Čau, mani sauc Elīna un es esmu līdzatkarīga – tā man vajadzētu teikt, ja būtu ne tikai anonīmie narkomāni, alkoholiķi u.c., bet arī anonīmā līdzatkarīgo grupa. Ko nozīmē - līdzatkarība? To atradīsi raksta beigās, bet pagaidām, kā es nonācu pie šādiem secinājumiem.

Mans rudens

Šī vasara un rudens man ir nesis daudzas nestandarta situācijas. Kā sitiens pēc sitiena. Kā levelis pēc leveļa ar jautājumu – cik ilgi tu vēl izturēsi, Elīn? Viens no sitieniem bija jaunumi – kāds mūsu ģimenei mīļš cilvēks lieto narkotikas, ir kļuvis atkarīgs un tajā nebūt nesaskata problēmu. Arī mēs ilgstoši izlikāmies, ka problēmas nav. “Elīn, es neesmu narkomāns. Es varu jebkurā brīdī atmest! Paskaties es jau tagad nelietoju!”, dzirdēju telefonā… Ko es darīju? Daudz komunicēju ar šī cilvēka tuviniekiem, lai kaut kā vērstu visu par labu. Ik pa laikam mums tika pamests “kauliņš”, kas lika domāt – iespējams, nav tik traki?

Tomēr par lielu laimi daudzajiem nelietojošajiem narkomāniem, viņu atklātībai un vlogiem mēs sapratām – atkarīgo "talants" ir melot acis nemirkšķinot! Tas, kādus melus mēs esam dzirdējuši, grūti pat apkopot. Un viss TIK ticami! Tam visam pa vidu mēs organizējām vizītes pie narkologa, meklējām rehabilitācijas centrus, kalām plānus. Jo narkomānija ir slimība, vai ne? Slimiem cilvēkiem taču ir jāpalīdz! Tā nu es ar vīru pieslēdzāmies šī jautājuma risināšanā, atkal un atkal uzdodot jautājumu – vai tiešām ir tik traki? Iespējams, mēs visu pārspīlējam, neko neaprotam? Pierādījumi gan liecināja par pretējo.

Atklāju kādu vlogu, kura veidotājs pateica ko tādu, kas mani pozitīvi sadusmoja, un tā pamatīgi! Viņš nepiekrīt, ka narkomāni slimo. Tie, viņaprāt, esot atsevišķi gadījumi, galēji gadījumi, kad ir ar varu jāievieto ārstniecības iestādē (kas mūsdienās nenotiek, ja vien netiek atņemta rīcībspēja) kamēr tiek veikts detokss. Tomēr pārējais – cilvēka izvēle. Cik gan to ir grūti pieņemt mīlošiem vecākiem, brāļiem, māsām, sievām, vīriem, draugiem, draudzenēm u.t.t. Jo tik ļoti gribas ticēt, ka tā ir slimība, ko var tā vienkārši izārstēt, izejot kādu ārstniecības kursu, iedzert kādu “brīnumtableti”. Nevar! Pārtraukt var tikai pats cilvēks, izlemjot rīkoties – ar vai bez palīdzības, ar vai bez rehabilitācijas centra atbalsta. Tomēr visa pamatā ir stingrs lēmums!

Slimība, vai tomēr nē?

Kamēr es domāju, ka narkotiku lietošana ir slimība, es izmisīgi cerēju, ka mēs varam kaut kā palīdzēt. Bet ar onkoloģiju sirgstošie pacienti taču nevar vienu dienu pamosties un pateikt – ok, man pietiek, no šodienas es esmu vesels! Narkomāni, protams, arī nevar kļūt veseli, jo atkarība saglabājas mūža garumā, tomēr narkomāns var pieņemt lēmumu – lietot vai nelietot. Un te nu manas dusmas eksplodēja, jo lielākoties tā ir cilvēka izvēle! Kāds speciālists man teica – liekat viņu mierā, kad viņš patiešām sagribēs pārtraukt, pats atradīs, kur meklēt palīdzību, pats visu izdarīs!  Tātad tā ir atkarīgā izvēle turpināt lietot, kamēr apkārtējie sairst sāpēs.

Tas pats vlogeris – nelietojošais narkomāns, kurš ir pārliecināts, ka narkomānija ir izvēle, nevis slimība, man arī lika saprast, ka es esmu līdzatkarīga. Necitēšu, jo nevēlos skart korpulentus cilvēkus, bet pati ideja… Ja tu sēdi dīvānā, esi ar netīrie matiem, esi neapmierināta/s ar savu vizuālo izskatu, nesakopusies/ies, tad viss ir loģiski! Jo tev taču ir jādzīvo cita cilvēka – atkarīgā dzīvi! Tev jāmeklē rehabilitācijas centrus, jālasa internetā visu par narkotikām, pazīmēm, blaknēm u.t.t. Arvien grūtāk ir aiziet uz sporta zāli, iziet pastaigāties, pat ieiet dušā ar laiku ir liels apgrūtinājums. Tuvinieki pilnībā iegrimst sērās, sāpēs un uz mazām cerību saliņām meklē risinājumus. Kamēr atkarīgais neko nemeklē.

