Citas audžumammas stāsts un smagais lēmums
Priekšvārds
Šo interviju es rakstìju šī gada maijā, mūsu reģiona bezmaksas žurnālam Vērtīgs. Deguna galā bija audžuvecāku kursi. Es milzu ziņkārìbas mākta atradu vienu no dažām Jēkabpils audžuģimenēm..Jēkabpils bāriņtiesas ieteiktu.
Pēdējā brīdī uzzināju, ka tā ir audžumamma, kuras ģimenē audžubērna vairs nav. Un es domāju - bāc, bet par ko runāt?! Un bija par ko...
Jo es satiku sievieti, kura bija otra bērniņa gaidìbās. Sievieti, kura man šķita nomākta, runājot par savu audžudēlu, kurš jau atradās citā ģimenē. Es jutu, kā viņa, apzinoties sava lēmuma pareizìbu, izjuta sirdsapziņas pārmetumus. Es izjutu lielu šīs sievietes rūpi par audžudēlu, kurš tika atdots adopcijai.
Kad intervēju audžumammu, es atcerējos, ka šo stāstu jau biju dzirdējusi... Es zināju šo stāstu no valsts iestāžu puses - audžuvecāku ģimenē ienāca ļoti grùts bērns. Viņi izcìnìja milzu uzvaras, bet tik un tā bija ļoti smagi. Un visiem bijis skaidrs, ka līdz ar otra bioloģiskā bērniņa ienākšanu, bija jāpieņem lēmums par labu bērnam. Ne savam egoismam. Ne savām ambīcijām. Un tā kopā ar bāriņtiesu un audžuģimeni tika pieņemts lēmums... " Reizēm nākas pieņemt ļoooti smagus lēmumus", mums toreiz šī stāsta stāstītājs norādìja. Tā gatavojot mūs gaidāmajam...
Pēc šīs intervijas iznākšanas, audžuvecāki saņēma gan atbalstu, gan nosodījumu... Gan daudz ko citu. Arī man nācās uzklausìt daudz pārmetumu, kas adresēti audžuvecākiem. Un es kopā ar vìru metāmies aizstāvēt, nosargāt... Un nav jau ko nosargāt, jo cilvēki vienkārši nesaprot, ka audžuvecāki ir tikai valsts algoti cilvēki. Un nesaprot, ka reizēm svarìgi ir nevis paturēt, bet gan atlaist, lai ir iespēja lidot...
Mani sirsnīgākie PALDIES šai audžumammai par interviju, kas man sniedza ļoti daudz!
P.S. Mamma vairs nav otra bērniņa gaidībās ;)
Kā nolēmāt kļūt par audžuģimeni?
Mums ilgi nebija bērniņa. Bijām precējušies jau kādus desmit gadus, kad sapratām, ka vēlamies adoptēt. Šāds lēmums nenāca viegli, par to runājām aptuveni gadu, pirms devāmies uz bāriņtiesu. Tad mēs nemaz nezinājām, ka ir tāda institūcija, kā audžuģimene. Tur mums teica, ka adopcija būs ļoti ilgs process. Latvijā uz maziem bērniņiem ir ļoti gara rinda. Tā mums piedāvāja kļūt par audžuģimeni, par ko šobrīd mēs esam ļoti priecīgi! Mēs nolēmām, ka varam pieņemt kādu bērniņu ar ievainotu dvēseli, un palīdzēt atgūties. Mums bija doma, ka ja mēs tā viens otram ļoti, ļoti pieķersimies, tad arī adoptēsim.
Kāda bija apkārtējo reakcija uz jūsu lēmumu pieņemt audžubērnu?
Mēs saņēmām ļoti lielu atbalstu! Mūsu mammas bija lieli palīgi! Brīvdienās varējām atstāt bērnus manai mammai, jo mums reizēm ļoti vajadzēja atpūsties! Tas ir smags darbs! Ja darbā esi 8 stundas, tad pēc tā tu vari atnākt mājās un atpūsties. Te tas ir darbs 24 stundas diennaktī. Arī naktī.
