Nodrošina Blogger.

Trīs mēnešu laikā - no vājprāta līdz 7. debesīm

By 22:55

Oktobra sākumā apritēja trīs mēneši (ceturtdaļa gada), kopš mūsu ģimene ir kļuvusi par vienu superbērnu, mūsu audžubērnu bagātāka. Šis ir bijis krāsains laiks, un nu jau varu daudz maz droši teikt - esam apraduši viens ar otru. Jo pirms tam par iekšējo akceptu bija grūti runāt. Kad to sajutu, sapratu - IR! Lai sajustu, ka mūsu audžudēls ir mūsu ģimene, bija nepieciešami 2.5 mēneši.

Iekšējais - IR
Protams, mēs audžudēlu pieņēmām kopš pirmās dienas. Bet iztrūka tās sajūtas, ka viss ir ikdienišķi. Ka dienas gaitas bez viņa jau šķistu dīvainas. Pietrūka sajūtas, ka mūsu ģimenes sastāvs ir normāls, pierasts un citādākā formā tas nav iedomājams. Un TĀ sajūta manī bija tiklīdz atgriezāmies no mūsu mēnesi ilgās ceļošanas. Šis mēnesis ir bijis ļoti svarīgs! Man, vīram, Hannai un audžudēlam. Tur - pie jūras, mēs apradām viens ar otru. Akceptējām.
Varbūt, kāds domā - kā tas tā nākas? Bet man ir jautājums - vai gan var būt citādāk? Pie zīdaiņiem, bioloģiskajiem bērniem arī ir jāpierod. Protams, jo vairāk tu esi gatavs procesam, jo ātrāk tas nogulstas kā norma mūsu apziņā un zemapziņā. Tomēr audžubērni... Tu nekad nevari tam būt pietiekami gatavs. Tu neko par šo bērnu nezini... Trīs mēneši pagājuši, un es ik pa laikam paveros mazajā superbērnā un domāju: "No kurienes ši uzvedība nāk? Kas ir tās izcelsme? " Man nav atbildes, jo es nevaru uzzvanīt bērnu namam un pajautāt: "kā jums šķiet, kā izraisīta ir šī reakcija?" Vai uzzvanīt un pajautāt viņa bioloģiskajiem vecākiem: "Kādēļ šim bērnam ir šāda ēšanas maniere? Kad un kā tā radās?" Un es nezinu, tikai cenšos sajust...

IR - arī viņam
Ļoti bieži man ir jautāts, vai audžudēls ir iejuties. Es vienmēr esmu teikusi, ka protams ir. Un tā arī domāju. Viņa akceptu es patiesi, pilnvērtīgi sajutu vien ceļojuma laikā. Es ieraudzīju viņa sejā, ka tagad viņa galvā esam tikai mēs. Tikai mums viņš uzticas.
Kā es to sajutu... Tas bija laiks, kad viņam sāka līst ārā atlikušie zobi, un naktī viņš gulēja slikti. Aizmiga tikai, kad biju viņam blakus, un turēju viņa roku. Tas bija arī laiks, kad viņš pārstāja "klausīt", sāka "spuroties". Viņš sāka atbrīvoties un saprata - viņš drīkst riktīgi iztrakoties dusmu laikā - izraudāties, izspārdīties, ar roku iesist pa galda vai kādu citu virsmu. Viņš drīkst uzkliegt uz Hannu, kad viņa ir netaisnīga pret viņu. Tagad audžudēls bieži mīļojas, dzīvojas pa klēpi, dod bučas (ar izstieptām lūpiņām), var vienkārši nosēdēt "iekāries" kaklā. Ļoti ilgi.
Viņš ir pieņēmis mūs un pielaidis klāt. Un nevar teikt, ka pirms tam mūsu audžudēls visu iepriekš minēto nedarīja... Bet tas viss bija tik... Bez-emocionāli... Tik... sausi! Tagad viņa acis zib no laimes! Patiesi!

Fiziskā attīstība
Mūsu puika ir dikti aktīvs, skaļš un komunikabls. No mazā puisēna, kurš nezina, kas ir vējš un smiltis, un nemāk staigāt pa zāli, nav ne miņas. Viņš ir pamatīgi pastiepies, daudzas drēbes jau kļuvušas par mazu. Ņemot vērā, ka viņam vēl joprojām tauku kārta neeksistē, ir redzams katrs muskulis. Un viņi ir! Pirms tam nebija, ja atceraties... Droši vien bija, bet zem plānās ādas kārtiņas tos vienkārši nevarēja redzēt. Nevar teikt, ka tagad muskuļu ir daudz, bet viņš ir labi fiziski attīstīts. Viņam ir parādījušies vaidziņi. Tagad - bērns, kā jau bērns. Vēl gan jūtu, ka nedaudz nepieciešams uzlabot imunitāti, un "uzbarot", jo citādāk - ziemā ārā nevarēsim iet. Viņš ir ļoti salīgs.

