Janvāra sākumā apritēju pusgads, kopš mūsu audžudēls ir kopā ar mums. Daudz kas ir mainījies. Ir mainījies mūsu audžudēls. Ir mainījusies mūsu meita. Esam mainījušies mēs paši. Mums gan ir vēl labs ceļa gabals veicams, lai kļūtu par tādiem audžuvecākiem, kādi vēlamies būt. Mūsu audžudēls ir ļoti laimīgs, smaidīgs, komunikabls, skaļš bērns! Īsumā – viņš ir lielisks!

Fiziskā attīstība

Lasot savus pirmos ierakstus par audžudēla ienākšanu mūsu ģimenē, šķiet tik neticami, ka tieši tā tas ir noticis. Neticami, ka tas puika, kurš ir ar mums, ir tas pats bērns, par kuru es toreiz rakstīju. Tas bija bērns, kurš staigāja tikai pa līdzenām virsmām, nepazina zāli, smiltis, vēju. Viņam viss bija jauns un nebijis.

Ierodoties mūsu ģimenē, audžudēls svēra aptuveni 7 kg. Viņš bija tik tievs, tik viegls, ka varēju ilgu laiku viņu nest uz vienas rokas un gurna, nejūtot ne mazāko nogurumu. Viņš bija kā pūka. Tagad gan es to nevaru teikt.

Audžudēls vēl arvien ir sīciņš, bet ir manāmi pastiepies garumā. Viņš strauji izaug no drēbēm. Bet tā kā viņš ir slaids, tad tagad mēs varam lieliski redzēt visus viņa muskuļus. Jeii – mūsu audžudēlam ir muskuļi! Kad mēs viņu uzņēmām ģimenē, bija „redzami” kauli. Muskuļu masa bija smieklīgi maza, neredzama. Viņš nogura pēc mazākās fiziskās nodarbes. Tagad situācija ir pilnīgi cita – viņš ir nenogurdināms. Un apkārtējie, kuri redzējuši bērnu bez apģērba, nebeidz vien teikt, ka viņš ir muskuļains. Tievam ķermeni tas, protams, ir pašsaprotami.

Man ir ārkārtīgi liels prieks dzirdēt, ko saka tie, kuri redzējuši mūsu audžudēlu pirms vairākiem mēnešiem. Tas ir aptuveni šādi: Wow, kādi viņam vaidziņi! Wow, cik viņš muskuļains! Wow, viņš ir pamatīgi paaudzies! Wow, cik viņš ir drošs!

Spēja par sevi pastāvēt

Kad mūsu audžudēls tikko ieradās mājās, viņš neeksistēja kā personība. Hanna varēja viņam atņemt mantiņu, bet audžudēls pat ausi nepakustināja. Hanna varēja viņu pagrūst, iesist, bet viņam bija vienalga. Piecēlās un aizgāja. Viņu varējām paņemt un nolikt, kur vēlamies, bet audžudēls paklausīgi pieņēma situāciju. Nu, ir cita situācija! Mūsu audžudēls savu viedokli neslēpj. Vēl jo vairāk – viņš maksimāli izmanto savas balss saites. Tie ir TĀDI kliedzieni, ka man ausīs sāk parādīties trokšņi.

Agrāk mums vajadzēja nemitīgi sekot bērnu savstarpējai komunikācijai, jo zinājām, ka audžudēls par sevi nemācēs pastāvēt, bet Hanna to ar lielu prieku izmantos. Tagad – ja kāds viņam atņems mantiņu, šis cilvēks ne vien uz laiku zaudēs dzirdi, bet, iespējams, saņems arī kādu sitienu. Hanna arī dažas reizes sakosta, bet toties tagad ir skaidrs – ir jāciena citi cilvēki! Katru reizi, kad notiek šādi incidenti, pārrunas veicam ar abām pusēm. Abiem ir jāsaprot sava pārkāpuma daļa. Pārrunas ir veicinājušas to, ka strīdi starp bērniem ir nelieli, īslaicīgi un bez fiziskās vardarbības. Tas izbrīna daudzus vecākus, kuri pie mums ir ciemojušies. Jo mūsu bērni tik tiešām lieliski saprotas!

