Nodrošina Blogger.

Seksuālie varmākas neaizsargāto bērnu meklējumos

By 14:21


Es bieži un daudz runāju par to, ka bērnu namos seksuālā vardarbība ir ļoti ierasta lieta. Par to liecina gadījumi, kas ik pa laika nāk klajā, bet tiek slēpti no plašākas sabiedrības. Jo tas grauj uzraugošo iestāžu un amatpersonu tēlu. Un reiz kādā komentārā bija rakstīts – bet seksuālā vardarbība notiek arī ģimenēs! Jā, tā patiesi ir! Diemžēl. Bioloģiskajās, adoptētāju, aizbildņu ģimenēs un audžuģimenēs...


Vakar, 7. novembrī Valsts policija nāca klajā ar paziņojumu – Audžuvecāki vairāku gadu garumā vērš fizisku, emocionālu, un seksuālu vardarbību pret aizgādniecībā  esošiem nepilngadīgiem bērniem.

Man noskrēja tirpas pār ķermeni. Bet manī jau sen ir nemiers par bērnu drošību, attieksmi pret bērniem un neprātīgajām statusa pārstāvju slēptajām cīņām. Globāli - bērns nav prioritāte, un mēs kā sabiedrība ļaujam tik daudz kam notikt, jo lai to nepieļautu ir jāzaudē daļu sava komforta.

…

Es īsti neizprotu statusu jautājumu, jo aizbildnis un audžuģimene ir divi dažādi statusi. Neoficiāla informācija liecina, ka policijas ziņojums ir par aizbildņiem. Tomēr tam nav nekādas nozīmes. Jo fakts ir un paliek fakts – jau tā cietuši bērni ir nonākuši varmāku rokās. 

Komentāros lasu – jāsoda bāriņtiesu, jāsoda kaimiņus, draugus u.t.t. Diemžēl – seksuālie varmākas, pedofili ir ļoti labi spējīgi dzīvot dubulto dzīvi. No ārpuses tik skaistu, viedu, bet iekšienē pārvērsties par citu cilvēku. Tādēļ es izprotu, kā šo var palaist garām. Bet no otras puses – es gribētu teikt, ka bērni ir savas ģimenes spogulis. Tas, ko bērni saka, kā uzvedās, ko dara, kā reaģē ir atspulgs viņu dzīvēs notiekošajam. Bet uzņemošajām ģimenēm viss ir nedaudz citādāk. Jo lielākoties mēs šos bērnus sastopam jau lielākā vecumā, un ārējām izpausmēm var nebūt absolūti nekāda sakara ar pašreizējiem vecākiem. Tās var būt sekas pēc nejaukas sarunas ar bioloģiskajiem vecākiem, atmiņām, sekām pēc šķiršanas no brāļiem un māsām. Vai pat kaut kam, kas nāk no zemapziņas dzīlēm.

Statusam šajā stāstā nav nekādas nozīmes, jo pedofili, varmākas meklē labākos, ērtākos ceļus kā tikt pie bērniem. Vai nu strādāt bērnu namā, skolās, bērnu dārzos vai nu kļūt par aizbildni, adoptētāju, audžuģimeni. Īsumā – jebkur, kur ir legāls veids, kā var sastapt upuri. Un es runāju ne tikai par seksuāliem varmākām, tas attiecas uz jebkuru varmāku. Es esmu novērojusi emocionālo varmāku bērnu namā un sev visu laiku uzdevusi jautājumu – kādēļ šis cilvēks dara šo darbu, ja izjūt tik lielu nepatiku un nicinājumu pret bērniem? Vai tādēļ, ka varmākam nav nekās ērtāks, kā būt ciešā kontaktā ar neaizsargātu upuri?

Neaizsargātie bērni

Mūsu valsts bērni tik tiešām nav aizsargāti. Emocionālā, fiziskā un seksuālā vardarbība pret bērniem tiek vērsta teju visās institūcijās – bioloģiskajās ģimenēs, uzņemošajās ģimenēs, bērnu namos u.c. 

