Pirmās divas nedēļas ir aizskrējušas vēja spārniem! Esmu tik aizņemta, ka nemaz nemanu, cik ilgi esam jau kopā. Bet vēl joprojām –viss ir jauns un nepazīstams. Kā mums, tā mūsu audžudēliņam. Katra diena ir jauna. Kā no nulles uzsākta. Viena diena smiekliem un smaidiem pilna, cita – asarām un kreņķiem pilna.


Super – aktivitāte! 
Bērns ir ļoti, ļoti, nu ļooooti aktīvs! Lai precīzāk apzīmētu, kāds ir audžudēls, teikšu tā – tas ir aptuveni 6 līdz 9 mēnešus vecs bērns, kurš ļoooti aktīvi izzina pasauli. Cenšas visu ielikt mutē, paplunčāties tualetes podā, no augšas paķert jebko un visu! Tas ir bērns, kurš neapzinās cēloņu un seku likumsakarības. Un tomēr – šis bērns ak katru dienu arvien labāk jūtās uz zemes. Tas ir – kājas tipina fiksi, fiksi! Rokas ir fiksas, fiksas! Īsumā – iedomājieties zīdaini, kurš neizprot šo pasauli, vidi, bet viņam ir iespēja fiksi visu ķert un grābt. Domāju, ka jūs noprotat...
Šī aktivitāte ir ļoti nogurdinoša, jo meita arī ir fiziski ļoti aktīva. Vakar, kad bija ārā slikti laikapstākļi (jebšu audžudēlam vēl nav ūdens izturīgo drēbju), bet es knapi turējos kājās, ņēmu abus bērnus pie rokas, skrēju pa istabu. Absolūti konkrēts mērķis – nogurdināt! Tas bija ilgs, skaļš un traks pasākums! Un rezultāts sasniegts – visi guļ. Es arī! Agrāk pat liels nogurums nevarēja mani piespiest gulēt pusdienlaiku. Tagad – tas ir mans vienīgais glābiņš...

Nedēļas mācība
Galvenais, ko audžudēls šajā nedēļā ir apguvis – nekādā gadījumā no virsmām neņemt krūzes. Tajās var būt kaut kas slapjš! Visu citu var, bet ne krūzes! :D
Vēl viņš ir iemācījies uzkāpt uz krēsla. Bet vēl nav iemācījies no tā nokāpt. Tad ir skaļš kliedziens un es skrienu ko kājas nes! :D

Miera vielas
Pirms dažām dienām man prātā ienāca teju vai ģeniāla doma – iegādāties nomierinošos līdzekļus. Mēs nelietojam medikamentus, un mūsu meita tos nekad nav lietojusi, tādēļ nolēmu pameklēt – kā var nomierināt bērnus dabīgi... Un kāda laime, kāds prieks, ka atradu Silvanols preparātus, kuru pamatā ir dažādas zālītes! Savukārt es sevi mierinu ar nomierinošajām tējām.
Es ieteiktu visiem, kuriem ir satraukums to mazināt ar zālīšu palīdzību – kādēļ gan nepaņemt no dabas to labāku, lai justos vēl labāk? Nomierinošie preparāti mūsu ģimenē noteikti bija nepieciešami arī bērniem, jo kā audžudēlam, tā meitai par visu notiekošo ir satraukums. Tas nav acīmredzams, bet to var noprast pēc dažādām niansēm, iemigšanas, miega u.t.t.

Māsas ierašanās...
Pagājušajā nedēļas nogalē pie mums ciemos ieradās mana mīļā māsa ar meitu. Un te nu sākās... Ieraudzīju audžudēlā to sejas izteiksmi, kāda viņam bija pirmo reizi ierodoties pie mums. Lielas acis un nekustīgs ķermenis. Viņš stāvēja un skatījās. Bet kādā brīdī ļoti aktīvi sāka man krist ap kaklu, dot bučas, sēdēt klēpī. Tas bija ļoti lielā apmērā, un ļoti neraksturīgi, jo līdz šim ar savu mīlestību tikai mēs viņam bāzāmies virsū. Viņš tikai ļāva. Un te audžudēls bija pie mums gluži vai kā pielipis. Un viņā nebija ne mazākās baiļu izteiksmes, izbīļa. Viņš smējās, kā kutināts...
Un tad es sapratu... Audžudēls nodomāja, ka ir ieradusies kārtējā tante, kura viņu kaut kur atkal vedīs. Kaut kas atkal notiks. Un tās divas dienas, kamēr mana māsa pie mums ciemojās, audžudēla bija smagas arī fiziskā ziņā. Pēkšņi pasliktinājās viņa veselības stāvoklis. Viņš raudāja, nevarēja aizmigt gluži kā pirmajā dienā, kad pie mums ieradās. Bet nedomājiet, ka vaina ir manā māsā. :D Viņu bērni mīl, un arī audžudēlam viņa ļoti patika. Bet tas nemazināja visa stresu, kas, visticamāk, bija saistīts ar asociācijām no pagātnes.

