Bērns, kuram nevajadzēja nokļūt ģimenē
Kuram bērnam ir
tiesības, un kuram nav augt ģimenē? Šo robežu patreiz cenšas iezīmēt
Labklājības ministre Ramona Petraviča. Ministrei ir iedalījums, pēc kā noteikt,
kuram jāatrodas valsts aprūpē, un kuriem nevajadzētu tur atrasties. Mūsu
audžumeitai vajadzēja palikt institūcijā, starp speciālistiem un profesionāļiem,
tā saprotu.
Ministres
iedalījums
“Tos nedrīkst
jaukt kopā un izdarīt vispārinātus secinājumus”, raksta ministre savā oficiālajā
Facebook profilā,
1. “Bērni,
kuriem tur [sociālās aprūpes centros] nevajadzētu būt;
2. Bērni
ar vieglas pakāpes fiziska un garīga rakstura traucējumiem, kuri tur atrodas
dažādu apstākļu dēļ;
3. Bērni
ar smagiem un ļoti smagiem fiziskiem un garīga rakstura traucējumiem, kuriem
sniegt profesionālu veselības un sociālo rehabilitāciju ir valsts pienākums.”
Kas pienākas mūsu audžuneitai?
Tātad, mūsu
audžumeita “atrodas” starp 2. un 3. punktu. Īsumā, noteikti ne pie tiem
izredzētajiem, kuriem “nevajadzētu tur būt”. Tieši tā uzskatīja arī bāriņtiesa
un bērnu nams. Jo visus četrus gadus, kad mūsu audžumeita atradās bērnu namā,
kurā sistemātiski tika veiktas pārbaudes, neviens nevienu viņai nemeklēja. Tas
ir apstiprinājies Tiesībsarga biroja veiktajā pārbaudē. Viņa bija “norakstītā”.
“Ar viņu paliks tikai sliktāk”, man teica bērnu nama direktora vietniece. “Viņa
nekad nerunās”, man teica.
Bērns ieradās pie
mums, un mēs sākumā pieņēmām to, ka bērnam ir šoks par visu notiekošo. Tad sapratām,
ka viņa teju neko nesaprot, teju neko nemāk. Nemāk noturēt zobu birstīti, nemāk
ar ķemmi nobraukt pa matiem no augšas uz leju (īsiem matiem). Nesaprot neko par
dzīvi, kas man un tev šķiet tik pašsaprotama. Nedz kā tā var būt, ka uz uguns
gatavo ēst, nedz to, ka var ēst ārā, nedz to, ka var braukt ar kuģi, ka ir
citas pilsētas, citas ēkas, mājas u.t.t. Par kaut kādu emocionālās attīstības
līmenī vispār nenāca ne prātā domāt. Viņai pat primitīva ikdiena bija absolūts
kosmoss. Trīs mēnešus mūsu audžumeita nesaprata, kā orientēties vienā un tajā
pašā ēkā, kura tiek apmeklēta 2x nedēļā. Bet visu taču var izskaidrot ar kādu
diagnozi, vai ne?
Un tā nu mēs esam
te un tagad. Veikuši, it kā, neiespējamo. Kāds no speciālistiem ar kuriem
strādājam ikdienā, nereti mums nosaka ko šādu - nespēju noticēt tam, kas ir
paveikts! Ja vien kāds viņai būtu palīdzējis daudz agrāk…
Jā, jo tik daudz
kas ir pazaudēts. Jo kāds uzskatīja, ka viņai nav lemts būt starp mums - tiem,
kuri var izvēlēties kur iet un ko darīt. Vai kādreiz būs labi? Es nezinu! Bet
zinu noteikti, ka mēs darīsim visu, ko varam, lai viņas patiesās iespējas un
spējas ļautu viņai dzīvot patstāvīgu dzīvi. Kā šis viss varēja notikt ar bērnu,
kuram ir izcila atmiņa un liela interese par apkārt notiekošo? Lai gan, kad ir
vēlme noslinkot, upura loma ar tekstu “es
neko nevaru” lieliski nostrādā. Jo bērnu nams māca – sarunas ne pie kā
nenovedīs, bet manipulācijas gan!
Dzīve pēc institūcijas - cita institūcija
Kāda būtu bijusi mūsu
audžumeitas dzīve pēc bērnu nama? Ratiņkrēslā un pansionātā. Nolaidība pret veselību
ir viņai dārgi maksājusi. Viņai tika amputēta daļa pēdas, aptuveni trešdaļa. Jo
neviens neparūpējās par viņas kāju ārstēšanu laicīgi! Tā ir tikai redzamā daļa “sistēmas”
un institūciju nolaidībai pret bērniem. Ir otra, ko nekad un neviens nevarēs
novērtēt. Bērnus tur iesprostotu četrās sienās, bet nepaklausības gadījumā piebaro
ar smagiem nomierinošiem, atkarību izraisošiem medikamentiem, kas ir graujoši! Šie
bērni nereti ir atkarīgi no vielām jau zīdaiņu vecumā, bet mēs tik skaisti par
to klusējam. Jo ja reiz sertificēts ārsts ir izrakstījis šos medikamentus, tad neviens
neies pret viņu. Nekad un neviens nenoteiks robežas, nesodīs un neatņems
licenci.
Šie bērni var gūt
garīgo atpalicību vai autismu. Jā, to var iegūt. Apstākļu dēļ. Es nezinu, cik
daudz tas ir attiecināms uz mūsu audžumeitu, bet man viens ir skaidrs – vienaldzības,
cinisma un valsts politikas dēļ mūsu bērniem nav nākotnes. Tā ir ierobežota pat
tiem, kuriem “zilas acis, blondi mati un ideāla veselība”. Jo mēs vienkārši
nemākam novērtēt bērnus. Visus! Mēs iedalām. Mēs nošķiram citādos.
Tiem, kuri vēlas nošķirt citādo...
Mūsu audžumeita ir uzsākusi mācības vispārizglītojošajā skolā. Visiem tiem, kuri
atbalsta īpašo bērnu nošķiršanu, vēlos teikt – mūsu audžumeita ir sajūsmā! Pedagogi
ir sajūsmā! Un bērni, iespējams ne visi, ir priecīgi būt ar mūsu audžumeitu, ar
viņu dalīties un samīļot satiekoties un atvadoties. Par šo es uzrakstīšu daudz
plašāk kādu citu reizi, bet pagaidām vēlos teikt – ja tu neredzi “kā”, tas
nenozīmē, ka tas nav iespējams. Tikai Tu neredzi “kā”. Iespējams vēl kāds. Bet
pavisam trakas lietas rodas, kad tādi vairāki cilvēki satiekas un rada kaut kādu
izdomātu realitāti.
Turi acis vaļā!
Turiet acis vaļā,
un kritiski pētiet informāciju, ko saņemat. Īpaši tagad, kad tiek grauti tēli. Nav
netīšas informācijas. Cilvēki cenšas reabilitēties, pateikt to, ko cilvēki
gaida. Cenšas pārliecināt, ka rūpējas par attīstību, un cenšas izvilkt iepriekšējo
darboņu panākumus, un pasniegt kā savējos! Vai arī – ātri izdara ko tādu, kas
neprasa resursus, smagu darbu, bet noteikti tiks pasniegts kā liels notikums!
Ļoti daudz kas ir
tikai ego apmierināšana, daudz kas ir tikai teātris, PR u.t.t. Mākslīgums! To,
kāds tas ir bērnu tiesību aizsardzības jomā, droši vien varētu pamācīties pat
rūdīti politiķi! Mākslīgums! Pētiet, izvērtējiet, esiet kritiski!
0 komentāri
Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)