Agrāk biju dzirdējusi no audžuvecākiem, ka viņi netic, ka audžubērnu var mīlēt kā savu bērnu. Man tas likās absurds. Kā nevar?! Man reizēm bērnu spēļu laukumā šķiet, ka varu pāris sekundēs iemīlēt pinīgi svešu bērnu. Man mīlestības jautājums ir bijis galvā visus mēnešus, kopš mūsu ģimenei ir pievienojies audžudēls. Tik tālu, ka esmu sevi ilgstoši uzskatījusi par ļoti sliktu audžumammu, jo nemīlu. Kaut kā mīlu, bet ne tā kā to ir pelnījis bērns.

"Klikšķis"

Mums tāda nebija. Man tāda nebija. Ar "klikšķi" es apzīmēju pirmo - "ir" vai "nav" sajūtu. Tas, ko es sajutu ir instinkts. Tāds, kas liek pieņemt un palīdzēt. Lai gan palīdzēšana ir tāda - nekādā padarīšana. Jebšu - mums ir tikai jāpiedāvā bērnam palīdzība, bet viņš var to pieņemt vai nepieņemt. Vai to var nosaukt par "klikšķi"? Iespējams. Bet katram noteikti ir sava izpratne par to, ko tas nozīmē, un kādas sajūtas tas izraisa.
Mēs piekritām ģimenē uzņemt mazu puisēnu, viņu neredzot. Tika iegūstot vispārīgu informāciju. Pat par veselības stāvokli izvēlējāmies uzzināt vispārīgi. Un tad viņu mums atveda. Tādu mazu, bailīgu, bez neviena mata uz galvas un milzu acīm, kurās redzamas bailes. Nobira asara. Bet es nezinu, kas tā tāda bija... Tās bija manas bailes? Stress? Jo... Es nesajutu to, ko biju domājusi, ka sajutīšu. Un ilgi par to jutos vainīga. Man šķita, ka esmu slikta audžumamma, jo esmu pieņēmusi ģimenē audžubērnu uz kuru skatos samērā vēsi. Tas ir - ar domu, ka es, protams, viņu pieņemu, pabarošu, apģērbšu un sabučošu tik pat bieži, cik Hannu. Bet - ne tā kā Hannu. Tas ir - ar pilnīgi citām sajūtām, citu enerģiju.

Mīlestība

Es ilgi domāju par to, kas tā tāda ir, un kā tā veidojas. Kā jau minēju, man bija milzu vainas sajūta, ka nejūtu teju neko. Manā priekšā katru dienu ir viens varen lielisks bērns. Tik lielisks, cik bērns vispār var būt. Bet es nejūtu.

Devos pie psiholoģes un teicu: "Bāc, es iebraucu tur, kur man nav vietas. Es nezinu, vai man te [šajā procesā] ir jābūt. Es domāju, ka mans audžudēls ir nelaimīgs mūsu ģimenē. Es domāju, ka es nedodu to, kas viņam ir vajadzīgs." Un kādēļ es tā domāju? Jo šim bērnam nav neviena blakus. Tikai mūsu ģimene. Viņš ir mazs un lielisks. Un viņu tā pamatīgi neviens nemīl. Viņu neviens nemīl tā, kā, piemēram, tiek mīlēta Hanna. Cik tas ir netaisnīgi?! Un šī vainas apziņa... Jo viņam nav šāda cilvēka, bet es pat gribēdama nevaru viņam to sniegt. Es varu radīt tikai ģimenisku vidi. Paldies psiholoģei, kura mani nolika pie vietas un vispirms lika saprast, ka audžudēlam noteikti viss ir labi, un to, ka esmu sev izvirzījusi ōti augstas prasības. Ir normāli justies tā, kā es jūtos! Visbeidzot - audžudēls visu izjūt salīdzinājumā. Salīdzinot pagātni ar tagadni. Un pagātne nekādā veidā nevar būt labāka par tagadni.

