Nodrošina Blogger.

Nedēļa ar audžudēlu aizritējusi!

By 12:33

Pagājusi nedēļa, kopš mūsu ģimenē ir ienācis teju pusotru gadu vecais audžudēls. Pārdomas? Tādu nav, jo domām tā īsti nav laika. Ir režīms "vāvere ritenī". Jo ir tik adudz neazināmā, neizprotamā, nesaprastā. Mēs paiesībā par audžudelu neko nezinām. Nezinām pašu svarīgāko...
Pusotru gadu vecs zēns, bet teu nekas nav zināms...



"Nekas" - tikai manā izpratnē. Jo man nešķiet svarīgi, kur, kāpēc un kad viņš tika izņemts no savas bioloģiskās ģimenes. Tas, protams, ir svarīgi, lai izprastu kaut kādas kopsakarības, bet vēl svarīgāk ir zināt, ko no viņa gaidīt, kāds ir viņa temperaments, emocionālās spriedzes panesamība, imunitāte u.t.t Vēl, protams, šķiet neticami, ka šim bērnam gluži vai nav pagātnes. Ja viņš tiks adoptēts, tad jaunā ģimene viņam nevarēs stāstīt, ka - X mēnešos viņš pirmo reizi apvēlies, X gados pateici vārdu "mamma", bet pirmais ēdiens, ko pagaršoja bija... Tas viss ir kā miglā tīts. Pie mums nav nevienas audžudēla fotogrāfijas, bet es ļoti ceru uz tādu iegūšanu.
Kad gāju audžuvecāku kursos, uzzināju, ka pie kādas no audžumammām uzturas puisis no bāreņu nama, ko biju savulaik apciemojusi. Tā kā man bija daudz fotogrāfiju no šī apciemojuma, tad tās, kurās bija redzams konkrētais puisis, nodevu audžumammai. Šim puisim ir 15 gadi, viņš visu laiku ir bijis bāreņu namā un viņam neesot teju nevienas fotogrāfijas no tā laika. 15 savas dzīves gadu laikā! Tas ir gluži kā dzīvot bez atmiņām, bet pagātnes. Manuprāt.

Izmaiņas
Es patiesībā nespēju noticēt, cik gan daudz var mainīties bērnā vienas nedēļas laikā. Tas mani tikai pārliecināja, ka katrai dienai ir nozīme. Katra diena ir svarīga, jo tā var mainīt TIK daudz!
Tātad... Mūsu audžudēls ēd daudz, un apjomi arvien palielinās. Es gan domāju, ka apjomi palielinās, jo viņš labāk satver ēdienu, viņa pirkstiņi darbojas arvien labāk, viņš ir iepazinis jaunus ēdienus. Viņš ēd visu laiku, un pamostoties uzreiz dodas pie ledusskapja. Kad ierauga, ka tas atveras - smaids līdz ausīm. Es pat nezinu, kas viņam no visa garšo visvairāk, jo ēd viņš absolūti visu. No dzērieniem viennozīmīgs favorīts ir rīsu piens. Tie ir lieli apjomi, ko viņš rauj iekšā. :)
Starp citu, audžudēls ar katru dienu paliek arvien smagāks. Es nezinu, cik lielā mērā, jo mums nav svaru, bet... Es nespēju noticēt, cik lielas ir pārmaiņas, balsoties uz mūsu sajūtām.
Audžudēlam ir daudz stabilāka gaita. Ja pirmajās dienās viņš nevarēja pārvietoties pa nelīdzenumu, tad jau vakar viņš speciāli staigāja tikai pa nogāzi, skrēja turoties pie rokas un smējās pilnā balsī. Viņš pats ir sajūsmā par saviem panākumiem! Vēl mēs atklājām, ka audžudēlam nav ne mazākās nojausmas kā kāpt pa kāpnēm. Ja uzkāpt ar palīdzību viņš jau var, tad kāpt lejā... Lēnām, lēnām sāk rasties saprašana, kā tas notiek tehniskā ziņā.
Arvien mazāk vajag knupi. Pirmajā dienā viņš no tā vispār nešķīrās, tad tagad knupis ir nepieciešams tikai aizmiegot. Pa dienu - necik.
Gulēšana norit lieliski. Tomēr ir kas paradoksāls. Mēs kā vecāki, kuri ir pieraduši savu meitiņu - peciņu jau kopš dzimšanas ucināt pirms gulētiešanas, audžudēla aizmigšanas mehānisms... Nē, nevar teikt, ka pārsteidz, bet apbēdina gan. Audžudēls aizmieg  viens. Uz viņu nedrīkst skatīties, viņu nedrīkst aiztikt, nedrīkst reaģēt. Viņš skatās, kā es sēžu blakus, bet man ir jāskatās prom. Tomēr mēs viņu radinām– esam blakus!
Verbāli audžudēls ir ļoooti attīstījies šīs nedēļas laikā. Kad viņš ieradās, izdvesa vienu skaņu. Bez pārspīlējumiem - vienu! Tagad ir tik daudzas un dažādas, teju viss, ko vien var "pateikt" ar visdažādākajām lūpu un mēles kustībām. Turklāt viņa balss paliek arvien skaļāka, viņam patīk kliegt, un reizēm viņš Hannai "pasaka", ko ļoti svarīgu ar prezidenta vērtu intonāciju, paralēli vicinot pirkstu.