Aug pa stundām
Domāju, ka nav neviena cilvēka, kurš ir redzējis audžudēlu ar vairāku dienu atstarpi, un nebūtu teicis, ka viņš aug neprātīgā ātrumā. Un tā tas ir – drēbes, kuras viņam ideāli derēja pirms divām nedēļām, jau ir par mazu. Lai gan, kad audžudēlu ierauga pirmo reizi, visi ir šokā. Šoks – tas ir īstais vārds! Bērns ir ļoti, loti tievs. Viņam ribiņas izspiedušās, mugurkaulam katrs skriemelītis redzams. Lai vai kā – bērns kļūst ar katru dienu arvien lielāks, smagāks un fiziski attīstītāks. Attīstība tik tiešām notiek teju vai pa stundām.

Ēšana
Godīgi – nekad nebiju domājusi, ka mani kādreiz apgrūtinās bērna ēšana. Mūsu meita arī ēd daudz un sātīgi. Tomēr audžudēla apetīte ir neremdināma. Viņš visu laiku grib ēst! Ko vēlējos teikt par apgrūtinājumu... Tas ir tā, ka es nevienu soli nevaru spert, ja man nav sagatavots kaut kas ēdams. Pat mazākā iziešana no mājas notiek ar uzkodām. Kāds kraukšķis, kāds auglis līdzi jāņem it visur. Viņam visu laiku rokās ir kas ēdams. Pie tā man vēl ir jāierod, jo lūdz šim mēs esam vairāk pieturējušies pie trīs galvenajām ēdienreizēm dienā, un vēl papildus mazām uzkodām.
Bet kas attiecas uz ēšanu, tas viss ir ļoti labi saprotams. Tā pamatā arī notiek tik strauja audžudēla fiziskā attīstība. Guļ viņš arī diezgan daudz. Tas man ļauj pavadīt laiku ar meitu divatā, vai arī izgulēties. Tas, protams, ja viņiem gulēšanas laiks sakrīt.

Ūdens
Audžudēlam ļoti patīk pie ūdens, bet ne ūdenī. Iespējams, tas saistīts ar mūsu rudenīgo vasaru. Bet to mēs droši vien uzzināsim kaut kad nākamnedēļ, ja vien būs tik silts, kā to pašlaik sola metereologi.
Tā vai šā – audžudēls dikti ātri pieņem visu. Un šodien esot pludmalē viņš teju bez apstājas staigāja pa nelīdzenumiem. No malas šķita, ka audžudēls ir nestabils, bet pie rokas nu nekādi negribēja turēties. Viņš tik tiešām bauda savu izaugsmi!

Nekārtība un es
Vīrs jau atkal ir devies komandējumā, bet es esmu palikusi ar diviem maziem bērniem. Esmu pārliecināta, ka vientuļās māmiņas tagad smīkņā, jo viņām tā ir ikdiena. Jā, man tā nav, un jā – vīrs ļoti aktīvi iesaistās bērnu audzināšanā. Esmu pie tā pieradusi. Un esmu pieradusi arī pie tā, ka vīrs paņem abus bērnus pie rokas (pirms tam – vienu) un devies pastaigā, kamēr es tieku galā ar mājas kārtību, vai vienkārši sapņaini blenžu griestos. Un tagad man ir jāiemidzina viens bērns, tad otrs, pašai jāatpūšas, jāsakārto māja u.t.t. Tagad, kad ģimenē ir ieradies otrs bērns, kārtība ir kaut kāds mīts. Es nemaz nezināju, ka mūsu māja var izskatīties TIK nekārtīga. Bet man ir jāizlemj – bērni vai kārtība. Jo ja es katru atpūtas brīdi, kas man ir piešķirt veltīšu tīrīšanas darbiem, manas mentālās spējas būs krietni ierobežotas. Bet pirmie kas cieš – bērni.
Tātad. Ko es darīju... Vispirms izmetu visas „pintjikļuškas”, kas atrodas mūsu mājās. Pamatīgi attīrīju bērnu istabu no liekā. Otrkārt – es visu aiznesu un nolieku bērnu istabā. Ja viņiem vajag to nekārtību, lai saņem! :D Tas ir – neļauju bērnu mantām atrasties dzīvojamajā telpā. Vismaz tā es varu daudz maz atpūsties no nekārtības.