Un tā….

… es sēžu dīvānā, šo klausos un domāju – cik gan daudz es vairs dzīvoju savu dzīvi? Es ik pa laikam glābju atkarīgo, mums tik mīļo cilvēku (ik pa laikam domājot, ka problēmas tomēr nav), ik pa laikam glābju kādu citu cilvēku, risinu citu ģimeņu jautājumus, un absolūti esmu pazaudējusi sevi audžumeitas audzināšanas procesā.

Interesējoties par līdzatkarībām, klausoties nelietojošo narkomānu vārdos, es sapratu – es vienmēr esmu bijusi līdzatkarīga. Es vienmēr esmu kādu glābusi. Savulaik mūsu pilsētas dzīvniekus, periodiski savus tuviniekus, tad bērnus… Kur tad tajā visā ir Elīna? Kur esmu es bez glābšanas un citu cilvēku, dzīvnieku, pasaules sāpju izciešanas? Man nav ne jausmas! Ir skaidrs, ka empātija mūsdienās ir deficīts, un es nedrīkstu no tās atteikties. Tomēr, cik dziļi ļaut sevi pārņemt kādai sāpei, tas ir svarīgs jautājums.

Mans pēdējais līdzatkarības “upuris”

Mēs nepilnus divus gadus audzinām bērnu ar īpašām vajadzībām – mūsu  nu jau 10 gadus veco audžumeitu. Tik sagrautu, salauztu, pārlauztu, iznīcinātu bērnu es nekad nebiju redzējusi. Pat tagad, kad nepilni divi gadi ir apritējuši, es saprotu, ka tā ir bijusi tikai neliela ieskriešanās tajā, ko vēl ir jāpaveic. Bet kā to paveikt, neesot līdzatkarīgai? Tā, ka es ar vēsu prātu pieņemu, ka es nespēju mainīt mūsu audžumeitas pagātni, un diemžēl, es nespēju piespiest viņu būt pieņemošākai, centīgākai. Es nevaru piespiest viņu izmantot savu reālo potenciālu! Es vienkārši to nevaru, bet tas mani dara vai traku! Laiks iet, gadi iet, viņa aug. Lūk, mana līdzatkarība tās krāšņākajās krāsās! Man ir nevis jāsatiek draudzeni, jāiet pastaigāties, jāpavingro, bet gan jāraud spilvenā, jāpadusmojas par to, ko nespēju mainīt. Un tad atkal jāmeklē risinājumus, veidus, metodes, kā panākt progresu! Man pa galvu, pa kalu, jālasa, jāmeklē, jāizzina, lai saprastu kā palīdzēt. Atkal un atkal.

Esmu jau kaut kad rakstījusi, ka kāds speciālists, ar kuru strādājm ikdienā, redzot mani pussabrukušu noteica – viņa darīs tikai tik cik vēlēsies, tā ir viņas izvēle. Jūs varat izdarīt tikai tik cik varat, vairāk nebūs!

Vecāki – vai vienmēr līdzatkarīgi?

Ir milzu jautājums – vai vecāki var nebūt līdzatkarīgi? Vai vecāki var pateikt saviem bērniem, ka viņi ar savu atkarību var doties pasaulē laimi meklēt? Kā tas tiek atainots filmā “Basketbolista dienasgrāmata”. Vai vecāki var atteikties būt līdzatkarīgi saviem īpašo vajadzību bērniem? Vai ir iespējams nebūt nolaidīgiem, meklēt risinājumus, bet nebūt ievainotiem vai pat sagrautiem šajā procesā? Speciālisti saka, ka šādās situācijās, vecāki nevar citādāk… Tādi ir instinkti – glābt. Tas attiecas, kā uz vecākiem, kuri glābj savus bērnus no sāpēm, dzīves neveiksmēm, tā no atkarību izraisošām vielām un atkarībām kā tādām.

Pieņemt!

Pieņemt, ka lielākā daļa atkarīgo personu paši izvēlas savu likteni. Pieņemt, ka bērni “ņems” tikai tik, cik paši vēlēsies. Pieņemt, ka pasaule nav godīga. Pieņemt, ka te ir daudz sāpju, daudz muļķību. Pieņemt pašam sevi, ar visiem saviem tarakāniem un dēmoniem. Pieņemt, ka neviens no mums nezina “kā vajag”. Šķiet, vienīgais patiesais risinājums ir visu darīt ar patiesu un pasaulīgu mīlestību. Lai kā sāpētu, katrs “sitiens”, katra sāpe mums kaut ko iemāca. Ja neiemāca – tā ir tava izvēle pieļaut līdzīgas situācijas atkal un atkal. Ir muļķīgi darīt vienu un to pašu, katru reizi cerot uz citu rezultātu.

Salūzt un augšāmcelties!

