Tiesībsarga biroja mājaslapā.

Neilgi pēc izskanējušās informācijas, ar mani sazinājās kāda man labi zināma audžumamma no Latgales, kura vēlējās, lai izskan arī otras puses stāsts. Starp Latgales audžuģimenēm ir divas mammas, kuras ir pārsteigtas par veiktās pārbaudes rezultātiem, jo viņām ir bijusi citādāka pieredze. Kas, protams, nenozīmē to, ka iepriekš minētie pārbaužu rezultāti nav patiesi. Tas, protams, nenozīmē, ka citu ģimeņu sāpīgās pieredzes ir izdomātas vai pārspīlētas.

Vēlos uzsvērt, ka šīs sarunas ar audžumammām ir notikušas ar mērķi rast sabiedrībā izpratni arī par otru medaļas pusi, par citādāku pieredzi un citādāku skatījumu. Primāri liekot uzsvaru uz to, kas ir šie bērni, kuriem ir nepieciešama psihiatra palīdzība, un nereti arī ārstniecība psihoneiroloģiskajā klīnikā.

*Rakstā esošie vārdi ir mainīti ar mērķi saglabāt anonimitāti un raisīt brīvu un atklātu sarunu.

Kad vairs nekas nav glābjams 

Kad sazinājos ar Janīnu, viņa neslēpa savu sašutumu un dusmas par publiskoto informāciju attiecībā uz „Ainažiem”. Atļaušos sašutumu pilnos vārdus nepubliskot un nodot jums tikai stāstu par audžudēlu – Aigaru, un viņa pieredzi „Ainažos”.

Aigars Janīnas ģimenē nonāca, kad viņam bija 14 gadi. Viņa bioloģiskajiem vecākiem tika atņemtas aizgādības tiesības alkoholisma dēļ. Zēnam ir konstatēta garīgā atpalicība, uzvedības traucējumi. Tāpat puisis cieta no atkarībām – no datoratkarības, cigarešu atkarības, esot mēģinājis lietot arī narkotikas.

„Pie manis viņš bija divus gadus, bet tad es atteicos no viņam” atminējās Janīna, „jo viņš nemitīgi muka prom no mājām, nemācījās, cieta no atkarībām... Kur vairs tādu bērnu var pāraudzināt? Es domāju, ka te jau vairs tikai iestādes var palīdzēt”.

Janīna gan tika sākotnēji informēta par zēna veselības stāvokli un uzvedības problēmām. „Man pateica, ka viņš bēg no mājām, negrib mācīties. Bet es domāju - esmu gudra vecene un pāraudzināšu! Bet neko nevar izdarīt... Nevar pārveidot cilvēku, kurš tik ilgi ir nodzīvojis ar to visu, kuram jau ir savi uzskati, sava dzīve. Viņš vēlas to, ko viņš vēlas”, atzīst Janīna.

Aigars tika nosūtīts uz „Ainažiem”, jo ir bēdzis no mājām, no skolas, neesot mācījies. Janīna gan uzsvēra, ka vēl pirms tam tika darīts viss, ko varēja: „Mēs daudz strādājām ar psihiatru, ar psihologu, bet nekas nepalīdzēja. Psihiatrs pateica, ka šim bērnam bija nepieciešama ārstniecība daudzus, daudzus gadus atpakaļ. Neviens to nedarīja.” Puisis 14 gadus bija dzīvojis bioloģiskajā ģimenē. Vecākiem bija atkarības problēmas, viņi klaiņoja, bet bērns laiku pavadīja pie datora. Interesanti ir tas, ka bērnam bija pieejams dators, bet tajā pašā laikā, nereti neesot bijis ko ēst. Janīna arī pati bija redzējusi Aigara dzīves apstākļus, un atzīst, ka daudziem kūtis ir tīrākas un kārtīgākas.