Tomēr - kur un kad rodas mīlestība? Tā kā es daudz un skaļi runāju par visu, kas " dzīvo" manā galvā, tad ir izdevies šo jautājumu apspriest arī ar citiem. Un apspriest to, ka arī mīlestība pret bioloģiskajiem bērniem nerodas vienā dienā. Pat pēc vairāku mēnešu būšanas "divi vienā", pēc piedzimšanas var nākties šo fenomenālo sajūtu gaidīt samērā ilgi. Mēnesi, divu, citreiz ilgāk. Nereti mammas izjūt milzu sirdsapziņas pārmetumus par šīs mīlestības neesamību, pat saslimst ar depresiju. Bet par to nav pieņemts skaļi runāt, jo tas nav "pareizi" vai "skaisti". Tas neatbilst žurnālu vāku formātam, tā populārākās paraug-mammas neizskatās un neuzvedas.

Hanna un mīlestība

Kad piedzima Hanna, es nespēju no viņas atraut ne aci. Es ierakos viņā un nekas uz šīs zemeslodes neeksistēja. Viņa bija viss. Un es ļoti labi atminos, kā man sāpēja skatīties uz viņu un atcerēties bērnu namā mītošos bērnus. Es nepārspīlēju. Mani ļoti pārsteidza tas, ka mirklī, kad gulēju slimnīcā ar nupat dzimušo Hannu, es skatījos uz viņu un domāju - kam ir jānotiek sievietes galvā, lai pamesto šo?! Kādēļ kāds attsakās no šīs sajūtas, un aizvieto to ar kaut ko, piemēram, apreibinošu? Un manā acu priekšā nemitīgi bija apciemotā bērnu nama bērni. Īpaši viens. Es viņu vēl joprojām redzu. Atceros un domāju - kur viņš ir tagad?

Laiks gāja... Pēc četriem mēnešiem es sajutu TIK lielu mīlestību pret Hannu, ka sapratu - tas, ko es jutu, kad viņa piedzima, salīdzinot ar šo sajūtu, bija nekas. Nulle. Un es domāju... Ko es jutu? Kas tā tāda mīlestība ir? Un man ir skaidrs... Sākotnēji es jutu pieķeršanos un instinktu. Bet mīletsība rodas ar laiku. Reizēm lēnāk, reizēm ātrāk. Reizēm vienkārši nerodas.

Audžudēls un mīlestība

Mēs neiemīlējām mūsu audžudēlu no pirmā acu skatiena. Tagad es saprotu - tas vienkārši nav iespējams. Es gribētu teikt, ka vispārīgi es mīlu visus bērnus. Tā es sākotnēji mīlēju arī mūsu audžudēlu. Pa šiem mēnešiem daudz kas ir mainījies. Un mīletība rodas, aug. Un tai ir tāls ceļš augšanas procesā. Bet... Es ticu, ka audžubērnus var mīlēt kā savus bioloģiskos bērnus. Es par to esmu pārliecināta. Tomēr tam vajag laiku un pacietību. Tam vajag cilvēka izaugsmi. Tam vajag spēju pieņemt.

Nost ar teātri!

Viss šis karuselis, kurš ir bijis mūsu ģimenē, kopš audžudēla ienākšanas, ir bijis mūsu izaugsmes laiks. Un nē - nekur tālu neesam tikuši. Esam atkājuši daudz jauna par sevi. Esam atklājuši daudzas dzīves patiesības no cita skatu punkta. Esam sapratuši, ka mēs vēl tik daudz nezinām par sevi...

Bet svarīgākais, ko es esmu sev atklājusi, ka ir jābūt maksimāli patiesai. Es netēloju, ka mīlu. Es netēloju, ka esmu super audžumamma, kurai viss tik skaisti sanāk. Esmu civēks, kā jau cilvēks, kuram ir tiesības justies labi, slikti, kreņķīģi. Ir normāli izjust vilšanos apstākļos un sevī. Bet svarīgi - tajā visā neiestigt.

Secinājumam...

Ja tu nejūti mīlestību, par to nav jājūtas vainīgam. Tas nozīmē, ka nav, bet var būt. Var arī nebūt. Mums - audžuvecākiem, ir interesants uzdevums - pieņemt bērnu, mīlet to, un ļaut būt ģimenē. Mēs varam apģērbt, pabarot un ļaut bērnam vērot, kā tas ir - būt ģimenes sastāvdaļai. Mēs varam viņus sabučot. Pakutināt. Samīļot. Bet mēs nevaram mākslīgi iemīlēt. Šī, diemžēl, nav ideāla pasaule. Ja būtu, tad visām sievietēm, kuras to tk ļoti vēlas, būtu bērni. Ja tā būtu, tad visiem bērniem būtu mīlošas mammas un tēti.