Šo esmu rakstījusi ar neskaitāmiem piegājieniem, un kaut ko noteikti esmu piemirsusi... Bet tas noteikti ir svarīgākais no visa, kas pieredzēts pēdējās diennakts laikā. Tas ir - tās diennakts laikā, kas aizvadīta ar mūsu audžudēliņu. Pirmā diennaksts!



Ierašanās
Audžudēls ieradās pie mums neilgi pirms pusdienlaika. Tāds maziņš, gaišiem matiņiem lielām, izbrīnītām acīm. Viņš ir TIK maziņš, ka man grūti pat to komentēt. Drēbes, kuras biju sarūpējusi no Hannas viena gada vecumā nēsātajām, viņam ir pārāk lielas. Nevis garumā, bet gan platumā. Mums tas ir ļoti nepierasti, jo Hanna vienmēr ir bijusi aktīva – ir muskuļu masa, plus vēl krājumiņš. Šim bērnam – ne krājumiņā, ne... Kas ir trakākais – neredzu nevienu muskulīti. Kas man liek domāt par absolūti fiziski pasīvu dzīvesveidu.
Viņš nemaz nemetās mums virsū, kad ieraudzīja. Nebija tā – ieraudzīja un vairs ne atraut. Viņš bija nesaprašanā par visu notiekošo. Hannu gatavojām tikšanās dienai katru dienu un pa 100 reizēm dienā, par to runājot. Un viņa bija uzdevumu augstumos. Atnāca, sasveicinājās (ko viņa praktiski nekad nedara pat ar pazīstamiem cilvēkiem), iedeva mantiņas, izrādīja istabu u.t.t. Īsumā – bērns bija gatavs!

Darbinieki
Mūsu audžudēlu no bērnu nama atveda divi bāriņtiesas pārstāvji. Viena dāma, ar kuru mēs jau bijām pazīstami, jo visu kārtojām cauru viņu. Otra dāma bija mums nezināma. Kamēr viena darbiniece iedeva visus audžudēla dokuments, un risināja ar mani formalitātes, otra vēroja bērnus, dzīvesvietu. Šī darbiniece apsekoja visu dzīvokli.
Uz atvadām bāriņtiesas darbinieces vien noteica, ka atstāj mums audžudēlu ar mierīgu sirdi.

Drēbes
Visi interesējas par to, kādās drēbēs pie mums tika nogādāts audžudēls. Drēbēs, kā jau drēbēs. Nevaru teikt neko īpašu, nebija nedz stilīgas, nedz arī ļoti nonēsātas, bet, manuprāt, pieņemamas. Līdzi bija maisiņš ar vecmammas dāvināto – drēbju komplektiņš, gardumi, grāmatiņa un citas mantiņas.

Veselības stāvoklis
Pirms tam bāriņtiesa minēja, ka nopietnu veselības traucējumu bērnam nav. Un te nu es saskāros ar realitāti – šajā sistēmā esošajiem bērniem visiem ir problēmas ar veselību. Vide, kurā viņi atrodas, to veicina. Es nevaru minēt neko konkrētu, bet bija lietas, kas mani ļoti pat satrauca, jo ne ar ko tādu nebiju saskārusies. Mūsu ģimenes ārstes māsiņa gan mani nomierināja un teica, ka nav vērts pagaidām satraukties. Tiks veiktas pārbaudes, un tad arī būs skaidrs, cik smaga vai viegla ir esošā situācija. Ir vērts pieminēt, ka veselības izdrukā minēts, ka mūsu audžudēls, kopš nokļūšanas bērnunamā KATRU mēnesi ir gulējis slimnīcā.
Bāriņtiesas pārstāve arī minēja, ka pirms viņš nokļuva bērnunamā veselības problēmu nav bijis. Kas ir loģiski, ka lai vai kāds stāvoklis bija pirms tam, nokļūstot tur, viss paliek tikai arvien sliktāk. Par to mēs daudz runājām kursos, ka vecāku neesamība, viena auklīte uz, apmēram, 15 zīdaiņiem dara savu. Ne viņus apmīļo, ne apčubinā, ne acīs ieskatās pietiekamā daudzumā un kvalitātē.
Svarīgs fakts – mūsu audžudēls nezināja savu vārdu. Tas ir – pilnībā uz to nereaģēja. Šodien, kad jau to esam atkārtojuši neeeskaitāmas reizes, reakcija ir uz katru 10to reizi.

Hanna
Viņai ģimenes sastāva izmaiņas ir sarūpējušas daudzas emocijas. Hanna visu vakardienu attēloja mūsu audžudēlu. Tas ir – ēda knupi, pieprasīja tādu pašu pudeli, kā viņam, vārtījās pa zemi, kā viņš un pat raudāja tieši tā, kā to dara viņš. Mēs uz to nereaģējam citādāk, kā ierasti – ar mīlestību un rūpēm. Tas viss ir adoptācijas process. Labās ziņa ir, ka viņa ļoti cenšas mums palīdzēt viņu pieskatīt. Piemēram, kamēr viņš guļ, viņa visu laiku ir blakus. Piemēram, naktī un diendusas laikā viņa visu laiku bija blakus. Hanna ir priecīga un satraukta par notiekošo vienlaicīgi. Mēs, kā vecāki turpinām ar Hannu sarunas pare notiekošo, un tagad esam daudz uzmanīgāki pret viņu, un veltam viņam daudz vairāk uzmanības. Tagad Hannai mēs esam nepieciešamāki, nekā agrāk.

