Nodrošina Blogger.

Otrā diennakts aizritējusi. Audžudēliņš laimīgs!

By 19:20

Otrā diennakts kopā ar mūsu pusotru gadu veco audžudēliņu aizvadīta. Ar katru minūti un stundu uzzinām ko vairāk par viņu. Tas šķiet tik netverami – mēs audzinām bērnu par kura dzīvi zinām mazāk, nekā 5%. Kā tas ir iespējams šajā „civilizētajā” pasaulē? Lai jau paliek šis temats citai reizei. Šoreiz par otro diennakti.


Svarīgākais, ko saprot... 
Mēs sākotnēji tikām brīdināti, ka audžudēliņš, visticamāk, vairāk sapratīs krievu valodā. Nezinu gan, kas tā ir par krievu valodu, jo viņš nezina ne krievu, ne latviešu valodā itin NEKO! Labi, nebūšu tik skarba... Viņš zina divas svarīgas lietas. Viņš lieliskā māk māt ar rociņu uz atvadām  un sūtīt gaisa bučas... Tas ir TIK sāpīgi, ka bērns māk tikai atvadīties!
Esmu runājusi ar audžudēlu par visu iespējamo, taustoties, vai kaut viens vārds aizķeras viņa reakcijā. Viņa acis pazib, kad noskan vārds „vecmamma” un viss. Viss! Pat „kaka” nav zināms vārds! Iespējams, tas kādam nešķiet svarīgi, bet tas ir kaut kas, kas ir ikdiena, kas ar viņu 100% notiek regulāri. Nulle! Atgādināšu, ka viņam ir teju pusotrs gads...
Un vēl – šodien viņš vienu reizi paprasīja, lai viņu paņem rokās. Pirms tam tas nebija noticis...

Ārā – kā atrakciju parkā
Katru dienu, kopš audžudēla ierašanās, esam bijuši ārā. Šodien bijām garāka pastaigā, kas mums ar meitu ir ikdienišķa, tā ir pastaiga līdz upei aptuveni 10 minūšu attālumā (atkarīgs, protams, no bērna garastāvokļa). Audžudēlam viss bija jauns. Gājām pa šaurām taciņā, kuras šķērsoja nedaudz sagūlušas smilgas. Tā, ka sitās pret ceļgaliem, bet mūsu audžudēlam no vēdera daļas līdz pat pāri galvai. Viņš stāvēja, locījās neskaitāmos līkumos, un centās saprast, kā caur tiem tikt tālāk. Viņam nav nekādas skaidrības, ka smilgām var skriet cauri, un tās tevi nespēs apturēt! Viņš nestaigā pa zāli, maksimāli pa asfaltu, betonu, vai ko citu – cietu!
Un pludmale... Pirmais, ko viņš darīja – skrēja Daugavā! Hanna iebrida upē, un audžudēls, centās izdarīt to pašu. Mēs esam tikai par „jaunradi”, tādēļ tādu iespēju piedāvājām. Pie sirds negāja... Toties pludmales smiltis bija kas jauns. Labu laiku es vienkārši bēru smilts uz viņa plaukstām, bet viņš nepakustināja ne pirkstiņu. Vienkārši vēroja. Nesaprata.
Vēl viens atklājums. Audžudēls pilnībā nav pazīstams ar reljefu. Slīpums viņu burtiski gāž no kājām. Pat pats mazākais. Pa pludmali ejot paralēli, viņš lēnā garā slīdēja Daugavā, jo nespēja sevi kontrolēt. Viņam nepiemīt šīs elementārās (kā man šķiet) izjūtas.
Visa pastaiga beidzās ar riņķu mešanu pa tuvējo līdzenumu „skrienot”. Viņš ļoti cenšas! Skrien un smejas pilnā balsī!

Ir iemācījies raudāt!
Jā, šodien viņš raud! Mēs esam ļoti priecīgi! Protams, jau minēju, ka pirmajā naktī viņš raudāja, bet visas dienas garumā – kā aizvakar, tā vakar viņš teju nekad neraudāja. Ne kad viņam Hanna ko atņēma, ne kad viņš nokrita, vai sasitās, vai sagura. Tikai naktī! Šodien viņš raud jau par daudz ko... Kādēļ labi?
Visai vienkārši. Šie bērni ir pieraduši, ka viņu asarām un raudām nav nekādas nozīmes. Neviens neatnāks, neviens nesamīļos un nesniegs atbalstu. Šodien viņš jau zina, ka uzkāpjot uz klucīša, viņa pēdiņa tiks sabučota un papūsta. Šodien viņš zina – par tevi kāds parūpēsies!

Ēd un kārtīgi!
Bērnu nama bērni bieži vien ēd bez mitas. Tā, ka lielam atliek vien noplātīt muti. Mūsu audžudēls ēd visu dienu. Es nevaru teikt, ka viņš ēd daudz, bet viņam mute kust teju nepārtraukti. Jāatzīst ka šodien jau mazāk, nekā vakar un aizvakar. Tomēr kust, un ēd teju visu, ko vien ieliks rokā. Bet jau atkal – man nešķiet, ka tiek apēsts daudz.
Starp citu... Pagatavoju pusdienas – spageti makaronus ar piedevām. Izmeta visu no šķīvja un sēdēja, skatījās. Nodomāju – labi, ja jau negaršo, tad negaršo. Tikai vēlāk sapratu, ka viņam nav ne jausmas, kas tas tāds ir. Viņš pat pie mutes nepielika. Kad vīrs parādīja, ka to var ielikt mutē un pat norīt, aizgāja arī makaroni.
Par ēšanu... Ļoti daudz bez aprūpes esošie bērni ir VISU LAIKU izsalkuši. Līdzīgi, kā tie cilvēki, kuri ir pārcietuši badu, piemēram, kara laikā. Nevēlos teikt, ka tā vienmēr ir institūciju vaina, jo tikpat labi, tas var rasties arī no dzīves ģimenē. Cik man ir zināms, uz mūsu audžudēlu tas neattiecas, jo tika aprūpēts. Jautājums ir – vai bērnu namā nedod ēst? Es domāju (tikai domāju), ka dod. Tomēr... Mazi bērni nevar ēst pēc pulksteņa un vienādas porcijas katru reizi. Vienu dienu viņi grib mazliet, bet citā ir gatavi apēst trīs reizes vairāk, nekā tiek piedāvāts. Iespējams, tādēļ rodas lielā ēšanas kāre.