Bieži vien audžubērnus nepieņem kaimiņi, draugi, izglītības sistēmas pārstāvji?
Mums bija tieši pretēji. No ārpuses nāca liels atbalsts un palīdzība. Kāds atnesa drēbes, kāds gultasveļu, ko mēs pat neprasījām. Tie bija paziņas, draugi, un pat nepazīstami cilvēki. Ļoti labvēlīgi noskaņoti bija kaimiņi, viņi mūs atbalstīja. Kad mums vajadzēja šķūnī kraut malku, tad kaimiņiene pieskatīja mūsu audžubērnu.
Kāds bija sākums?
Grūts! Mums, kā vecākiem, nebija nekādas pieredzes. Pirms tiek piešķirts audžuģimenes statuss, ir jāiziet kursi. Bet es tādus kursus gribēju vēl pēc tam, kad bērns jau bija ģimenē. Tad jau bija reāls bērns, bija reālas situācijas, un bija jāmeklē reāli risinājumi. Speciālists būtu ļoti noderējis! Audžubērns bija divgadīgs puisītis. Mums nebija nekādu lielo prasību vai vēlmju. Laikam bijām ļoti noilgojušies pēc bērna! Viņš bija fiziski labi attīstīts, un tas smaids! Mani uzreiz aizrāva! Mums bija tikai divas tikšanās psihologa klātbūtnē. Tagad es noteikti tiktos ar šo bērnu vairākas reizes, lai labāk saprastu, ko sagaidīt.
Kas bija šokējošākais ar ko vajadzēja tikt galā?
Grūtākais bija pirmais laiks... Protams, mēs sapratām, ka jāapkopj, jānomazgā, jāpabaro, bet te... No šī bērna nāca tāda uzvedība, kas mūs šokēja. Mēs nezinājām, ko darīt, kad viņam nakts laikā sākās panikas lēkme. Mūsu audžudēls bija hiperaktīvs. Viņš visur centās uzrāpties, visu izložņāt un visur ielīst. Ļoti aktīvs! Viņam bija arī veselības problēmas. Puikam bija redzes problēmas, vedām vairākas reizes pie ārsta uz Rīgu. Vedām pie logopēda, pie psihoterapeita un psihologa, bija arī dermatīts, daudz slimoja...
Cik daudz zinājāt par savu audžubērnu, kad viņu saņēmāt?
Neko daudz! Jā, bāriņtiesa informēja par zināmajām veselības problēmām, to no kādas ģimenes bērns ir nācis, kas ir noticis, bet viņi vienkārši nevar zināt visu! Tādēļ ir daudz vieglāk audzināt savu bērnu, kad visu zini par viņu! Zini visas reakcijas, zini, kā tās radušās u.t.t. Bet te – ir uzvedība, reakcija, bet tu nezini pat tās izcelsmi!
Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai viss daudz maz nostabilizētos?
Aptuveni gads. Tad jau bija zināma sistēma. Bija bērnudārzs, vakarā bijām kopā mājās, bija brīvdienas. Viņš zināja, ko drīkst, ko nedrīkst, un bija uzlabojusies veselība! Audžubērns pie jums bija divus gadus, ko jums izdevās panākt viņa labā? Bērns ļoti mainījās. Sākumā viņš bija bez robežām. Tad viņš sāka klausīties, iemācījās sasveicināties, atvadīties. Sākumā viņš nerunāja, bet pie mums iemācījās gan krievu, gan latviešu valodu. Veselība uzlabojās. Pārgāja dermatīts, redze uzlabojās. Lai tas notiktu mēs daudz ko darījām. Mana mamma teica, ka viņš esot kļuvis par pilnīgi citu cilvēku!
Vai bija kauns, mulsums, apjukums, kad bērns uzvedās sabiedrībā «ne tā», kā ir pieņemts?
Man nebija kauns. Es pieņēmu situāciju tādu, kāda tā ir. Es vienkārši centos daudz runāt par to, ko var, un ko nevar. Svarīgi bija nolikt robežas un pie tām turēties. Gan man, gan vīram. Tā, lai ar mums nevarētu manipulēt. Ir ļoti svarīgi, kādas attiecības ģimenē ir starp vīru un sievu. Man vīrs bija labākais partneris šajā procesā. Bija dienas, kad gribēju vīram paspiest roku par labi padarītu darbu. Par to, ka tikām cauri tam visam!
