Divu dienu laikā, kad pār manu gaišo galvu nāca apskaidrība, apmeklēju Audžuģimeņu forumu un Saeimas sociālo un darba lietu komisiju.

Nav pamatlietu
Audžuģimeņu forumā tika “celti gaisā” daudzi, ļoti svarīgi temati, kas tieši skar bērna tiesību realizācijas kvalitāti. Bet audžuģimenes visvairāk uztrauca, kā pildīt savus pienākumus, kā izdzīvot esošajā bāriņtiesu mašinērijā, kā bērniem piesaistīt pakalpojumus. Tas ir – kā nodrošināt bērnam medicīnas speciālistu pieejamību, ko darīt ar pilngadīgajiem jauniešiem, kuru tiesības netiek realizētas un daudz kas cits. Nav neviena, kas to ir gatavs sakārtot. Visi viens uz otra rāda ar pirkstu. Haoss. Tā īsti neviens jautājums nav sakārtots. Kaut ko paķeram, apgrābstam un ķeramies pie nākamā jautājuma. Kā komisijas sēdē norādīja Saeimas deputāte Evita Zālīte – Grosa, Labklājības ministrijas kampaņveidīgā pieeja neļauj sasniegt rezultātus. Ja pavērojam, tad tā arī ir. Notiek kampaņa, tēma ir aktuāla, pēc tam par to aizmirstam, un viss ir kaut kāds puspabeigts.

Audžuģimeņu forumā “Dardedzes” psiholoģe Inese Sadauska norādīja, ka, kamēr nav nodrošinātas pamatvajadzības (‘medicīna, izglītība u.c.), par kādu psiholoģisko bērna dziedēšanu var runāt? Un patiesi… Valdība var mētāties ar naudu pa labi, pa kreisi, bet ir jāstrādā pie pakalpojumu groza, kas pašlaik ir ļoti nekvalitatīvs. Jautājums vietā – specializētajām audžuģimenēm (nevis bērniem) ir pieejamas 20 psihologa konsultācijas gadā. Pieņemsim, ka bērnam… Ja bērns ir gadiem ilgi seksuāli izmantots, ko var izdarīt 20 tikšanās reizēs? Šādiem bērniem ir nepieciešamas intensīvas psihologa (patiesībā – psihoterapeita) konsultācijas gadiem ilgi.


Kur palika 619 tūkstoši eiro?
Saeimas sociālo un darba lietu komisiju sēdē viens no jautājumiem bija par 619 tūkstošu eiro izlietojumu, kas piešķirti, lai sekmētu bērnu adopcijas un ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu uzlabošanu. Ir visai skaidrs, kādēļ Labklājības ministrijai šī nauda tika piešķirta. Jo mērķis ir svarīgs. Tomēr rezultāts ir tāds, ka rezultātu tā īsti nav. Tās drumstalas, kas ir paveiktas liecina, ka kvalitātes jautājums procesa laikā nav bijis aktuāls.

Lai gan tiek skandināts, ka nauda izmaksāta prēmijās (starp citu arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas darbiniekiem), lielākā daļa (419 tūkstoši) ir iztērēta preču un pakalpojumu iegādei. Un te var izpausties ne pa jokam… Tas, manuprāt, ļoti izskatās pēc tādas kā uzņēmēju naudas atmazgāšanas.

Kadru maiņai jābūt!

Sociālo un darba lietu komisija bija kaut kas tāds, kas man lika saprast, ka ir nepieciešamas drastiskas pārmaiņas atbildīgo personu sastāvā. Un ne velti divi Saeimas deputāti – Zālīte – Grosa un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sekretāre Ieva Krepāne –Labklājības ministrijas valsts sekretāram Ingusam Allikam ieteica atkāpties no amata. Sistēmai tuvāk stāvoši cilvēki gan man čukst, ka ministrijas rindas esot krietni jāparetina. Vienaldzībai nav vietas tur, kur tiek izlemta bērnu nākotne.

Pats Alliks savu runu sāka ar to, ka pēdējā laikā (noprotams, kopš ir atklāts jautājums par finansējuma izlietojumu), viņš jūtoties kā tautas nodevējs, un tā tas laikam arī daļēji esot!

Zelta vārdi, Allika kungs!