Runas vīrs!
Šis jaunēklis runā vienā runāšanā. Bez apstājas, visu laiku, atkal un atkal... Liela laime būs tas brīdis, kad viņš noformulēs savas vēlmes, bet ar laiku - arī sajūtas. Viņš izrunā vārdus "Nanna" (Hanna), "Mamma" (kaut kas nepieciešams, jāsteidzas palīdzēt", "Kaka" (bikses pilnas), "Baba" (vecmamma), "Kā" (kāja), "Kā" (karsts) "Vau vau", "Bā" (banāns") un vēl daudz ko citu. Daudzus šos "vārdus" audžudēls jau izrunāja, bet nu viss kļūst arvien skaidrāks un saprotamāks. Labās ziņas ir - viņš māk paprasīt konkrētu ēdienu, dzērienu. Viņš pat prasa, lai viņu apģērbj siltāk, atnesot vienalga kādu drēbi. Šis bērns ir tik salīgs, ka ir pārlaimīgs, ja viņam uzvelk kaut ko. Vienalga ko!

Ēst, ēst un ēst!
Ēšanas jautājums ir ļoti aktuāls... Tas ir arī ļoti netvus kutinošs. 
Mūsu audžudēls ir bijis badā. Par to liecināja viņa kārnais fiziskais ķermenis un neremdināmā apetīte. Viņš teju visu laiku ēd. Pirmais ar ko saskārāmies - iziet ārpus mājas bez ēdiena, bija nepieļaujami. Tad nāca nākamais etaps,par kuru es saku - nervus kutinošs. Audžudēls grib ēst... To, kas ir citu šķīvī, bet tā nav ierastā bērnu interese par vecāku šķīvi. Tā ir interese, kas ir izmisuma, baiļu, stresa pilna. Uz šķīvjiem parasti visiem ir viens un tas pats, vai tas, ko no piedāvātā katrs vēlas. Audžudēls var būt pārēdies, un nespējīgs vairs ieēst, bet tas nemaina viņa vēlmi atņemt mums ēdinu. Tieši - atņemt! Ja es ēdu, audžudēls neļauj man apēst ēdienu, rokas stiepjas iekšā mutē. Reizēm viņam ir panika, ka ēdot no viena trauka ar Hannu, viņa var apēst par daudz... Kas ir interesanti - ēšanas jautājums ir saasinājies. Šis viss nemazinās, bet gan tieši pretēji... Par laimi, šī trakā ēšanas lieta tomēr nav ikdienišķa. Bet ir kaut kādi posmi, kad tas ir ļoti grūti izturams.
Ja mēs esam publiskās vietās, kurās kāds kaut ko ēd - audžudēls centīsies to atņemt. Ja ēd pieaugušais - viņš skatās un hipnotizējoši ar bada pilnu sejas izteiksmi saka " am am am".
Tas ir grūti... Nav neizturami, nav kritiski, bet ir reizes, kad gribas mīļo, dārgo mieru... Esmu sevi pieķērusi pie domas, ka es sāku ēst arvien vairāk "pa kluso", jo tad es varu... Nē, nevaru izbaudīt, varu tikai aprīt... Pēdējā laikā - es RIJU ēdienu. Nevis ēdu.

Tikšanās ar radiniekiem...
Ar vienu no radiem, atklāšu - ar vienu no vecmammām, es sazinos teju ik nedēļu. Mums ir ļoti jauka un atklāta komunikācija. Man reizēm šķiet, ka es runāju ar sev ļoti tuvu cilvēku. Lai gan mūs šķir attālums, es jūtu pieķeršanos mūsu audžudēla ģimeneas daļai ar kuru uzturu komunikāciju. Tas ir neaprakstāmi. Ļoti, ļoti dīvaini...
Tikšanās ar audžudēla ģimenes daļu tuvojas. Un man nav ne mazākā satraukuma. Es pat teiktu - nevaru vien sagaidīt!
Nesen atradu iespēju audžudēla ģimenei nosūtīt viņa fotogrāfijas, un man bija neaprakstāms prieks dzirdēt vecmammas laimi - bērns ir laimīgs, bērns aug, viņam spīd acis, viņš attīstās. Viņš nesēž "krātiņā". No vecmammas dzirdēt "paldies" ir kas ļoti vērtīgs...