Klausoties nelietojošo narkomānu vlogus, aizdomājos par to, ko cilvēks var un nevar. Starp viņiem ir heroīna lietotāji ar 20 gadu stāžu, kuri ir no visa atteikušies. Starp viņiem – teju 10 gadus cietumā pabijis personāžs. Arī “smalks” narkomāns, kura harizma ir ļāvusi vienmēr tikt pie devas bez lielas piepūles. Ja viņi ir spējuši pārtraukt un tagad darīt sabiedrības labā, darboties organizācijās, kuras palīdz atkarīgajiem, tad ko es nevaru?! Ko tu nevari?! Ko nevar citi atkarīgie?! Visi var! Var, ja grib, ja ir patiesi izjusta, izprasta motivācija! Lai gan… reizēm ir ļoti, ļoti sāpīgi jāsasitas pirms augšāmcelšanās. Apkārtējiem reizēm ir jānogaida, kad cilvēks būs gatavs piecelties, iztaisnoties un cieņpilni (pret sevi) iziet savu atlikušās dzīves ceļu!

Ko man ir nodarījusi līdzatkarība?

Tā mani ir iznīcinājusi. Bieži, runājot ar draugiem un tuviniekiem par mūsu ikdienu, dzirdu - kā jūs to izturat, kādēļ jūs to darāt, kādēļ nepārtraucat? Un es vienmēr nosaku - problēma slēpjas nevis bērnā, nevis apstākļos, bet gan tajā, kā mēs tos uztveram, kā izvēlamies just. Tā būs augstākā pilotāža - pieņemt un distancēties no graujošām emocijām. Man līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Tomēr es esmu pieņēmusi stigru, noteiktu lēmumu - justies labi, atkal būt pozitīvai, neskatoties uz apstākļiem!
Es ilgstoši esmu ļāvusi (!) sev justies slikti. Šis rudens bija galējais punkts, pēc tā nākamais solis būtu antidepresanti, vai vienkārša ieslīgšana smagā depresijā. Kurš gan to būtu domājis, ka mani no šī stāvokļa piespiedīs iziet nelietojošo narkomānu vlogi :)


Katra paša atbildība

Līdzatkarība arī ir atkarība. Ļoti iznīcinoša. Kopš Instagram ievietoju postu par līdzatkarību, saņēmu vairākas vēstules par to, kā cilvēki jūtas savā līdzatkarībā. Un tā tik tiešām ir graujoša. Tā iznīcina dvēseli, veselību. Tā tiek zaudēta jebkāda dzīvības garša. Protams, mazāk "smagos" gadījumos tas ir apvienojams ar dzīvesprieku, tomēr, kad mēs kļūstam līdzatkarīgi pašiem tuvākajiem, tas ir nepanesami smagi...
Katra paša izvēle... Lietot, nelietot. Koncentrēties uz negatīvo, vai akcentēt pozitīvo. Pieņemt šīs pasaules noteikumus, vai pretoties. Smaguma pakāpes noteikti atšķirās, tomēr katram savs uzdevums un savs lēmums pieņemams!

Kas irlīdzatkarība? (Avots: EsiBrivs.lv)

Līdzatkarība, tāpat kā atkarība, pamatoti tiek uzskatīta par slimību, jo tai ir noteiktas pazīmes, paredzama gaita un tā ir hroniska. Līdzatkarības briesmas — tuvinieki pielāgojas atkarīgā postošajai uzvedībai, darbībām, kas viņiem patiesībā ir neizdevīgas, traucējošas. Līdzatkarīgais cita cilvēka problēmu sauc par savu, viņam ir grūti nošķirt, kur ir viņš pats, viņa domas un jūtas un kur sākas otra cilvēka jūtas, rīcība utt. Tā ir emocionāla atkarība no otra cilvēka un viņa uzvedības.

Līdzatkarīgs cilvēks vienmēr zina, ko un kā vajag darīt otram, bet viņam ir grūti atbildēt uz jautājumu, ko vēlas un kā jūtas viņš pats. Līdzatkarīgajam ir raksturīga atbildības uzņemšanās par atkarīgo – tendence viņu "glābt", novērst un neļaut izbaudīt savas rīcības sekas. Viņš kontrolē atkarīgo, izjūt varu pār viņu, nosoda un cenšas parādīt, cik pats ir labs un cik slikts – atkarīgais, bet vienlaikus viņš izjūt lielu vainas izjūtu, dusmas, kaunu, sāpes, bailes, vientulību.

Domājot par otra cilvēka vajadzībām, nevis savējām, viņš nepamana, kas notiek ar viņu pašu. Viņš ir "pārņemts" ar atkarīgo, ar vēlmi viņu izglābt, parādīt citiem to, ka ar viņu pašu un viņa ģimeni viss ir kārtībā. Aktīvā darbošanās nemitīgā "kustībā" ļauj viņam nejust sāpes, neredzēt, kas notiek, aizmirst savas vajadzības. Bet jāatceras, ka tas nevar turpināties bezgalīgi, līdzatkarīgie bieži "sabrūk", sabojā savu veselību vēl ātrāk nekā atkarīgie, jo par līdzatkarīgajiem neviens nerūpējas – visi glābj atkarīgo.