Runājot ar speciālistiem, aplēses ir aptuveni šādas  - 80 līdz 90 % seksuālās vardarbības gadījumu pret bērnu notiek ģimenēs. Noziegumus paveic tēvi, vectēvi, vecvectēvi un pat sieviešu kārtas ģimenes pārstāves. Nedrīkst ignorēt faktu, ka seksuālo vardarbību pret bērnu vērš arī sievietes.

Mūsu valsts bērni nav aizsargāti. Atcerēsimies gadījumu ar puisi, kurš tika aizmirsts psihoneiroloģiskajā klīnikā, kuram sākās uzvedības traucējumi pēc seksuālās vardarbības, ko pret viņu veica tēvs – adoptētājs. Acerēsimies stāstu par “Bērnu Oāzi”, kur vairākkārtīgi bērni bija ziņojuši par tur notiekošo vardarbību, bet Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija veicot vairākas pārbaudes gadā nekonstatēja neko, kādēļ šo iestādi vajadzēta slēgt. Tomēr – Tiesībsarga birojam (jau atkal!) un Izglītības kvalitātes valsts dienestam nevajadzēja tik ilgu laiku, lai saprastu, ka šī iestāde nedrīkst darboties. 

Man ir zināms gadījums par kādu godājamu organizāciju, kas ilgstoši ir ignorējusi seksuālās vardarbības faktu pret jaunieti, un sāka reaģēt tikai tad, kad bērns kļuva nevaldāms. Reaģēt = gribēja atbrīvoties. Jo bērnam bija nepieciešama rehabilitācija, atbalsts, sapratne. Nevis ignorēšana, tādējādi atstājot bērnus lielās sāpēs. Man ir zināms gadījums, kad audžumamma ziņoja par pret saviem bērniem vērstu seksuālo vardarbību, it kā labā bērnu namā, kur darbinieki, tostarp vadītāja zināja par seksuālo vardarbību bērnu starpā. Un tikai pēc šīs audžumammas reakcijas, jauniešus – varmākas nošķīra no pārējiem bērniem. Gan iestāde darbojas, gan vadītāja turpina veikt savus pienākumus. Jā, un uzraugošās institūcijas, kā ierasts, bija necienīgas pret ziņotāju…

Redz, statusam nav nozīmes, bet ir liels noziegums klusēt un izlikties neredzam un nezinām. Es vēlos arīdzan aicināt visas uzņemošās ģimenes iesaistīties un ziņot par pārkāpumiem, jo tie taču ir bērni! Bērni mūsu valstī cieš katru dienu, bet mēs izliekamies to neredzam. Uzņemam savus bērniņus, apčubinam, apārstējam un izliekamies neredzam apkārt notiekošo. To, ka aiz mums palika vēl daudzi citi bērni. Šāda nolaidība daudziem bērniem maksā dzīvības un dzīves cenu.

Kā es iepazinos ar tēmu “seksuālā vardarbība”

Es iepazinos ar tēmu “seksuālā vardarbība”, kad vēl pusaudžu vecumā uzzināju par nu jau kāda pieauguša vīrieša stāstu, kurā seksuālu vardarbību pret toreiz vēl zēnu veica adoptētājs – tēvs. Tas notika tad, kad mamma par to zināja. Un pašlaik ir izaudzis pieaudzis vīrietis, kurš mērķtiecīgi pašiznīcinās un vērš lielu daudzumu agresijas pret apkārtējiem cilvēkiem.  