Janīna atceras, ka ierodoties viņas ģimenē, Aigars nemācējis veikt pat elementārus darbus: „Teicu – nāc, sagriezīsim salātiņus, gurķīti... Bet ne viņš varēja salātus sariezt... Pat nazi nemācēja turēt rokās. Tik tālu viss bija aizlaists ģimenē.” Rodas loģisks jautājums – kādēļ 14 gadus tika pieļauta bērna atrašanās nelabvēlīgos apstākļos? Kādēļ sociālā dienesta, bāriņtiesas darbinieki nav rīkojušies? „Ko viņi var izdarīt? Viņi atbrauca, apsekoja un teica, ka jāuzlabo apstākļi. Viņi mainīja viņu dzīvesvietu uz nākamo, bet tur jau atkal tas pats”, stāstīja Janīna. Viņa uzskata, ka šajā gadījumā jau ir krietni par vēlu ko mainīt, ko uzlabot. Ir noformējies cilvēks, kura ciešanas ilgstoši tika ignorētas.

Kad speciālistu apmeklējumi nevainagojās panākumiem, Aigars nokļuva „Ainažos”. Jautāju Janīnai, kādas ir viņas atsauksmes par šo slimnīcu? „Tur ir ļoti forši! Tur rūpējās par zēnu. Es sūtīju paciņas, sūtīju naudu, un viņam viss tika nodots. Viņi nevis deva viņam naudu, bet par to pirka saldumus. Es biju ļoti apmierināta. Bērni tur ir siltumā, tīrībā. Es saprotu, varbūt var vēlēties vairāk...”, domīgi noteica Janīna. Viņa arī norādīja, ka atļautajos laikos varēja brīvi sazvanīt savu audžudēlu, bet sarunas laikā nekas neesot liecinājis par to, ka puisis bijis sazāļots. Jautāju, vai Aigars esot skaidro runājis, uz ko saņēmu atbildi, ka viss esot bijis kā parasti. Tomēr Janīna neslēpa, ka medikamentus viņš ir lietojis, bet pēc slimnīcas apmeklējuma, tie tika noteikti arī lietošanai mājās.

Viena no šokējošākajām informācijām, kas izskanēja medijos, bija saistībā ar bērnu piesiešanu pie gultas jeb fiksācijas gadījumiem. Janīna noliedz, ka Aigars kādreiz ticis siets. „Vismaz man viņš nekad neko tādu neteica”, viņa norādīja. Drēbes puisis esot turējis istabiņā, atsūtītos un iegādātos saldumus gan turējuši kopējā telpā vai skapītī – Janīna precīzi nezina. Tas, lai visi saldumi netiek notiesāti rekordlielā ātrumā.

„Vai kas mainījās zēna uzvedībā pēc ārstniecības „Ainažos”?”, jautāju Janīnai. „Nekas nemainījās. Viņš kārtējo reizi aizbēga, apsaukājās... Es vedu viņu uz skolu, nākamajā dienā aizmuka no skolas. Viņš turpināja nemācīties”, nolemtības pilni stāstīja Janīna. Viņa gan atzīst, lai vai kādi konflikti nav notikuši, puisis nekad neesot bijis vardarbīgs.

Un kāds ir Aigara vērtējums par pavadīto laiku „Ainažos”? „Viņam patika. Ļoti patika peldbaseins, garšoja ēdiens un tad vēl atsūtītie saldumi... Viņam patika, bet, protams, visi bērni grib mājās...”, uzsvēra Janīna.

Sarunas beigās Janīna piebilda: „Gribu, lai visi uzzina, ka šie bērni prasa daudz, daudz darba. Un tas nav nemaz tik vienkārši!”


Laba dvēsele un nekontrolējamas lēkmes 

Gundegas ģimenē aug vairāki audžubērni, bet vissmagākās diagnozes ir Artūram, kuram drīzumā būs 18 gadi. Artūrs bieži apmeklē „Ainažus” – ik pēc mēneša, pusotra viņu piemeklē lēkme, pēc kuras puisis uz diviem, trijiem mēnešiem tiek nosūtīts ārstēties psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Puisim ir smaga garīgā atpalicība.