Reizēm gan mūsu audžudēls paliek nejauks pret mūsu audžumeitu, jo viņa nemāk cīnīties par sevi. Tāpat kā audžudēls. Kā jau minēju iepriekšējā rakstā – viņa nemāk izteikt savas sāpes, vilšanos, dusmas. Tas sakrājas un tad nāk ārā slēptā veidā. Audžudēls šo situāciju reizēm izmanto sev par labu.

Bailes no sievietēm

Kad mūsu audžudēls pie mums ieradās, viņam bija lielas bailes no svešām sievietēm. Visas sievietes, kuras ieradās pie mums ciemos, sākotnēji viņā izraisīja lielas bailes. Audžudēls uzreizskrēja pie manis vai vīra un prasījās, lai paņemam rokās.

Varētu šķist, ka pusgads ir pietiekams laiks, lai šīs bailes izzustu. Lai gan situācija ir daudz, daudz labāka, tomēr vēl arvien mazā bērna acīs ir manāms satraukums. Pēdējās reizēs, kad pie mums ciemojās sievietes, audžudēls atkāpās, paskatījās uz mani, pētīja manu reakciju un lēnā garā nomierinājās. Tādas panikas, kāda bija, vairs nav. Tomēr vēl arvien viņš velta man zīmīgu acu skatienu, no kura cenšas saprast, vai kaut kas nelāgs ir noticis.

Kā jau iepriekš rakstīju... Manuprāt, šādas bailes radušās, jo no ģimenes izņem sieviete, bērnu namā ievieto sieviete, tur strādā sievietes, prom no bērnu nama aizved sieviete. Un audžudēla gadījumā satraukumu rada sievietes vecumā ap 40-50 gadiem. Interesanti ir tas, ka arī mūsu audžumeitai ir šāds satraukums. Ieraugot ciemiņus, bāriņtiesas pārstāvjus, acu skatiens vērsts grīdā, sarāvies ķermenis, klusa runāšana, un iekrampēšanās manī vai vīrā. Tas gan ir tikai pirmais brīdis, un tad jau bērni norimst un bauda ciemiņu uzmanību.

Bailes no ūdens – kā nebijušas!

Bailes no ūdens bija abiem mūsu audžubērniem. Ja audžumeita šīs bailes paguva pārvarēt nedēļas laikā, tad audžudēlam tam bija nepieciešams daudz ilgāks laiks. Sākotnēji viņam bija bail no vannas, no dušas. Viņu mazgājot zem krāna, nācās uzklausīt raudāšanu. Ar laiku šī raudāšana beidzās, un ar laiku viņš sāka baudīt arī peldes vannā. Tam bija nepieciešams aptuveni mēnesis. Iespējams, kļūdos. Precīzi vairs neatceros.

Vasara mums aizritēja pie ūdens. Bet audžudēls teju visu laiku, esot ārpus mājas, atradās pie somas, kurā bija līdzpaņemtais ēdiens. Kamēr ēdiens netika notiesāts, pie ūdens viņš negāja. Tad viņš iegāja vien ūdenī, lai pamērcētu pēdas. Augusta vidū mēs aizbraucām uz Zviedriju, kur pagalmā novietojām piepūšamo baseinu ar siltu ūdeni, katru dienu to atjaunojām. Bet tas derēja tikai, lai tajā iemestu akmeņus. Hanna izvēlējās peldes lielajā baseinā.

Pēc Zviedrijas, divas nedēļas pavadījām Horvātijā. Tur audžudēls vienu reizi netīšām iegāja ūdenī līdz dibenam, attapās un devās uz krastu. Spēlējoties es gan dažas reizes viņu „ievilku” ūdenī, bet viņš ātri noprata manus nolūkus... Liels pavērsiens „ūdens jautājumā” bija ceļojums uz Ēģipti decembrī. Tur mēs bijām fantastiskā, visa veida ūdens prieku ielenkumā. Un tieši tur mūsu audžudēls pats iegāja ūdenī, staigāja pa ūdeni bez turēšanās pie rokas. Pastaigājoties pa baseinu (pa zemo, maziem bērniem paredzēto baseinu), viņš ik pa laikam pagriezās pret mani un kliedza: „NĒ!!!” Skaļi un nepārprotami. Viņš negribēja, lai kāds viņu pieskata. Viņš beidzot baudīja ūdens priekus. Ar roku pūšļiem viņš pat sāka balansēt ūdenī, celt kājas virs ūdens u.t.t. Tie bija svētki! Mūsu audžudēlam patīk ūdens, patīk ūdens prieki un bailes ir palikušas pagātne! Kāda laime!