Rakstot šo blogu, es iepazinos ar daudzām ģimenēm. Un šie seksuālās vardarbības stāsti ir teju kā neatņemama ārpusģimenes aprūpes sastāvdaļa. Komunicējot ar jomas profesionāļiem, es atkal un atkal dzirdēju – Elīn, praktiski visos mūsu valsts bērnu namos tiek pieļauta seksuālā vardarbība bērnu starpā. Es nespēju tam noticēt. Bet stāsts pēc stāsta, ģimenes pēc ģimenes, bērns pēc bērna… Tas ir nežēlīgi, jo šī tabu tēma ir līdzvērtīga ignorēšanai. Mēs aiztaisām acis un ausis un izliekamies, ka šis nenotiek. Bet bērni cieš! Kad kāds man jautā, kādēļ es tik ļoti daudz runāju par sistēmu, par amatpersonu nolaidību un vienaldzību, es saku – un kā tu gulētu, ja zinātu, ka lielās vienaldzības dēļ katru nakti tiek izvaroti bērni?

Pedofili meklē, kur ir neaizsargāti, neaprūpēti bērni, kuri tiecas pēc komunikācijas, saskarsmes, sarunām. Un es jums saku no pieredzes – aizejot uz bērnu laukumiņu pievērst sev bērna uzmanību, iekarot uzticību ir elementāri. Es nekad necenšos to darīt, bet es vienmēr sarunājos ar bērniem cieņpilni un līdzvērtīgi. Tas ir viss, kas nepieciešams bērnam, kurš to neizjūt ikdienā. Lai saprastu, kā strādā varmāku mehānisms, iesaku noskatīties filmu “Leaving neverland”. Noskatījos ar šausmām – no vienas puses vecākiem mācību viela, lai aizsargātu savus bērnus, no otras – gatavs scenārijs pedofiliem.

Kādām ģimenēm mēs nododam bērnus?

Man ir bijis tas gods un tā laime iepazīt daudzas ģimenes. Ļoti daudzas – aizbildņu, adoptētājus, audžuģimenes. Man nekad nav bijis svarīgi, kādā statusā atrodas ģimene, jo ikkatram statusam ir sava burvība un nepieciešamība. Mēs nevaram iztikt ne bez audžuģimenēm, ne aizbildņiem, ne adoptētājiem. Katrai ģimenei ir dažādi pienākumi, bet virsuzdevums ir viens – realizēt bērna tiesības un kvalitatīvu dzīvi, laimīgu bērnību, un sagatavot labai, stabilai un laimīgai nākotnei.

Tomēr – kādām ģimenēm mēs ļaujam audzināt bērnus? Vispirms – kādēļ mēs ilgstoši ļaujam bērniem dzīvot bioloģiskajās ģimenēs, kur vardarbība ir norma? Kādēļ ļaujam atrasties tur, kur atkarības ir norma? Seksuālā vardarbība pret bērniem bieži tiek vērsta tieši alkoholiķu “ballītēs”, kad nav neviena, kurš varētu aizsargāt bērnus.

Esmu dzirdējusi nostāstus par vienu un to pašu audžuģimeni, kas visu laiku tiek pakļauta pārbaudēm, jo bieži tiek ziņots par to, ka šī ģimene veic fizisko vardarbību pret bērniem. Liecinieku ir bijis TIK daudz, ka jābrīnās vien… Jo neskatoties uz vairākiem ierosinātām krimināllietām, vēl arvien šī ģimene pilda savus pienākumus. Starp man zināmām audžuģimenēm ir arī tādas par kurām man ir liels jautājums – kā tās ieguva statusus? Kā šī ģimene, kurai mājās pie sienām ir daļēji noplēstas tapetes var saņemt atļauju audzināt bērnus? Kā šie bērni ir nopelnījuši šos sadzīves apstākļus? Būsim atklāti, kā cilvēki, kuri nevar pielīmēt pie sienas tapetes var parūpēties par bērniem? Esmu saņēmusi arī satrauktu jautājumu – Elīn, šodien uz atbalsta grupu ieradās aizbildne alkohola reibumā, bet iztukšoto pudeli izmeta uz ielas turpat, teju pirms pašas  ieejas. Ko darīt?