Nakts! 
Kas par nakti! Centos nolikt audžudēlu gulēt, kad Hanna jau gulēja. Tas bija KAUT KAS! Īsumā – asaras un puņķi, jo nevarēja saprast, kas viņam patīk, un kas nepatīk. Sākumā iemidzināju vienkārši liekot mierā. Loģiski – bērns neskaitāmus mēnešus iemiga viens un te - kāds skauj un glauž pie sevis. Sākumā, tas ir – pirmajā reizē tas nostrādāja. Tomēr dienas laikā uzkrātais satraukums izpaudās miega kvalitātē. Aptuveni divas stundas es uz rokām centos viņu iemidzināt, jo šoreiz ļāvās. Tomēr mazākā kustība un acis bija vaļā. Ļoti nogurdinoši, bet pats galvenais – negaidīti. Es nobijos, ka tā būs visu nakti, tomēr pēc pusnakts audžudēliņš iemiga un teju bez kustībām nogulēja līdz vēlam rītam.
Kamēr audžudēls cītīgi raudāja teju 2 stundas, Hanna gulēja un nekustināja ne ausi. Kā mums likās... Tomēr pēc tam, kad audžudēlam sākās kvalitatīvs miegs, Hannai sākās kaut kas histērijai līdzīgs. Viņa pilnībā atainoja nesen dzirdētās raudas. Es domāju – intensitāti, veidu u.t.t. Un tā viņi mums abi kādu laiciņu, bet salīdzinoši neilgi patrobelēja. Piebilde – Hanna jau kopš dzimšanas ir lutinājusi ar ciešu un ilgu mieru. Tādēļ šāds pavērsiens bija kas jauns.
Tomēr kā jau minēju – pēc tā salds miegs mums visiem.

Attīstība
Mums tika teiks, ka audžudēls ir attīstīts atbilstoši savam vecumam. Es, protams, nezinu, kā ir citiem bērniem, bet varu teikt tikai par Hannu. Viņa bija tik attīstīta gada vecumā. Tātad, par kāda veida attīstību es runāju... Ir ļoti manāms, ka ar šo bērnu sen neviens nav runājis, nav skatījies acīs, stāstījis, smaidījis. Protams, kāds gan jau pa retam kaut ko viņam no visa iepriekš minētā sniedza, bet tik mazam bērnam, to visu vajag daudz lielākos apjomos.
Viņš nezina, ne kā saka suns, ne kaķis. kad saku, ka viņam rokās ir cepums, viņš to nesaprot. Nezina vārdu roka, kāja, zeķe. Viņš cenšas zīmēt, bet ar zīmuli nemāk uzvilkt nevienu svītru, švīku. Viņš kustina karori no trauka līdz mutei, bet nesprot, ka "kausiņam" ir jābūt vērstam uz augšu u.t.t.
Puika ir lielisks, smaidīgs, pozitīvs, atvērts uz komunikāciju. Staigā, mēdz aiziet uz podiņu. Bet ir kas cits, ko bērnu namā bērnam neviens nedod. Piemēram, viņš neziprot vēju -  pēta zāli un cenšas saprast, kā varētu notvert vēju. Viņš nemācēja izkāpt no gultas, tā vietā viņš vienkārši gāzās ārā. Es tikai vienu reizi parādīju, kā to izdarīt, un puikam amats rokā. Tāpat šodien apguvām puķu smaržošanu. Tas arī bija kas jauns. Puika nemāk dzert no krūzīte, ēst ar karoti un nesaprot, ka nevar tvert jebko, kas atrodas uz galda. Īsumā – pats par sevi bērnu nama formāts ir liedzis viņam iepazīt parasto ikdienu, parastas lietas, parastas likumsakarības.
Mājas pagalmā audžudēls vakar vienkārši sēdēja un skatījās, bet šodien saprata, ka var taču skriet nezināmā virzienā. Paskrien, paskrien un tomēr atskatās. Atskatās uz mani. Tas kaut kādā mērā ir skumīgi, ka esam kopā nepilnas divas dienas, bet es jau esmu viņa uzticības persona. Protams, labi, ka tā, tomēr bērns, kuram ir stabila un kvalitatīva piesaistes persona, tik ātri ne uz vienu nereaģētu.
Un rakstu par sevi visu laiku, jo vīrs ir darbā, un viņam ir sanācis mazāk pakomunicēt ar audžudēliņu.

Mierīgais?
Mums audžudēls tika noraksturots, kā mierīgs puika. Nodomāju, ka pēc Hannas, tās būtu lieliskas pārmaiņas. :) Un še tev nu bija – vakar sapratu, ka mēs vēl redzēsim, ko patiesībā nozīmē aktīvs bērns! Mums gan nav pret to iebildumu, jo nav sliktu bērnu, ir tikai piemeklēts slikts viņa pašrealizācijas veids.

"Vai cik grūti!" 
Šis ir ironisks virsraksts. Jo... No daudziem dzirdam – gan būs labi, gan paliks vieglāk, jums būs grūti. Dārgie – mēs neejam šo ceļu, jo plānojām darīt ko vieglu. Mēs to darām, jo mūsu būtība uz to tiecas. Mēs nebaidāmies no grūtībām. Vienīgais, kas var mūs var satraukt, ir - vai mēs atradīsim veidu, kā pievarēt grūtības. Tas arī viss. Visu rakstu tikai, lai jūs aptverat, ar ko nākas saskarties audžuģimenēm un ko pārdzīvo novārtā atstātie bērni. Šī nav sūdzība. Mums ir ļoti paveicies, ka mums ir iespēja darīt to, kas tīk mūsu sirdij!