Pēc tam gan Alliks centās visādi atspēkot naudas izlietojumu. Darbs esot darīts "ar sirdi un dvēseli". Tam sekoja daudzi un dažādas atrunas, bet tās man jau grūti atcerēties, jo es to izvērtēju, kā ļoti bezkaunīgu attaisnošanos. Daudz tukšu vārdu, daudz demagoģijas.

Vēl viena mana vilšanās bija Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietniece valsts budžeta jautājumos Jolantas Plūmes uzruna. Kā lai to nosauc? Likuma izmantošana un interpretēšana, lai attaisnotu naudas līdzekļu izlietojumu un cilvēku visatļautību? 

Plūme norādīja, ka esot jāizlemj, vai valdībai, piešķirot, finansējumu, esot turpmāk jāliedz finansējuma elastību.  Doma ir apmēram šāda – kad tiek plānots Valsts budžets, tiek lemts, kādām prioritārām valstī jānovirza finansējumu. Labklājības ministrijai piešķīra šos līdzekļus, lai sekmētu bērnu adopcijas un ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu uzlabošnu. Un tad, procesā, ir iespēja mainīt naudas virzību. Piemēram, ja tas vairs nav aktuāli. Kas, protams, ir saprotami. Ja procesā ir skaidrs, ka ejot pēc vecā plāna, tas nenesīs "augļus", ir jāmaina kaut ko. Bet tas ir diezgan absurdi mainīt šādi. Tas ir – bija nepieciešams sakārtot konkrētus ārpusģimenes aprūpes jautājumus, bet… Nē, tomēr vajag veikt piemaksas pie algas, pirkt ārpakalpojumus par to, ko, it kā, vajadzētu darīt pašiem ministrijas darbiniekiem. 

Plūme centās pateikt, neskatoties uz klātesošo lielo sašutumu, ka valdībai ir jālemj par šīs elastības esamību vai neesamību. Ir skaidrs, ka elastībai ir jābūt, bet ne tik kardinālai novirzei no plāna, turklāt ar "šādiem" rezultātiem. Kopumā, es Plūmes runu,izvērtēju, kā cinisku un augstasinīgu. Dārgie, šādi cilvēki, ar šādu uzstādījumu nedrīkst atrasties Finanšu ministrijā un risināt finanšu jautājumus. Jo IR nozīme, kur nauda nokļūst, un kāds rezultāts tiek iegūts pēc tās izlietošanas.

Visā šajā, mulsina tas, ka Finanšu ministrs ir Jānis Reirs. Tas pats Jānis Reirs, kurš iepriekšējā valdībā ieņēma Labklājības ministra amatu. Un tā vien šķita, ka neskatoties uz daudzām nepilnībām, tika arī diezgan daudz darīts. Tā es dzirdēju, un tā es redzēju un zinu, ka Reirs daudz ko darīja to neafišējot. No sirds. Bet… Šis? Es ļoti šaubos, ka konkrētā attieksme nav saskaņota ar Reira kungu.

Kāds ir sausais atlikums?

Sausais atlikums ir tāds, ka naudiņas vairs nav, bet jautājumi nav atrisināti. Vēl arvien ir audžuģimenes bez bērniem, vēl arvien bērnu nami pietur bērnus, jo vairāk par visu nevēlas redzēt naudu aizplūstam. Vēl arvien ir garas, gadiem ilgas adopcijas rindas. Ir samazināts audžuģimeņu apmācības, tā liedzot ģimenēm ļoti svarīgas zināšanas. Mašinērija ieslēgta, statistikas datu cipariņi rit uz priekšu! Vēl arvien bērnus izņem no ģimenēm krietni par vēlu. Tas ir - kad dzīvo šausminošos, kaitnieciskos apstākļos ilgstoši, un tas jau tiek ielikts bērna identitātes pamatos. Darbs ar bioloģiskajām ģimenēm ir ļoti nekvalitatīvs. No plānotajām 100 specializētajām audžuģimenēm ir tikai 7 vai 8. Īsumā – pērn daudzi ir labi uzdzīvojuši uz bērnu dzīvēm.

Tukšums.

Bērni gaida. Bet kuru gan tas interesē? Atvaļinājumi. Bikini sezona. Šašliku receptes. Tik daudz kas ir interesantāks par bērnu dzīves kvalitāti.