Seksuālie varmākas neaizsargāto bērnu meklējumos
Es bieži un daudz
runāju par to, ka bērnu namos seksuālā vardarbība ir ļoti ierasta lieta. Par to
liecina gadījumi, kas ik pa laika nāk klajā, bet tiek slēpti no plašākas
sabiedrības. Jo tas grauj uzraugošo iestāžu un amatpersonu tēlu. Un reiz kādā
komentārā bija rakstīts – bet seksuālā vardarbība notiek arī ģimenēs! Jā, tā
patiesi ir! Diemžēl. Bioloģiskajās, adoptētāju, aizbildņu ģimenēs un audžuģimenēs...
Vakar, 7. novembrī
Valsts policija nāca klajā ar paziņojumu – Audžuvecāki vairāku gadu garumā vērš
fizisku, emocionālu, un seksuālu vardarbību pret aizgādniecībā esošiem nepilngadīgiem bērniem.
Man noskrēja
tirpas pār ķermeni. Bet manī jau sen ir nemiers par bērnu drošību, attieksmi
pret bērniem un neprātīgajām statusa pārstāvju slēptajām cīņām. Globāli - bērns
nav prioritāte, un mēs kā sabiedrība ļaujam tik daudz kam notikt, jo lai to
nepieļautu ir jāzaudē daļu sava komforta.
…
Es īsti neizprotu statusu jautājumu, jo aizbildnis un audžuģimene ir divi dažādi statusi. Neoficiāla informācija liecina, ka policijas ziņojums ir par aizbildņiem. Tomēr tam nav
nekādas nozīmes. Jo fakts ir un paliek fakts – jau tā cietuši bērni ir nonākuši
varmāku rokās.
Komentāros lasu – jāsoda bāriņtiesu, jāsoda kaimiņus, draugus
u.t.t. Diemžēl – seksuālie varmākas, pedofili ir ļoti labi spējīgi dzīvot dubulto
dzīvi. No ārpuses tik skaistu, viedu, bet iekšienē pārvērsties par citu
cilvēku. Tādēļ es izprotu, kā šo var palaist garām. Bet no otras puses – es gribētu
teikt, ka bērni ir savas ģimenes spogulis. Tas, ko bērni saka, kā uzvedās, ko
dara, kā reaģē ir atspulgs viņu dzīvēs notiekošajam. Bet uzņemošajām ģimenēm
viss ir nedaudz citādāk. Jo lielākoties mēs šos bērnus sastopam jau lielākā
vecumā, un ārējām izpausmēm var nebūt absolūti nekāda sakara ar pašreizējiem
vecākiem. Tās var būt sekas pēc nejaukas sarunas ar bioloģiskajiem vecākiem,
atmiņām, sekām pēc šķiršanas no brāļiem un māsām. Vai pat kaut kam, kas nāk no
zemapziņas dzīlēm.
Statusam šajā
stāstā nav nekādas nozīmes, jo pedofili, varmākas meklē labākos, ērtākos ceļus
kā tikt pie bērniem. Vai nu strādāt bērnu namā, skolās, bērnu dārzos vai nu kļūt
par aizbildni, adoptētāju, audžuģimeni. Īsumā – jebkur, kur ir legāls veids, kā
var sastapt upuri. Un es runāju ne tikai par seksuāliem varmākām, tas attiecas
uz jebkuru varmāku. Es esmu novērojusi emocionālo varmāku bērnu namā un sev
visu laiku uzdevusi jautājumu – kādēļ šis cilvēks dara šo darbu, ja izjūt tik lielu
nepatiku un nicinājumu pret bērniem? Vai tādēļ, ka varmākam nav nekās ērtāks, kā
būt ciešā kontaktā ar neaizsargātu upuri?
Neaizsargātie
bērni
Mūsu valsts bērni
tik tiešām nav aizsargāti. Emocionālā, fiziskā un seksuālā vardarbība pret bērniem
tiek vērsta teju visās institūcijās – bioloģiskajās ģimenēs, uzņemošajās
ģimenēs, bērnu namos u.c.