Vai varētu iztikt bez vīra atbalsta?
Diez vai. Jo vīra atbalsts ir ļoti svarīgs. Viņa attieksme pret notiekošo ir svarīga. Bija brīži, kad es domāju, ka vairs nevaru, nervi neturēja! Tad vīrs mani mierināja, un atgādināja par motivāciju, par to, kādēļ šo visu darām, un to, cik ļoti tas ir vajadzīgs šim bērnam! Bija arī vīram tādi brīži, kad teica, ka vairs nevar! Tad, savukārt, es viņu atbalstīju, un teicu, ka mēs varam! Tas nav viegli.
Kas bija pirmās problēmas ar ko saskārāties, pieņemot ģimenē audžubērnu?
Paņemot bērnu, viņam ir tikai tas, kas ir mugurā. Mums ātri vajadzēja domāt, kur dabūt autokrēsliņu, gultiņu, drēbes. Mēs bērnu atvedām mājās trīs dienas pēc tā, kad mums viņu piedāvāja. Tas bija nepieciešams, lai viņš no krīzes centra nenokļūtu bērnunamā. Otrs ir tas, ka audžuģimenēm, kad tās pieņem bērnu ģimenē, nav iespēja saņemt brīvas dienas darbā. Mums vajadzēja nokārtot visus dokumentus, apmeklēt ģimenes ārstu, atrast bērnudārzu. Ir nepieciešama vismaz kāda nedēļa, lai visu iekārtotu un sakārtotu. Interesanti ir arī tas, ka audžubērniem netiek dota priekšroka dārziņā. Respektīvi – mums bija jāstāv rindā! Bet neviens par to laicīgi nebija parūpējies. Par to nemaz nevarēja parūpēties. Caur bāriņtiesas to visu atrisinājām.
Viss iepriekš minētais ir daļa no tā, kas jādara audžuvecākiem...
Jā, ir vēl daudz kas cits. Sestdienās notika tikšanās ar bioloģiskajiem vecākiem. Reizi pusgadā bija jāsniedz atskaites uz 2-3 lapām par to, kā bērns attīstās, par attiecībām un tā tālāk. Vēl apmeklējām bāriņtiesas sēdes un tiesas sēdes. Tas viss aizņem laiku. Un tad vēl ārsti, braucieni uz Rīgu pie ārstiem... Tas ir darbs!
Kad jūsu ģimenē bija audžubērns, jums piedzima pirmais bērns. Kā viņi sapratās?
Viņiem bija lieliskas attiecības! Matvejam tas bija ļoti liels ieguvums, un es domāju, ka arī audžudēlam. Viņš redzēja, kā mēs kopām dēlu, kā mīļojām. Audžudēls arī tajā visā piedalījās. Es stāstīju, ka arī viņš tāds bija, ka arī viņu mamma tā mīļoja. Un tad viņš atplauka. Tas viņam bija svarīgi.
Tagad jūs jau esat otra bērniņa gaidībās, un jums nācās pieņemt smagu lēmumu...
Ja man nebūtu bērnu, es turpinātu audžuģimenes praksi. Bet šobrīd, gaidot otro bērnu, kopā ar bāriņtiesu, izlēmām, ka audžubērnam labāk būs... Viņam ir nepieciešama mīlestība, rūpes daudz lielākā apmērā, nekā, piemēram, mūsu bērnam. Es to vienkārši nevarēšu sniegt, kad būs klāt jau otrs bērns. Spēka ir tik, cik ir! Tas jautājums mums bija ļoti sāpīgs. Kopā pavadījām divus gadus . Bet visu laiku bija jāatceras, ka tas nav mūsu bērns. Bija jābūt gataviem, ka viņu var atgriezt bioloģiskajā ģimenē jebkurā brīdī. Tas ir darbs, ku tu ieguldi, bet rezultāta var nebūt.