Bērnudārza jautājums

Tie, kuri man seko sociālajos tīklos, zina, ka viens no maniem pēdējo nedēļu lielākajiem priekiem bija diena, kad mājās paliku tikai ar audžudēlu. Tātad – Hanna nupat ir uzsākusi bērnudārza gaitas, audžumeita sāka apmeklēt jaunu skolu, bet es baudīju klusumu... Un kārtību!

Daudzi man jautā, kad mūsu audžudēls sāks apmeklēt bērnudārzu. Mana atbilde – ne ātrā kā septembrī. Bet tas ir atkarīgs no viņa attīstības uz to brīdi. Es nevaru sūtīt uz bērnudārzu bērnu, kuram ir bail no sievietēm, un kurš bez manis un/vai vīra nevar palikt ne mirkli. Mums ir jārada viņā drošības sajūta. Tāda, kāda tā ir mūsu meitai tagad, kad viņa sāka apmeklēt bērnudārzu. Es skatos uz Hannu, uz to, kā viņa jūtas, esot prom no mājām, esot prom no mums- vecākiem, un nevaru būt priecīgāka! Viņa bija tam gatava! Viņa ir pārliecināta par sevi, viņa zina, ka mamma un tētis katru dienu ies viņai pakaļ, ka viņa tur ir tikai uz laiku! Tādu drošību es vēlos redzēt arī audžudēlā.

Attīstība

Kad ģimenē uzņēmām audžudēlu, mēs tikām informēti, ka viņš atbilst savam vecumam. Varu teikt, ka viņš daudz maz atbilda attīstībai fiziskā ziņā, bet noteikti ne psiholoģiskā ziņā. Viņš vairāk tomēr man atgādināja Hannu aptuveni 9-12 mēnešu vecumā. Es jau rakstīju agrāk, ka viņš man atgādināja pusgadu vecu bērnu, kurš iesprostots pusotru gadu veca bērna ķermenī.

Pašlaik viņš, manuprāt, lieliski atbilst savam vecumam, kas ir teju divi gadi. Viņš ir ļoti komunikabls, lieliski apzinās savu ķermeni, zina savu vārdu, māk pieprasīt un norādīt uz sev vēlamo. Runā daudzus īsus vārdus, reizēm izrunā vārdu saknes utt

Mūsu audžudēlam ir lieliska īpašība – viņš saprotas ar visiem un vienmēr. Es gan redzu, ka viņu nedaudz nomāc mūsu meitenes, jo viņas uzstājīgāk pieprasa uzmanību. Piemēram, ja pie mums ierodas ciemiņi, tad audžumeita saņem visu uzmanību. Hanna gan nealkst citu cilvēku uzmanības, toties viņa pieprasa mūsu uzmanību. Un tā nu audžudēls paliek malā, jo nav tik uzstājīgs. Toties viņam viens no lielākajiem laimes brīžiem ir dienas, kad esam divatā mājās. Beidzot viņš bauda kopā būšanu. Pat tagad viņš stāv uz krēsla man aiz muguras, kaut ko savā valodā čukst ausī un ik pa laikam kārto manus matus. Viņš ir ļoti laimīgs brīžos, kad visas mājās esošās ausis un acis ir vērstas viņa virzienā.

Ēšana – aktuāla!

Kopš pirmās dienas mūsu audžudēls ir liels ēdājs. Viņš ēd nemitīgi. Gandrīz nekas šajā ziņā nav mainījies. Viņš turpina ēst daudz, viņa acis iemirdzas, kad ierauga ēdienu. Kad kāds atver ledusskapi, audžudēls ir klāt. Kad kāds ēd, viņš ir klāt. Viņš ir klāt arī tad, kad viņa traukā ir tas pats, kas citiem. Jebkurā gadījumā viņu interesē ēdiens visos traukos un visās situācijās.

Mainījies ir tikai tas, ka tagad viņš pieprasa ēdienu arvien skaļāk, uzstājīgāk, un ja neviens nereaģē, tad viņš piestumj krēslu pie ledusskapja un pats paņem vēlamo.

