Īsi pirms svētkiem mēs saņēmām zvanu no kādas bārņtiesas ar aicinājumu savā ģimenē pieņemt pusotru gadu vecu puisīti. Kā jau zināt - mēs vēlējāmies lielākus bērnus, tomēr mēs nevarējām palikt vienaldzīgi...

Zvans
Saņēmu zvanu un uzklausīju stāstu par puisēnu. Jāatzīst, ka ir ļoti grūti to visu klausīties un uzreiz nekliegt pretī -JĀ, SŪTIET ŠURP!!! Tomēr - ir jābeidz saruna, jāieelpo daudz vairāk, nekā 10 reizes un jādodas pastaigāties. Kaut vai pa istabu. Tā arī darīju. Nomierinājos un nodomāju, ka tomēr pusotru gadu vecs bērns ir dikti mazs. Varbūt tomēr nē... Tomēr vīrs uz saņemtajām ziņām vien atbildēja - Labi, ņemam!
Viss ko es varēju atbildēt  - tā izsaukuma zīme bija domāta kā jautājuma zīme? Vēlāk sazvanoties nolēmām, ka nav ko gaidīt! Ir jārīkojas! Ne velti taču mums tiek kaut kas piedāvāts! Un fiksi vien zvanījām un teicām, ka esam gatavi! Fiksi - tas ir nākamajā rītā. Jo runā, ka rīts ir gudrāks par vakaru.

Ko tālāk? 
Tālāk ir jādodas uz attiecīgo bāriņtiesu un jāraksta iesniegums. Pēc tā gaidāma sēde, kurā tiks lemts par bērna nodošanu mūsu audžuģimenei. Un tad jau mēs gaidīsim mūsu mazo puisēnu ierodamies. Iedomājies - pusotru gadu vecs bērns?! Jūs varat iedomāties, ka tādi mazulīši ir bez pieaugušo mīlestības? Par to citreiz...

Bērna "apskate"
Mēs atteicāmimes braukt un apskatīt bērnu. Visām audžuģimenēm ir iespēja pirms lēmuma pieņemšanas aizbraukt pie potenciālā audžubērna un iepazīties. Tā teikt, lai būtu skaidrs, ka ir "klikšķis". Mēs nolēmām to nedarīt, jo bērns ir ļoti mazs. Mēs domājam, ka bērnam jau tāpat ir traumatiski tas, ka viņu izņem no ģimenes, kaut kur ievieto, kur nav vecāku, un tad vēl tiek nodots audžuģimenei. Apskate, kas ir mūsu ienākšana viņa rutīnā, radīs satraukumu... Lieku satraukumu, ko varam izlaist. Šī gan ir tikai mūsu teorija... Iespējams, ka veselīgāk tomēr būtu tikties pirms viņš ieradīsies mūsu ģimenē... Kas to lai zina!?
Ja runa būtu par lielāku bērnu, tad mēs noteikti brauktu iepazīties, uzzinātu šī bērna viedokli par nokļūšanu mūsu ģimenē. Tomēr šoreiz... Īsumā - mēs neesam pārliecināti par šī lēmuma pareizību... Kā minimums - mēs nevarētu vairs audžubērnu atstāt bez savām rūpēm, ja reiz būtu viņu satikuši... Iespējams, ka šādā veidā mēs pasargājam vairāk sevi, nekā bērnu...
Un tātad - mums nav ne mazākās nojausmas, kā izskatās mūsu audžubērns...

Nākotne
Kad bērns tiek pieņemts audžuģimenē, ir jāapzinās, kādu nākotni viņam plāno bāriņtiesa. Mūsu gadījumā, visticamāk, bērns varētu kļūt juridiski brīvs mazāk nekā gada laikā. Juridiski brīvs, tas ir - adoptējams. Tik maziem bērniem vēl ir lielas iespējas tikt adoptētiem tepat Latvijā un ātri. Uz ko mēs arī ļoti ceram. Mūsu ģimenes uzdevums ir šo bērnu audzināt un veicināt viņa attīstību un viņa sociālās spējas, lai potenciālie adoptētāji šo puisēnu iemīlētu un nešauboties pieņemtu savā ģimenē.

Hanna un Viņš
Hannai ir trīs gadi un nepilni četri mēneši. Mēs ar viņu daudz un bieži runājam par bērniem par kuriem vecāki nevar parūpēties. Mēs stāstām par to, ka ir bērni, kuru vecāki nevar apkopt, pabarot un samīļot savus mazos, jo ir slimi vai to vienkārši nemāk. Un tādēļ ir tādas ģimenes, kurās šie bērni uz laiku var nokļūt, lai to visu saņemtu.
Mēs runājam par to, ka daudzi bērni  ar laiku atradīs sev jaunu mammu un tēti. Mēs runājam par to, ka pie mums ieradīsies jau konkrēts bērns. Vienu dienu Hanna to nevēlas, bet jaunākamajā viņa saka - Mammīt braucam pakaļ, viņu taču neviens tur nemīļo! Un tā mēs runājam par "papīriem", par to, ka Viņš mūs gaida. Par to, ka savās domās mēs, kādam mazam, mazam puisītim sūtam daudz mīlestības. Un mēs viņu gaidām...

Darbojamies
Mums ir darba pilnas rokas. Ir jāatrod autokrēsliņš, jāatrod apavi, drēbes, velokrēsliņš, ķivere, saulesbrilles, balansa ritenis, cepure, zeķes... Respektīvi - viss!!! Ir jāsaprot, kas ir primārs, kas ir skeundārs... Ja bioloģiskajiem bērniem mēs gatavojamies mēnešiem ilgi un sarūpējam visu lenām, tad šajā gadījumā... Vajag visu un uzreiz! Un kas vēl ir svarīgi - audžudēls droši vien vēlēsies visu to, kas ir mūsu meitai. Ar Hannu esam runājuši, ka puisēnam ierodoties, vajadzētu dalīties. Bet piespiest mēs nevaram, tikai aicināt to darīt.
Tātad - ir tik daudz kas jāpaveic... Un es nezinu, kā to varētu paveikt audžuvecāki, kuri strādā pilna laika darbu. Viņiem paralēli darbam vajadzētu kārtot visas formalitātes, paralēli interesēties par autokrēsliņiem, meklēt labus apavus...
Mana galva ir jautājumu pilna, tādēļ beigšu vien rakstīt un došos darboties!!!!

Gaidām mūsu mazo puisēnu!!!