Dikti smaidīgs, dikti laimīgs
Mūsu audžudēls ir pozitīvais puika un šodien pārliecinājos, ka... Es jau nojautu, bet šodien aptvēru, cik lielā mērā viņš būs aktīvs. Man ir ļoti žēl, ka tik maziem bērniem nav iespējas apmeklēt sporta skolu, jo es nezinu, kur mēs liksim to enerģiju. Man ir aizdomas, ka esam saņēmuši mazu mūsu meitas kopiju x 2! Ja man likās, ka Hanna ir nekārtības radīšanas speciāliste, tad tagad es zinu, kas ir īsta nekārtība!
Tomēr audžudēls ir viens no laimīgākajiem un smaidīgākajiem bērniem visumā! Dzīves kreņķi tāds sīkums vien šķiet, ja ir pareizā attieksme.

Pirmā saruna ar audžudēla radinieku
Es neminēšu neko konkrētu, jo šī bloga mērķis nav atklāt kāda privāto dzīvi, bet gan saprast ar ko saskaras bez aprūpes palikušie bērni un audžuģimenes.
Tātad. Kā jau jūs saprotat, kamēr bērns nav juridiski brīvs, un ja bāriņtiesa kaut kādu iemeslu dēļ nav noteikusi citādāk, bērniem audžuģimenēs ir tiesības satikties ar radiem un saviem vecākiem. Mūsu gadījumā ir tāds viens radinieks. Noteiktas tikšanās reizes nav, tomēr ir abpusēji viegla un patīkama komunikācija, kas norit attālināti. Mums ir ļoti paveicies, jo bieži vien komunikācija ar bioloģiskajiem vecākiem, radiem ir ļoti smaga, bet ar prātu, zināšanām un pozitīvu attieksmi, viss ir paveicams.
Kā jau minēju... Mums līdz šim ir bijusi ļoti pozitīva komunikācija, esam vienojušies par audžudēla kristībām rudenī, kad arī pirmo reizi tiksimies.

Mīlēt ūdeni
Es biju domājusi, kas notiks, ja mūsu audžubērns nemīlēs ūdeni. Mēs apmeklējam baseinu, siltās dienas pavadām pie ūdens un arī mazgājamies :D. Un pat nav smieklīgi, ka pirmajā dienā, kad bērnus likām vannā, audžudēls stāvēja sastindzis un ieplestām acīm. Netīšām apsēdās un sabijās ne pa jokam. Neraudāja, jo nezināja, ka drīkst. Pa nedēļu esam vairākas reizes bijuši pie ūdens, bet šodien notika kas lielisks. Audžudēls metās ūdenī neatskatoties. Tievuma un rūdījuma trūkuma dēļ, viņš dikti ātri nosala, bet neatlaidīgi centās atgriezties ūdenī. Atkal un atkal. Drebošām lūpām, zosādu un viegli zilganu nokrāsu. Viņš bija teju neapstādināms.