Mīļošanās - IR!
Kad audžudēls pie mums bija tikko ieradies, viņš sāpes izdzīvoja viens. Mēs nedrīkstējām viņu mierināt. Viņš to nepieņēma. Bija nepieciešams laiks, lai saprastu, ka viņš var un drīkst raudāt, kad nokrīt, kad sasitas, kad jūtas sāpināts, kad kāds viņu nepamana. Tad viņš atļāva papūst, paglaudīt sāpīgo vietu. Reizēm viņš atstutēja galvu pret mums. Ar laiku viņš sāka nākt pie mums, lai apķertu. Ilgu laiku tas bija tehniski. Kustība, kas tiek veikta, bet jēga tam netiek izprasta. Emocijas tajā netiek ieliktas.

Liels pavērsiens bija Horvātijas ceļojums, kura laikā bērni saķēra vēdera vīrusu. Audžudēls naktī jutās ļoti slikti, un tā bija pirmā reize, kad es drīkstēju viņam gulēt blakus, pieskarties viņam, pieglaust vaigu, turēt roku. Tā bija īpaša nakts. Pēc tā gan viss turpinājās, kā iepriekš, bet audžudēls sāka mīļoties, glausties, tā – silti, silti... Es pat nezinu, kā to izskaidrot... Bet līdzīgi, kā to dara Hanna, kopš vien viņu atceros. Tagad mīļošanās ar audžudēlu ir pierasta lieta, bet viņš ir situācijas noteicējs. Bučas, apkampšanās, gulēšana man uz vēdera notiek tikai tad, kad viņš to izlemj. Ja es esmu iniciators, pretī saņemu skaļu „NĒ” un nepārprotamu rokas kustību. Pēc minūtes gan viņš ir klāt un visu pieņem, bet svarīgi ir tas, ka viņš nosaka – kad un kā.

Mēs un audžudēls

Sākums nebija viegls. Un tas nav loģiski izskaidrojams. Lielu atvieglojumu un lielisko, patīkamo komforta sajūtu, esot kopā es sajutu septembra vidū, kad pēc teju mēnesi ilgas prombūtnes atgriezāmies Latvijā. Kaut kas bija mainījies. Tagad ir sajūta, ka citādāk nekad nav bijis. Ir sajūta, ka viņš vienmēr ir bijis mūsu ģimenē.

Mūsu audžudēls daudz ko lika pārdomāt. Lika saprast, ka ar vēlmi palīdzēt, nepietiek. Ir nepieciešams sevi veidot par atbildīgiem, globāli mīlošiem, iecietīgiem, nosvērtiem cilvēkiem. To, droši vien, zina ikviens vecāks, ka mūsu pacietību un izturību neviens nespēs pārbaudīt labāk kā mūsu bērni. Un tieši tajā brīdī, kad sajutām – esam labā vietā, esam balansā, mūsu ģimenē ienāca audžumeita. Viņa mūsu ģimenē ienesa kopības sajūtu, kura pirms tam nebija jūtama pilnā mērā. Tagad tā ir. Tomēr pacietības un iecietības jautājums ir pārnests jaunā līmenī. Mums ir jāiziet nākamais pacietības etaps!

Audžudēla nākotne..
...ir miglā tīta. Nevaru jums izpaust to, kas pašlaik notiek audžudēla bioloģiskajā ģimenē, jo tas ir privāti. Pašlaik esam no bāriņtiesas saņēmuši lēmumu, kurā norādīts, ka jau drīzumā tiks lemts par aprūpes tiesību atņemšanu audžudēla bioloģiskajai mātei. Tas nozīmē, ka samērā drīz mūsu audžudēls būs juridiski brīvs. Un tas mani biedē visvairāk. Tas ir brīdis, kad audžudēla ģimenei (vecmammai) un mūsu ģimenei ir jāpieņem lēmums. Uz šo brīdi, pastāv iespējamība, ka audžudēls paliks mūsu ģimenē, bet tikpat liela iespējamība, ka viņš tiks nodots adopcijai. Īsumā – mēs esam neziņā, kas notiks tālāk. Parasti šādas situācijas caurspīdīgākas, bet šoreiz viss nav tik vienkārši. Nevaru jums atklāt kādēļ, jo tad sanāks izrakņāt audžudēla radu rakstus. Neesmu morāli tiesīga to darīt.

Janvāra beigās audžudēls svinēs 2 gadu dzimšanas dienu! Kad uzņēmām viņu ģimenē, mēs pat nezinājām, vai būsim vēl kopā šajos svētkos...