Jūs nolēmāt, ka audžubērnam ir jāmeklē citas mājas?
Es par to visu ļoti pārdzīvoju, bet tas atrisinājās ļoti veiksmīgi. Mēs negribējām atgriezt viņu bērnunamā. Bāriņtiesa sāka meklēt citas audžuģimenes, vai kādu kurš adoptētu. Tas ilga pusotru mēnesi, un mēs tajā aktīvi piedalījāmies. Man tas viss izskatījās bezcerīgi. Kur tad tās adoptētāju rindas, es nesapratu?! Un tad atradās ģimenīte - jauks pāris. Man tas bija ļoti liels atvieglojums! Es biju ļoti pateicīga Dievam! Tagad mēs turpinām komunicēt. Esam bijuši pie viņiem ciemos, esmu redzējusi, kurš viņš dzīvo. Tā mums bija ļoti liela laime!
Kāds bija tas process, kad meklējāt audžubērnam jaunu ģimeni?
Kad bāriņtiesa meklēja jaunu audžuģimeni, mēs sapratām, ka daudzas to dara naudas dēļ. Tās nekas cits neinteresēja. Bija situācija... Aizbraucām uz potenciālo audžuģimeni, kurā jau bija pieci bērni, uzreiz jautājums - cik viņš saņem? Kad uzzināju, kādu naudu mēs saņēmām no Krustpils pašvaldība par bērnu, audžumamma teica, ka mums kaut kas nav kārtībā ar galvu! Bet mūsu motivācija nebija nauda. Mūsu audžubērnam ar saņemto naudu nepietika, mēs maksājām par daudz ko paši. Arī bāriņtiesa teica, ka meklējot audžuģimenes, visām pirmais jautājums – no kuras pašvaldības, un cik maksā?
Audžuvecākus bieži nosoda sabiedrībā par to, ka saņem naudu par bērnu audzināšanu!
Tam reizēm ir pamats, jo ir kas to dara tikai naudas dēļ, kā mēs par to paši pārliecinājāmies. Bet, ja rūpējas kārtīgi par bērnu, tad tā nauda neko tā īsti nenosedz. Šiem bērniem ir daudz lielāki izdevumi, nekā bioloģiskajiem. Viņiem ir tik daudz fizisko un garīgo problēmu! Lai tās atrisinātu, vajag daudz naudas. Var, protams, tam nepievērst uzmanību... Bet neskatoties, uz mazo finansējumu mūsu gadījumā, mēs vienkārši nevarējām ignorēt visas veselības problēmas!
Bieži tiek runāts par bērniem un viņu vajadzībām. Kā ir ar pašiem audžuvecākiem?
Ir ļoti svarīgi atrast laiku sev un atpūsties. Es dziedāju ansamblī, un man tas ļoti palīdzēja. Paldies manam vīram, jo ļāva man atslēgties no ikdienišķajām rūpēm - padziedāt, vai aiziet uz veikalu. Katram sava atpūta. Bet nedz es, nedz mans vīrs neko nenožēlojam. Jā, bija grūti, smagi, bet tā bija lieliska pieredze! Ja nebūtu otra grūtniecība, tad es domāju, ka mēs turpinātu būt audžuģimene.
Vai jūs pieļaujat iespēju, ka vēl kādreiz pieņemsiet audžubērnu?
Laiks rādīs! Ir jādomā par dzīvesvietas jautājumu. Jābūt lielākai platībai. Bet kāpēc gan, ne? Es tur neko sliktu neredzu! Tas palīdz arī pašam attīstīties un pilnveidoties, kā cilvēkam. Tu vari ieraudzīt arī savas negatīvās rakstura iezīmes. Kas var bieži vien nepatikt!
Ko varat novēlēt tiem, kuri apdomā iespēju kļūt par audžuvecākiem?
Nebaidieties! Mēģiniet, dariet, attīstiet sevi! Tas ir ļoti interesants process arī sev. Nekas neizdodas bez grūtībām, tās ir visur! Arī veidojot attiecības ģimenē vai mācoties. Tiekat tam pāri un baudiet rezultātu!
0 komentāri
Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)