Runājot ar speciālistiem, aplēses ir aptuveni šādas - 80 līdz 90 % seksuālās vardarbības gadījumu
pret bērnu notiek ģimenēs. Noziegumus paveic tēvi, vectēvi, vecvectēvi un pat sieviešu
kārtas ģimenes pārstāves. Nedrīkst ignorēt faktu, ka seksuālo vardarbību pret
bērnu vērš arī sievietes.
Mūsu valsts bērni
nav aizsargāti. Atcerēsimies gadījumu ar puisi, kurš tika aizmirsts
psihoneiroloģiskajā klīnikā, kuram sākās uzvedības traucējumi pēc seksuālās
vardarbības, ko pret viņu veica tēvs – adoptētājs. Acerēsimies stāstu par “Bērnu
Oāzi”, kur vairākkārtīgi bērni bija ziņojuši par tur notiekošo vardarbību, bet
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija veicot vairākas pārbaudes gadā nekonstatēja
neko, kādēļ šo iestādi vajadzēta slēgt. Tomēr – Tiesībsarga birojam (jau
atkal!) un Izglītības kvalitātes valsts dienestam nevajadzēja tik ilgu laiku,
lai saprastu, ka šī iestāde nedrīkst darboties.
Man ir zināms
gadījums par kādu godājamu organizāciju, kas ilgstoši ir ignorējusi seksuālās
vardarbības faktu pret jaunieti, un sāka reaģēt tikai tad, kad bērns kļuva nevaldāms.
Reaģēt = gribēja atbrīvoties. Jo bērnam bija nepieciešama rehabilitācija,
atbalsts, sapratne. Nevis ignorēšana, tādējādi atstājot bērnus lielās sāpēs.
Man ir zināms gadījums, kad audžumamma ziņoja par pret saviem bērniem vērstu
seksuālo vardarbību, it kā labā bērnu namā, kur darbinieki, tostarp vadītāja
zināja par seksuālo vardarbību bērnu starpā. Un tikai pēc šīs audžumammas
reakcijas, jauniešus – varmākas nošķīra no pārējiem bērniem. Gan iestāde
darbojas, gan vadītāja turpina veikt savus pienākumus. Jā, un uzraugošās
institūcijas, kā ierasts, bija necienīgas pret ziņotāju…
Redz, statusam
nav nozīmes, bet ir liels noziegums klusēt un izlikties neredzam un nezinām. Es
vēlos arīdzan aicināt visas uzņemošās ģimenes iesaistīties un ziņot par
pārkāpumiem, jo tie taču ir bērni! Bērni mūsu valstī cieš katru dienu, bet mēs
izliekamies to neredzam. Uzņemam savus bērniņus, apčubinam, apārstējam un
izliekamies neredzam apkārt notiekošo. To, ka aiz mums palika vēl daudzi citi
bērni. Šāda nolaidība daudziem bērniem maksā dzīvības un dzīves cenu.
Kā es iepazinos
ar tēmu “seksuālā vardarbība”
Es iepazinos ar
tēmu “seksuālā vardarbība”, kad vēl pusaudžu vecumā uzzināju par nu jau kāda pieauguša
vīrieša stāstu, kurā seksuālu vardarbību pret toreiz vēl zēnu veica adoptētājs –
tēvs. Tas notika tad, kad mamma par to zināja. Un pašlaik ir izaudzis pieaudzis
vīrietis, kurš mērķtiecīgi pašiznīcinās un vērš lielu daudzumu agresijas pret
apkārtējiem cilvēkiem.