Kad tikko sāku darboties kā audžumamma, aicināt arī citus aizdomāties par iespēju uzņemt savā ģimenē bērnus, kāda psiholoģe man teica – Elīna, tu zini, ka tam, ko dari ir arī otra medaļas puse? Tas ir – tā tiek piesaistīti arī pedofili un varmākas.  Un ne par statusu runa, bet pedofili meklē veidus un formas, kā tikt pie bērniem.

Statuss – kā tas ietekmē būtību

Statusam ir ļoti virspusēja nozīme, jo katrs nosaka formu, kurā vislabāk realizējamas bērna tiesības.  Galvenā nozīme slēpjas tikai tajā, kā tiek izvērtētas ģimenes, kad iegūst jebkuru no statusiem. Vai maz ir iespējams saudzīgi izpētīt katru ģimeni, lai izslēgtu vardarbības iespējamību? Atbalsta centriem, bāriņtiesām un citām institūcijām ir jāmācās atpazīt varmākas un varmācībai pakļautos cilvēkus. Tādējādi mazinot risku ievietot bērnus varmāku ģimenēs.

Pašlaik ļoti nopietni tiek pārkāptas bērnu tiesības tad, kad atsevišķi atbalsta centri, lai piesaistītu sev finansējumu cenšas par visām varītēm piesaistīt audžuģimenes – neatkarīgi no tā, cik tās ir gatavas, labas, sliktas u.t.t. Jo katram centram finansējums ir atkarīgs no piesaistīto ģimeņu daudzuma. Kvalitātes jautājums dažiem nav svarīgākais, jo pāri visam nauda.

Mans aicinājums ikvienai uzņemošajai ģimenei ir rūpēties par bērniem un vispirms domāt par viņiem! Ir svarīgi, lai starp mums nav negodprātīgu cilvēku, jo ne jau statusā ir būtība. Bērnos! Lai vai kāds statuss pavadītu ģimeni, bērniem ir jābūt drošībā, aprūpētiem, mīlētiem, izprastiem un pieņemtiem! Beidzam cīnīties par to, kurš statuss ir labāks, vērtīgāks u.t.t. Jā, jo tieši tas notiek kuluāros – tik daudzi iet ar savu statusa karogu un noliedz pārējos! Bērni! Mūs visus vieno bērni!  Un mūs visus vieno kopējs mērķis – laimīgi bērni, kuri izaugs par laimīgiem un dzīvotspējīgiem pieaugušajiem.

Noslēguma stāsts…

Es jums izstāstīšu vēl kādu stāstu, kas ir nonācis līdz manām ausīm. Šo stāstu, es domāju, audžuģimeņu aprindās ir dzirdējuši teju visi. Es izstāstīšu ļoti virspusēji, jo esmu tāla no sākotnējās informācijas. Īsi.

Bērns tika adoptēts uz ārzemēm un jaunajiem vecākiem atklāja, ka “tētis” viņu seksuāli izmantoja. Adoptētāji par to nekavējoties ziņoja atbildīgajām instancēm. “Tētis” šajā gadījumā tika interpretēts kā audžutēvs. Tā bērns viņu dēvēja - par tēti. No ģimenes tika izņemti visi bērni. Sākās ilgs un pazemojošs tiesas process. Ģimene par visām varītēm centās pierādīt, ka bērnam jūk – bioloģiskais tēvs un audžutēvs. Bērns nespēja nošķirt savas atmiņas. Nezinu, vai audžutēvs tika atzīts par vainīgu, un tad iesniedza apelāciju. Vai arī – pēc vairākiem gadiem tika atzīst par... nevainīgu. Tika pierādīts, ka viņš nav vainīgs. Tomēr pa šo laiku sieva neizturēja… Viņa nomira. Un tā šis vīrietis zaudēja visu – sievu, bērnus, cieņu no apkārtējiem… Arī tā notiek.  

Tev varētu patikt arī šie ieraksti

0 komentāri

Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)