Skatos spogulī... 
Kad gājām audžuvecāku kursos, kāda psiholoģe minēja, ka saņemsim bērnus, kuri liks mums ieskatīsies pašiem sevī. Tas ir – gluži kā mūsu bērni pie mums ir nonākuši, lai ko iemācītu, tā tas ir arī ar audžubērniem. Šī teorija noteikti ir pašsaprotama dvēseļu teorijas cienītājiem, un, protams, tiem, kuri izprot domu, prāta, vārdu spēku.
Un tā nu es tieši šobrīd skatos, kā audžudēls laimīgs rakņājas pa manu nomierinošās tējas krūzi, priecājas par biezumiem... Skatos, kā viņš pilnīgi laimīgs bauda to procesu, un te pamana mazu kriksīti uz sava krekliņa. Un viņš tik ļoti sakoncentrējies ar saviem mazajiem pirkstiņiem cenšas to uzmanīgi noņemt... Pedantisms kaulos! Kaitinoši, vai ne? Es taču varētu ikdienā vienkārši sēdēt un baudīt bērnu smieklus, bet nē... Mantas redz, mētājas pa istabu...
Un vēl, ko esmu audžudēlā pamanījusi – viņš ir enerģijas kamols. Es it kā arī neesmu uz vietas sēdētāja, bet ja godīgi – es sapņoju par tādu enerģijas plūsmu! Tik lielu, tik spēcīgu!

Raudāšana
Tā ir TIK nogurdinoša! Audžudēls ir sapratis, ka drīkst raudāt, un kāds uz to reaģē. Un še tev nu bija – tagad pat par stipru uzpūtis vējš var būt iemesls dikti lielām raudām. Sākumā es reaģēju uz katru raudāšanas reizi. Tagad es vēroju, kas notiek. Kad redzu, ka raudāšana ir nepamantota (vismaz man liekas, ka es to atšķiru), tad pienāku klāt un pastāstu, ka šim nu gan nav iemesla tik lielām asarām. Divas dienas šādu pārrunu un jāatzīst, ka šodien raudāšana ir mitējusies un ir daudz atbilstošāka „negadījuma” apjomam.
Bet vēl tam visam var būt arī cits iemesls. Bērnam ir jāizraud viss, kas nav izraudāts. Beidzot viņam ir tiesības izteikties, un kādu tas interesē, kāds reaģē.
Piemēram, tagad viņš raud, jo viņam nepatīk dīvāna atzveltne. Vienkārši nepatīk. Raud, atskatās uz to, un iesit ik pa laikam.

Anonimitāte
Man kādā komentārā tika jautāts par to, kādēļ rakstos neminu audžudēla vārdu, bet tikai vārdu „audžudēls”, kas šķiet daudziem asociējas ar ko negatīvu, aukstu un atspulgu komunikācijai ģimenē.
Vispirms – mums kā audžuvecākiem ir pienākums aizsargāt bērna identitāti no publiskās vides. Iespējams, ka neizsakos juridiski korekti, bet... Mēs nedrīkstam stāstīt privātu informāciju par audžubērniem, nedrīkstam publiskot viņu fotogrāfijas. Protams, ikdienā, komunikācijā ar cilvēkiem, mēs izmantojam audžudēla vārdu. Tomēr interneta vidē mēs vēlamies saglabāt absolūtu bērna anonimitāti.
Turklāt – šī bloga mērķis nav iežēlināt cilvēku sirdis, atklājot kādus traģiskus noslēpumus, kas ir mums tapuši zināmi. Vai „mīkstināt” tekstu, saucot audžudēlu vārdā, mīlinājumos, vai saucot par ‘’zaķīti”, vai „kumeliņu”. Es tikai un vienīgi atainoju savus novērojumus, un iepazīstinu sabiedrību ar to, kas man ir tapis zināms, un kaut kādā mērā tiek slēpts no sabiedrības. Es vēlos, lai šo lasa cilvēki, kuriem šī informācija ir svarīga nākotnes veidošanā.
Un vēl es ļoti ceru, ka šī bloga lasītāji saprot, ka es nemēdzu audžudēlu uzrunāt – Hei, audžudēl, nāc ēst! :D
Iiespējams, kāds arī ir pamanījis, ka es neminu arī konkrētas bāriņtiesas ar kurām sazinos, konkrētu bērnu namu no kura nācis mūsu audžudēls. Tam visam ir iemesls. Stāsts nav par vienu, vai otru iestādi. Stāsts ir par sistēmu. Mūsu audžudēls nav izņēmums Latvijas bērnu namu kontekstā. Viņš ir vien no daudziem simtiem...