Rakstot šo blogu,
es iepazinos ar daudzām ģimenēm. Un šie seksuālās vardarbības stāsti ir teju kā
neatņemama ārpusģimenes aprūpes sastāvdaļa. Komunicējot ar jomas
profesionāļiem, es atkal un atkal dzirdēju – Elīn, praktiski visos mūsu valsts
bērnu namos tiek pieļauta seksuālā vardarbība bērnu starpā. Es nespēju tam
noticēt. Bet stāsts pēc stāsta, ģimenes pēc ģimenes, bērns pēc bērna… Tas ir nežēlīgi,
jo šī tabu tēma ir līdzvērtīga ignorēšanai. Mēs aiztaisām acis un ausis un
izliekamies, ka šis nenotiek. Bet bērni cieš! Kad kāds man jautā, kādēļ es tik
ļoti daudz runāju par sistēmu, par amatpersonu nolaidību un vienaldzību, es
saku – un kā tu gulētu, ja zinātu, ka lielās vienaldzības dēļ katru nakti tiek
izvaroti bērni?
Pedofili meklē,
kur ir neaizsargāti, neaprūpēti bērni, kuri tiecas pēc komunikācijas,
saskarsmes, sarunām. Un es jums saku no pieredzes – aizejot uz bērnu laukumiņu
pievērst sev bērna uzmanību, iekarot uzticību ir elementāri. Es nekad necenšos
to darīt, bet es vienmēr sarunājos ar bērniem cieņpilni un līdzvērtīgi. Tas ir
viss, kas nepieciešams bērnam, kurš to neizjūt ikdienā. Lai saprastu, kā strādā
varmāku mehānisms, iesaku noskatīties filmu “Leaving neverland”. Noskatījos ar
šausmām – no vienas puses vecākiem mācību viela, lai aizsargātu savus bērnus,
no otras – gatavs scenārijs pedofiliem.
Kādām ģimenēm
mēs nododam bērnus?
Man ir bijis tas
gods un tā laime iepazīt daudzas ģimenes. Ļoti daudzas – aizbildņu,
adoptētājus, audžuģimenes. Man nekad nav bijis svarīgi, kādā statusā atrodas
ģimene, jo ikkatram statusam ir sava burvība un nepieciešamība. Mēs nevaram
iztikt ne bez audžuģimenēm, ne aizbildņiem, ne adoptētājiem. Katrai ģimenei ir dažādi
pienākumi, bet virsuzdevums ir viens – realizēt bērna tiesības un kvalitatīvu
dzīvi, laimīgu bērnību, un sagatavot labai, stabilai un laimīgai nākotnei.
Tomēr – kādām ģimenēm
mēs ļaujam audzināt bērnus? Vispirms – kādēļ mēs ilgstoši ļaujam bērniem dzīvot
bioloģiskajās ģimenēs, kur vardarbība ir norma? Kādēļ ļaujam atrasties tur, kur
atkarības ir norma? Seksuālā vardarbība pret bērniem bieži tiek vērsta tieši
alkoholiķu “ballītēs”, kad nav neviena, kurš varētu aizsargāt bērnus.
Esmu dzirdējusi
nostāstus par vienu un to pašu audžuģimeni, kas visu laiku tiek pakļauta
pārbaudēm, jo bieži tiek ziņots par to, ka šī ģimene veic fizisko vardarbību
pret bērniem. Liecinieku ir bijis TIK daudz, ka jābrīnās vien… Jo neskatoties
uz vairākiem ierosinātām krimināllietām, vēl arvien šī ģimene pilda savus
pienākumus. Starp man zināmām audžuģimenēm ir arī tādas par kurām man ir liels
jautājums – kā tās ieguva statusus? Kā šī ģimene, kurai mājās pie sienām ir daļēji
noplēstas tapetes var saņemt atļauju audzināt bērnus? Kā šie bērni ir
nopelnījuši šos sadzīves apstākļus? Būsim atklāti, kā cilvēki, kuri nevar
pielīmēt pie sienas tapetes var parūpēties par bērniem? Esmu saņēmusi arī
satrauktu jautājumu – Elīn, šodien uz atbalsta grupu ieradās aizbildne alkohola
reibumā, bet iztukšoto pudeli izmeta uz ielas turpat, teju pirms pašas ieejas. Ko darīt?