Imunitāte...
Imunitāte audžudēliņam ir dikti vāja. Par to liecina fakts, ka katrs oda kodums uzreiz kļūst sārts teju pa pusi galvas un uzpampst. Tāpat ir ar katru sasitumu. Nobrāzumi aptuveni diennakti ir ne tikai ar kreveles kārtu, bet arī ir piesārtuši, uzpampuši gluži kā iekaisums. Ņemot vērā, ka audžudēlam ir nestabila gaita un iztrūkst elementāru zināšanu par to, kā sadzīvot ar mēbelēm, viņam ir dikti daudz zilumu un punu. Var jau būt, ka tas kādam nešķiet daudz, bet mums ar Hannu tā nav bijis. Mūsu psiholoģe gan skaidroja, ka sliktā telpas izjušana ir saistīta ar bērna psiholoģisko stāvokli. Un, protams, kas tāds vēl ir iespējams, kad bērns mācās staigāt. Es nezinu, cik sen audžudēls jau staigā, bet Hannai šāda stabilitātes izjūta bija pirmajā mēnesī, kad sāka staigāt. Tātad – mūsu audžudēls tik tiešām vēl mācās staigāt.

Par mums
Es šoreiz vairāk par sevi, jo vīrs iegrimis darbos. Tātad. Gribu izgulēties, kā agrāk. Esmu pūce. Man ļoti patīk, kad visi (tostarp vīrs) aiziet gulēt un es varu dzīvot savu dzīvi. Pa dzīvokli, protams, bet savu dzīvi... Un no rīta es baudu mieru. Kopā ar Hannu agrāk gulējām līdz plkst. 10 vai pat 11. Un Tas bija debešķīgi! Bet tagad... Audžudēls mostas pēc 7. 7!!!!!!!!! Es vienkārši esmu izsmelta pa vienu nedēļu. Tas, protams, nav nekas traģisks, jo atliek tikai pilnībā mainīt savu ritmu. Tikai! Sevis dēļ. Es noteikti vairs nevaru atļauties tik ilgi gulšņāt. Arī tādēļ, ka Hannai nevajag uzreiz brokastot, bet audžudēls tās pieprasa teju uzreiz pēc acu atvēršanas. Šī nedēļa mani ir izsmēlusi. Fiziski! Līdz ar lielo nogurumu, droši vien arī līdz ar satraukumu, esmu arī apslimusi. Šī nedēļa no manis ir prasījusi daudz. Un tagad prasa vēl vairāk, jo man ir jāpārkārto ierastais. Tas ir grūti, bet ļoti vērtīgi. Jebkas kas mūs izdzen no mūsu rutīnas, ir kas labs un vērsts uz attīstību!
Vīrs kā jau minēju vairāk koncentrējas uz darbu, bet es redzu viņā bieži vien mulsumu par to, kā runāt ar audžudēlu, kādus vārdus izvēlēties, kā bučot... Ja nebūtu blakus Hannas, kas to visu vērtē, noteikti būtu vieglāk. Viņas dēļ mums nākas kārtīgi apdomāt katru savu kustību.
Hanna ir greizsirdīga. Tā, protams, ir pilnīgi normāla parādība. Vēl jo vairāk, ja bērns ir izjutis nedalītu mīlestību no saviem vecākiem. Un Hanna visu šo laiku ir bijusi mūsu VISS! Tagad tas viss ir mainījies. Man šķiet, ka sākotnēji Hanna izjuta mūsu vainas sajūtu par visu notiekošo, tādēļ sāka veikt psiholoģiskās manipulācijas. Bet jau tagad esam stingrāki. Tas viņai ir sāpīgi, bet noteikti vērtīgi ilgtermiņā, un svarīgi mums visiem, lai ātrāk pieņemtu esošo situāciju. Liels paldies psiholoģei, kuru apmeklēju, viņa manī ir ieviesusi sapratni, ka viss ir uz labu, un vainas apziņai manā galvā nav vietas!

Un punkts!

Tev varētu patikt arī šie ieraksti

0 komentāri

Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)