Knupis
Audžudēlu mums atveda bez knupja. Tomēr viņš atrada starp Hannas mantām knupi, ko uzreiz iebāza mutē. Hannai arī savajadzējās, un mēs to neliedzām – iegādājāmies. Viņa to lieto demonstratīvs nolūkos. Un kāda laime, ka mēs iegādājāmies kupjus... Es nevaru iedomāties pirmās divas dienas bez šīs lietiņas. Ar to mutē audžudēls dara visu, ieskaitot gulēšanu.
Šodien sapratu, ka tā knupjošanās ir uz nervu pamata. Jo otrā nakts tika nogulēta bez tās gumijas lietiņas, lai gan iemiegot bija nepieciešama. Šodien pa dienu arī jau iztiek bez knupja un lielāko dienas daļu pat nebija nekādas nepieciešamības to izmantot.

Mamma un tētis?
Kā jums šķiet, vai audžuvecāki ir jāsauc par mammu un tēti? Starp audžuģimenēm valda dažāds uzskats. Kāds saka, ka tikai „tante Lida” un „onkulis Jānis„ ir pieļaujamie varianti. Jo viņiem taču jau ir vecāki – mamma un tētis. Citi saka: „ Viņiem taču vajag mammu un tēti! Te un tagad, nevis kaut kur aiz kalniem un pēc dažām nedēļām. Viņiem taču vajag pateikt, kas viņus sagaida mājās, kas viņus paņem no bērnudārza! Tas taču viņiem ir tik svarīgi publiski pateikt, ka viņiem ir mamma un tētis. Ka viņi ir tādi paši, kā citi.”
Esmu vienmēr iestājusies par to, ka bērniem pašiem jāizvēlas, kā dēvēt savus audžuvecākus. Un tas bija baigi labi teikts, un baigi labi darbotos, ja vien mūsu audžubērns būtu vecumā, kurā viņš varētu to izdomāt un nolemt pats. Ko darīt mūsu gadījumā?
Bāriņtiesa audžudēlam uzreiz teica – Hanna ir tava māsiņa, un tu dēliņ, ej pie mammas! Es un vīrs esam apstulbuši. Jo kaut kā dīvaini ir sevi apzināti saukt par mammu un tēti, kādas citas mammas un tēta bērnam. Lai gan mēs zinām, ka tas notiks tikai tā iemesla dēļ vien, ka Hanna mūs dēvē par mammu un tēti. Bet pašiem tā sevi dēvēt, runājot ar audžudēlu... Ļoti dīvaini... Katru reizi iedomājos par audžudēla bioloģiskajiem vecākiem...

Otrā nakts! 
Kāda laime, kāds prieks! Mēs gulējām!!! Mierīgi! Modāmies gan sešos, bet vismaz bez liekas raudāšanas iemigām. Ja meitai, lai iemigtu vajag izlasīt visu pasaku grāmatu, audžudēliņš pat pirmajai pasakai līdz pusei vien tika...
Atminējos, ka meita šajā pusotra gada vecumā gulēja divas reizes dienā, un šodien izrādījās, ka tāds varētu būt arī audžudēla dabīgais režīms. Cik labi man! Atpūta garantēta! :D

Dikti laimīgs bērns! 
Ar katru stundu mūsu audžudēliņš ir arvien smaidīgāks, arvien aktīvāks. Liels prieks par to, lai gan uhhhh, mums nāksies pacensties, lai sakārtotu un savāktu visu viņa eksperimentu sekas. To, ko viņš darīja, Hanna sāka iepazīt aptuveni pusgada vecumā. Bet tad viņa bija lēna un apjomi dienas greizumā bija mazāki. Dēliņš ir dikti aktīvs, kas ir normāli šajā vecumā, tādēļ man atliek vien ievilkt desmit elpas un turpināt elpot dziļi un ilgi!  tas viss protams, ir sīkums. Ir jāļauj viņam „izplosīties” pa māju. Darīt to, kas viņam bija jādara pirms vairākiem mēnešiem.

Nenosodīt, bet pieņemt!
Es vēlos vērst uzmanību uz to, ka nekādā gadījumā nenosodām audžudēla bioloģiskos vecākus un radiniekus, un aicinām arī jūs to nedarīt. Šajā gadījumā, neskatoties uz visiem klupšanas akmeņiem dēliņam tika dots daudz. Un to var redzēt viņa smaidā un komunikācijas veidā. Mēs nezinām daudz, bet, iespējams, mums arī nav jāzina. Ir tikai jācenšas dot viņam visu labo, ko varam...

Tev varētu patikt arī šie ieraksti

0 komentāri

Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)