Kad tikko sāku darboties
kā audžumamma, aicināt arī citus aizdomāties par iespēju uzņemt savā ģimenē
bērnus, kāda psiholoģe man teica – Elīna, tu zini, ka tam, ko dari ir arī otra
medaļas puse? Tas ir – tā tiek piesaistīti arī pedofili un varmākas. Un ne par statusu runa, bet pedofili meklē
veidus un formas, kā tikt pie bērniem.
Statuss – kā tas
ietekmē būtību
Statusam ir ļoti
virspusēja nozīme, jo katrs nosaka formu, kurā vislabāk realizējamas bērna
tiesības. Galvenā nozīme slēpjas tikai
tajā, kā tiek izvērtētas ģimenes, kad iegūst jebkuru no statusiem. Vai maz ir
iespējams saudzīgi izpētīt katru ģimeni, lai izslēgtu vardarbības iespējamību? Atbalsta
centriem, bāriņtiesām un citām institūcijām ir jāmācās atpazīt varmākas un
varmācībai pakļautos cilvēkus. Tādējādi mazinot risku ievietot bērnus varmāku
ģimenēs.
Pašlaik ļoti
nopietni tiek pārkāptas bērnu tiesības tad, kad atsevišķi atbalsta centri, lai
piesaistītu sev finansējumu cenšas par visām varītēm piesaistīt audžuģimenes –
neatkarīgi no tā, cik tās ir gatavas, labas, sliktas u.t.t. Jo katram centram
finansējums ir atkarīgs no piesaistīto ģimeņu daudzuma. Kvalitātes jautājums dažiem nav svarīgākais, jo pāri visam nauda.
Mans aicinājums ikvienai
uzņemošajai ģimenei ir rūpēties par bērniem un vispirms domāt par viņiem! Ir
svarīgi, lai starp mums nav negodprātīgu cilvēku, jo ne jau statusā ir būtība.
Bērnos! Lai vai kāds statuss pavadītu ģimeni, bērniem ir jābūt drošībā,
aprūpētiem, mīlētiem, izprastiem un pieņemtiem! Beidzam cīnīties par to, kurš
statuss ir labāks, vērtīgāks u.t.t. Jā, jo tieši tas notiek kuluāros – tik daudzi iet ar savu statusa karogu un noliedz pārējos! Bērni! Mūs visus vieno bērni! Un mūs visus vieno kopējs mērķis – laimīgi bērni,
kuri izaugs par laimīgiem un dzīvotspējīgiem pieaugušajiem.
Noslēguma
stāsts…
Es jums
izstāstīšu vēl kādu stāstu, kas ir nonācis līdz manām ausīm. Šo stāstu, es
domāju, audžuģimeņu aprindās ir dzirdējuši teju visi. Es izstāstīšu ļoti
virspusēji, jo esmu tāla no sākotnējās informācijas. Īsi.
Bērns tika
adoptēts uz ārzemēm un jaunajiem vecākiem atklāja, ka “tētis” viņu seksuāli
izmantoja. Adoptētāji par to nekavējoties ziņoja atbildīgajām instancēm. “Tētis”
šajā gadījumā tika interpretēts kā audžutēvs. Tā bērns viņu dēvēja - par tēti. No
ģimenes tika izņemti visi bērni. Sākās ilgs un pazemojošs tiesas process.
Ģimene par visām varītēm centās pierādīt, ka bērnam jūk – bioloģiskais tēvs un audžutēvs.
Bērns nespēja nošķirt savas atmiņas. Nezinu, vai audžutēvs tika atzīts par
vainīgu, un tad iesniedza apelāciju. Vai arī – pēc vairākiem gadiem tika atzīst
par... nevainīgu. Tika pierādīts, ka viņš nav vainīgs. Tomēr pa šo laiku sieva
neizturēja… Viņa nomira. Un tā šis vīrietis zaudēja visu – sievu, bērnus, cieņu
no apkārtējiem… Arī tā notiek.
0 komentāri
Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)