Ja Labklājības ministrija, zem tās - inspekcija nenoteiks toni, nenoteiks prasības, nenorādīs uz normatīviem, prasībām, likumdošanu u.t.t bērnu tiesību aizsardzībā, tad pašvaldību darbība un izpildījums būs atkarīgs no katras pašvaldības intelektuālās kapacitātes. Un tā tas arī notiek. Kur intelekts, tur rezultāts, kur intelekta trūkums – tur degradācija. Visvairāk pašaik cieš pašvaldību bērnu nami. Prasības pret tiem ir zemas, dotas lielas pilnvaras, kā rezultātā – “nauda seko bērnam” liek turēties pie bērna un nedomāt, kur viņam būs labāk.

Neskatoties uz inspekcijas nosaukumu, viņu darbība, manuprāt, ir ne tikai formāla, bet pat kaitnieciska. Nereti, kad ir acīmredzami bērnu tiesību pārkāpumi, viņi nav informējuši par tiem Valsts policiju, kas ir viņu pienākums. Ne viens vien gadījums ir bijis, kad par pārkāpumiem pret bērniem, cieš ziņotājs. Protams, likuma ietvaros visu var ietērpt – negaidītas pārbaudes, iztirzāšana, bērnu pratināšana… Bet tam visam ir arī emocionālās vardarbības fons. Rezultātā – cieš nevis pāri darītājs, bet gan ziņotājs… Neformāli, protams! Starp citu, ja vajag zināt konkrētos gadījums – tad tikai caur publisko telpu. 😉

Par inspekcija darba “augļiem” ir jau runāts vairākkārtīgi

Lūk, lielisks LSM raksts ar nosaukumu “Bērnu tiesību aizsardzību varētu pārņemt jauna valsts iestāde”

Šajā rakstā gan valsts kontroliere Elita Krūmiņa, gan Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, pat Labklājības ministre Ramona Petraviča norādīja uz to, ka ir nepieciešamas pārmaiņas bērnu tiesību aizsardzības jomā. Kā arī ir nepieciešamas pārmaiņas inspekcijas darbā. Tomēr runājot ar jomas profesionāļiem, esmu uzdevusi jautājumu, kas ir labākais risinājums? Visi kā viens atzīst, ka VBTAI ir steidzami likvidējams. Ir jāveic krasas pārmaiņas valstī, bet esošajai inspekcijai tajā nav vietas. 

Tā kā pašlaik kvalitatīvu bērnu tiesību aizsardzību veic galvenokārt Tiesībsarga birojs, ir jādomā par to, ka ir jāveido plašāku nodaļu, kas būtu tiesībsarga pārziņā un pārraudzītu bērnu tiesību realizāciju. Atsevišķās valstīs ir Tiesībsargs bērnu tiesību jautājumos. Jo prakse rāda – no inspekcijas ļoti pamatoti baidās daudzas ģimenes, savukārt absolūti uzticas Tiesībsarga birojam.

Labklājības ministrija

Kamēr esošā ministre krāj fotogrāfijas, kas uzņemtas teju visos valsts aprūpes centros (kur viss ir lieliski!), pat dzīvnieku patversmē (kur visi ir pelnījuši mājas), reāli darbi notiek īpatnējā formātā. Bet verbālās plūsmas nav saskaņā nedz ar Labklājības ministrijas nolikumu, nedz Bērnu tiesību aizsardzības likumu, nedz ANO konvenciju par bērnu tiesībām.

Ir skaidrs, ka protams, “parādi” vada citi izcili vienaldzīgi cilvēki ministrijā, par kuriem visi ir ļoti informēti, tomēr arī šeit ir nepieciešamas pārmaiņas – darbinieku nomaiņa!

Kamēr inspekcija turpina nepildīt savus pienākumus, bet veic (lasīt – tērē valsts līdzekļus) uz pētījumu, semināriem, kas nesniedz teju neko, viņi turpina pastāvēt esošajā formā un cenšas uzņemties papildus pienākumus, lai nebūtu likvidēti.

Tomēr kuluāros jau sen tiek runāts par inspekcijas likvidēšanu. Vairāk nekā divus gadus es to vien dzirdu, ka ir labi daudz neapmierināto ar šīs institūcijas darbu, un kāds ik pa laikam apsver domu to likvidēt. Kādēļ tas nenotiek?

Par ko bija šis raidījums un pētījums?

Tie, kas burzās bērnu tiesību aizsardzības jomā, labi zina – šai publicitātei kaut kas “ir aiz ādas”… Raidījums skaidri norādīja, kas tieši. Un es jums paskaidrošu. Ir plānots reorganizēt bāriņtiesas, kas ir nepieciešams, jo tās nevar atrasties pašvaldību pārraudzībā. 

Un te nu pēkšņs paziņojums no Labklājības ministres –bāriņtiesu reorganizāciju veiksim pēc lietuviešu metodes. Atzīmēsim, ka paši lietuvieši nav nemaz tik pārliecināti par savu sistēmu, jo tajā ir daudz nepilnību. Turklāt, viņi atzīst, ka ir daudzi jautājumi, ka Latvijā ir sakārtotāki. Lēmums pieņemts nekonsultējoties ar bāriņtiesām, kuru darbinieki nereti ir patiesi profesionāli cilvēki.  Un te nu jāizdomā, kā pārdot produkciju, vai ne?

Lūdzu – ir pētījums, ir secinājums – pašvaldības teju neko nedara, lai gan atbildība ir uz viņu pleciem! kur pašvaldība, tur bāriņtiesa. Bet izrādās, ka inspekcija nu nekādi nespēj ietekmēt bāriņtiesu darbu un lēmumus. Tātad - Bērnu tiesību aizsardzības likums darbojas līdz bāriņtiesas duvīm, bet tālāk - pēc brīvprātības principa?  Interesanti, vai ne? Ikvienus datus var sagrozīt sev ļoti ērtā veidā... Un vienmēr ir jautājums - kāds ir mērķis?



Secinājumi


1. Bezjēdzīgs pētījums, es jums ar aptuveniem procentiem to varēju izstāstīt pie kafijas krūzes. Nez, cik šis pētījums izmaksāja valstij?

2. Vai nav interesanti, ka pētījumu veica inspekcija, kas vairākkārtīgi valsts līmenī ir vērojama pasīvā pāri darītāja lomā? Atkal atsaukšos uz Valsts kontroles pētījumu, kā arī uz mūsu ģimenes pieredzi attiecībā uz bērnu namu “Stikli”. Ja šie jomas “profesionāļi” nemanīja pārkāpumus, ļāva pastāvēt institūcijām tālāk, pieļāva tālāku vardarbības nodarīšanu bērniem. Kā šī institūcija drīkst kaut ko pētīt un pastāvēt?

3. Un visbeidzot – man vienīgajai šķita, ka raidījums ir burvīgs pierādījums tam, ka inspekcija tā īsti neko nedara, viņiem nav neko jādara, bet visu vajadzētu darīt pašvaldībām?