Lūdzu Gundegu atminēties, kā un kad viņa izlēma uzņemt ģimenē Artūru? „Ņēmu no bērnu nama puisēnu, kuram arī pēc gada paliks 18 gadi. Ieraudzīju Artūru. Viņš skatījās ar žēlabainām acīm... Es redzēju, ka viņš ir slims bērns. Puiši savā starpā bija ļoti draudzīgi. Jautāju bērnu nama darbiniecei par šo zēnu, un man izstāstīja. Teica, ka šādus bērnus neviens negrib ņemt. Parasti izvēlas veselākus,” stāstīja Gundega, „bet mūsu Artūrs ir ļoti labsirdīgs bērns. Ļoti! Kamēr nav lēkmes, viņš ir ļoti labsirdīgs, tīras dvēseles cilvēks. Es nevarēju viņu nepaņemt pie sevis.” Gundega atzīt, ka daudzi nesaprotot, kā viņa var apdraudēt sevi un mājās mītošos bērnus, ļaujot pie sevis palikt Artūram. Tomēr pārsteidzoši ir tas, ka viņš nekad un nevienam mājiniekam nav neko sliktu nodarījis. Gundega atkārto kā mantru – viņš ir ļoti, ļoti labsirdīgs! Tomēr Gundega nekad viņu neatstājot vienu, vienmēr ir viņam blakus, lai uzmanītu.

Jautāju Gundegai, kādas ir Artūra lēkmes, pēc kā viņš tiek nogādās psihoneiroloģiskajā klīnikā? „Viņš sāk skraidīt pa istabu. Sāk galvu griezt no vienas puses uz otru. Var sev sist pa galvu. Kad saprotu, ka sākas lēkme, zvanu „ātrajiem”. Neļauju lēkmei „aiziet” pārāk tālu, jo skolā mums tā vienu reizi bija. Aukle centās Artūru nomierināt visu nakti, bet no rīta viņš jau „izmētāja” visu un visus. Arī sakoda”, atminējās Gundega.

Gundegas audžudēls ir bijis gan „Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā”, gan „Ainažos”. Pēc Gundegas teiktā, pēdējā ir piemērotāka Artūram. Viņa nebeidz vien teikt labus vārdus par „Ainažiem”: „Vienmēr lieliska apkalpošana, vienmēr kulturāla komunikācija. Es pie mana zēna braucu katru mēnesi, nevienu neesmu izlaidusi. Kad atbraucu, mans puika vienmēr ir sakopts, nav „dārzenis”, nav sazāļots. Viņš ir dzīvelīgs, nekādā gadījumā nevaru teikt, ka viņš ir sazāļots un miegains vai kaut kāds neadekvāts”.

Ja, piemēram, „Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas” darbinieki paši nogādā klientus pie sevis, tad uz „Ainažiem” Gundega Artūru ved pati. Protams, kad jau ir nomierinājies. „Vīrs strādā, bet pilsētā mums nav neviena, kas varētu palīdzēt un aizvest uz „Ainažiem”. Es jautāju arī sociālajiem [sociālā dienesta darbiniekiem], teicu, ka samaksāšu, tikai aizvediet! Bet man tika atteikts. Man nācās pašai viņu vest. Kad sākas lēkmes, tad vispirms es aizvedu tepat uz Daugavpili [Daugavpils psihoneiroloģisko slimnīcu], bet pēc tam sēžamies autobusā un braucam uz „Ainažiem”. Visi brīnās, kā es varu to izdarīt? Viņš jebkuru vīrieti var „nonest no kājām”. Bet ar mani viņš sēž kā jēriņš . Kad jau redzu, ka sāk nervozēt, kad kaut kas nav labi, paņemu aiz rokas un saku – klusu, klusu, kaut ko uzēdīsim? Ne ar spēku, bet tikai ar sarunām. Vienmēr turu viņam dotos solījumus – zvanu un braucu ciemos katru mēnesi. Vedu cienastus lielā daudzumā”, stāstīja Gundega.

Jautāju Gundegai arī par Artūra fiksēšanu – vai tas ir noticis „Ainažos”? „Jā, viņš man ir teicis, ka viņu piesien aiz rokām un kājām, kad viņš skandalē. Uz cik ilgu laiku... Uz šo jautājumu gan atbildēt nevaru. Nemelošu. Bet es domāju, ka tikmēr, kamēr pāries lēkme. Bet jau atkal... Kad Artūram ir lēkme, viņš var „izmētāt” visu un visus. Kad Artūrs bija Daugavpilī [Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā], viņš sakoda visu un visus. Arī sanitārītes un māsiņu. Es gan nekādā gadījumā nevēlos teikt, ka Daugavpilī ir slikti speciālisti. Bet daudz labāk ar Artūru tiek galā „Ainažos””, stāstīja Gundega. 