Ceļojums
Divas nedēļas augustā mēs pavadījām Zviedrijā, bet septembrī - divas nedēļas Horvātijā. Hanna jau kopš mazotnes ir pieradusi ceļot, pārvietoties ar visiem iespējamajiem transportiem. Savukārt audžudēlam tas viss bija kas jauns.
Braucot ar kuģi, audžudēls, es domāju, neko daudz nesaprata - iebraucām "mājā" un nākamajā dienā izbraucām. Kaut kādā mazā istabā padzīvojām, foršā spēļu istabā paspēlējāmies. Punkts.
Arī lidojumus audžudēls diezin vai izprata. Iegājām "mājā", viņš aizmiga, cilvēku kņada pamodināja, un kāpām ārā. Toties, esot Horvātijā mūsu sabiedriskais transports bija liela motorlaiva ( ak, dieniņ - ceru, ka tā tas saucas). Uz laivas uzkultajiem ūdens mutuļiem audžudēls skatījās kā hipnotizēts...
Zviedrijā cerēju audžudēlu pieradināt pie peldēm baseinā... Nu, nekādi! Ne mazā, ne lielā, ne aukstā, ne siltā. Ar roku var aiztikt un šļakstināties, bet citādāk - nē. Horvātijā dažas reizes iemānīju viņu ūdenī. Pēc tā viņš atļāvās ieiet pats ūdeni līdz... Dibenam. Vienu reizi. Tas arī viss.
Zviedrijā es no jauna uzlādējos, jo varēju beidzot atpūsties. Noliku bērnus gulēt un vienkārši sauļojos. Elpoju sauli un dabu.  Uz Horvātiju mēs jau braucām ar vīru (Zviedrijā teju visu laiku biju viena ar bērniem). Tur mēs noskrējāmies ne pa jokam. Divi mazi bērni ir īsts pārbaudījums. Un audžudēls neizprata robežas - ceļa malas, nelīdzenumus, stāvas apmales... Viņu vajadzēja uzmanīt ik sekundi. Šis ceļojums mūs nogurdināja un uzlādēja vienlaicīgi. Lai vai kā - ceļojumos mūsu bērni guva milzu laimi, izaugsmi, labsajūtu... Par to liecina tas, kā mainījās un attīstījās mūsu bērni. Hanna pēkšņi pieauga. Psiholoģiski. Ne aci nepamirkšķinājām, kā mūsu meita kļuva par "lielu meiteni". Audžudēla veselība uzlabojās, viena no slimībām izzuda, mati sāka augt lielā ātrumā, verbālās izpausmes kļuva arvien krāšņākas un sāka dīgt pēdējie zobi. Tas arī nebija diez ko viegli. 
Ceļojumi ir nepieciešami bērniem. Tie dara viņus bagatākus, veselākus - kā garīgi, tā fiziski!

No vājprāta līdz 7. debesīm
7.debesis... Visai biežas... Tā apkampšanās. Smaids. Bučas. Kopā būšana. Brīdis, kad audžudēls smejas kopā ar Hannu... Vienkārši - labi... Vienkārši - labi - ir katru dienu. Vairākas reizes dienā. Tagad.
Vājprāts... Tas tuvojās! Tas bija neaprakstāmi. Pašās pirmajās nedēļās man tik tiešām šķita, ka sākšu rāpot pa sienām. Divi mazi bērni, no kuriem par vienu es nekooo nezināju..  Un vīrs komandējumā. Tas ir pārbaudījums. Un atkārtošos 100to reizi - mums ir tik ideāls audžubērns, cik vispār tāds var būt... Bet mums liels pārbaudījums bija balanss starp Hannu, audžudēlu, mammu un tēti... Es domāju, ka šo balansu ir meklējuši visi vecāki, kuru bērniem ir maza vecuma starpība.
Un es to atradu... Es sapratu, ka mīlēt abus bērnus vienādi es nevaru... Sākotnēji  centos radīt tādu ilūziju, un meita vai matus sev no stresa plūca ārā... Un tad es sapratu - tas taču ir TIK nepatiesi! Tas ir TIK nedabīgi! Tie ir meli!
Tas gan neattiecas uz vienlīdzīgu attieksmi pret bērniem, jo tai tādai ir jābūt. Es runāju tikai par mīlestību. Un aizdomājos, kas tā tāda ir. Ātra, fiksa "mīlestība" patiesībā ir tikai instinkts. Arī mātišķs. Bet mīlestība rodas ar laiku. Tā man tas bija ar Hannu, un cik zinu, tā tas ir arī citām mammām, ka sajūta - "mīlu" - nerodas pirmajā sekundē. Un tā sapratne rodas tikai tad, kad tā īstā meocija atnāk.
Tad es nodomāju - vai gan nebūtu daudz veselīgāk, ja mūsu audžudēlu mēs iemīlētu dabīgi un kopā. Un tas izdevās!!!! Es beidzu tēlot, beidzu izlikties un sāku izturēties pret audžudēlu, kā pret jauku, mīļu, bet tomēr svešu bērnu. Tas gan nemainīja faktu, ka bērns tika cienīts, lolots un apčubināts.
Meita mainīja savu attieksmi dažu dienu laikā. Un tā mēs viņu iemīlējām - kopā... Lēnām. Dabīgi. Tā, kā rodas īsta mīlestība. Manuprāt. 

Tev varētu patikt arī šie ieraksti

0 komentāri

Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)