Viņa arī norādīja, ka tad, ka Artūrs tika ievietots Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā”, viņa parakstīja dokumentus, kas apliecināja, ka viņai nav iebildumu, ja puisi fiksēs krīzes situācijā. Kad notiek krīzes situācija, slimnīcas pārstāvji informē audžumammu telefoniski par notikušo. „Ainaži” šādu praksi nepiekopj. Tomēr Gundega pret to izturas saprotoši: „Es saprotu - tur ir daudz bērnu. Bet tur arī nav vajadzības to darīt”.

Kā tas jau ir izskanējis publiskajā telpā, arī Artūram „Ainažos” bija ierobežota pieeja privātajām mantām. Tomēr Gundega norādīja, ka tas ir saprotami. „Mūsu Artūram ir mīļākās mantas, kuras aizvedām, bet mums atgrieza. Teica, ka nedrīkst, jo tur puiši viss kaut ko ar tām dara... Cenšas darīt. Vienkārši nedrīkst . Un man tas ir labi saprotams. Vedu visu mājās. Arī mantas, kuras kaut mazākajā mērā ir asas”, pārliecināta par noteikumu pareizību stāstīja Gundega.

Gundega arī atzīst, ka Artūrs nemāk melot: „Veselāki [bērni], varbūt, kaut ko var samelot, kaut ko piedomāt. Šis vienkārši pat to nespēj, jo viņa prāts ir kā piecus gadus vecam bērnam. Kā ir, tā viņš saka. Bet viņam tik tiešām „Ainažos” viss patika. Kā baseinā peldējās... Viņš man stāstīja par to, ka bijis baseinā”. Gundega arī noliedz, ka viņai kādreiz tika liegts zvanīt audžudēlam, kad viņš atradās „Ainažos”. Pat vēl vairāk – ja Artūrs to palūdz, Gundega ar viņu sazvanās katru dienu. Viņa gan atzīst, ka ne vienmēr var sazvanīt, jo telefonlīnija var būt aizņemta. Zvana arī citi vecāki. Tāpat – nekad neviens neesot nelaipni izturējies pret viņas vēlmi komunicēt ar audžudēlu.

Es tomēr pārjautāju, vai tiešām Artūrs ir ļoti atklāts, uz ko saņēmu atbildi no Gundegas: „Jā, viņš man visu stāsta, melot viņš nemāk. Atbrauca un visu nostāsta, kā ir bijis. Viņš ir ļoti atvērts bērns. Viņš nav arī tik viltīgs, lai melotu. Ko viņš domā, to arī saka”.

Tas brīdis, kad Artūrs pēc ārstniecības atgriežas mājās, esot laimīgs brīdi visiem. „Viņš ir normāls, smaidīgs, priecīgs. Tie ir svētki, jo braucam taču mājās. Kurš gan negrib atgriezties mājās? Paiet mēnesis, pusotrs un atkal viss sākas”, noteica Gundega. Viņa noliedz, ka šī bērna ikdiena būtu iespējama bez regulāras ārstniecības „Ainažos”.

Sarunas laikā ar Gundegu, es uzzinu, ka diemžēl nākotne Artūram šajā ģimenē nav iespējama. „Kad Artūram paliks 18 gadi, pārvedīšu viņu uz Aknīsti [„Aknīstes psihoneiroloģisko slimnīcu”], bet nepārtraukšu ar viņu attiecības. Apciemošu, jo bērnam es esmu mamma, un izzust no viņa dzīves nedrīkstu. Uzņemties juridisku atbildību par viņu pēc 18 gadu vecuma arī nevaru, jo man ir vēl citi bērni. Man tas vienkārši nebūs pa spēkam”, nolemti noteica Gundega.

„Es gribu, lai viss ir taisnīgi. Es, protams, nezinu, kas tur iekšienē notiek, jo „Ainaži” taču ir lieli, un mans Artūrs tur nav vienīgais. Tur bērnu ir daudz – gan lieli, gan mazi”, Gundega skaidroja šīs sarunas iemeslu.



Tev varētu patikt arī šie ieraksti

0 komentāri

Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)