20. decembrī mēs mājās pārvedām mūsu audžumeitu – 8 gadus vecu meiteni ar „ īpašām” vajadzībām. Nekā „īpaša” tajā visā nav. Mūsuprāt. Vien – labi garš diagnožu saraksts, un labi garš saraksts ar speciālistiem, kuri mums jāapmeklē. Jāatzīst, ka jautājumu par mūsu audžumeitu, viņas vēsturi, mums arī ir neaprakstāmi daudz. Kāds ir bijis laiks, kopš viņas ierašanās? Interesants...

Vai grūti?

Jebkurš sākums nav viegls. Jebkas pie kā ir jāpierod, rada diskomfortu. Arī 8 gadus vecs bērns, kurš nemitīgi ir blakus, bez apstājas uzdod jautājumus, un neizprot neko no apkārt esošā, ir apgrūtinājums. Tomēr šoreiz mums ir daudz vieglāk, nekā bija, kad ģimenē uzņēmām mūsu (toreiz) pusotru gadu veco audžudēlu.

Jebkuras pārmaiņas ir grūtas. Mūsu audžumeitai šīs pārmaiņas ir daudz grūtākas, nekā mums. Jo mēs paliek savā ikdienā. Mēs paliekam savā telpā. Mēs darām teju to pašu, ko pirms tam. Savukārt mūsu audžumeita no ģimenes tika izņemta 4 gadu vecumā un kopš tā laika ir bijusi bērnu namā. Tātad – 4 gadus. Tas ir daudz. Jo īpaši šādā vecumā. Viņa ir burtiski pavadījusi pēdējos četrus gadus uz rokām saskaitāmās telpās. Bērnu nams atradās pārsimts metru attālumā no skolas. Viss bija vienā vietā. Blakus. Reizēm tika organizētas ekskursijas. Bet vai jūsu bērniem pietiek ar ekskursijām, lai izzinātu pasauli? Kā ar ciemošanos, ceļošanu ar ģimeni, valsts iestāžu apmeklējumiem, zoodārza apmeklējumu, kinoteātra apmeklējumu, dažādu spēļu laukumu apmeklējumiem?

Tātad – vai grūti? Vairāk nē, nekā jā.

Kāda ir mūsu audžumeita?

Viņa ir ļoti draudzīga. Reizēm pārāk draudzīga – var ierāpties ikvienam klēpī, visiem dot bučas, mīļot utt. Sākotnēji man likās, ka tas ir kā svaigs gaiss mūsu ikdienā, kurā staigājam ar drūmām sejām un nekad nesarunājamies ar svešiniekiem. Līdz mēs sākām apjaust, ka tas ir par daudz un par traku. Mūsu audžumeita uzreiz metas ikvienam ap kaklu. Veikalā ir gatava ikvienu nosaukt par mammu un tēti. Ikvienam pieķerties pie rokas. Kāds mums teica: „Jā, tādi ir šie bērni.” Tomēr nē – tādi nav „šie bērni”. Tādi ir bērni, kuriem izmisīgi trūkst mīlestības, un tādi ir šie bērni, ja tiek uzskatīts – viņi nav pārāk gudri, lai saprastu, ka tā nevar darīt. Tātad – mēs katru reizi, pirms došanās ārpus mājas ar audžumeitu pārrunājam pieļaujamu un nepieļaujamu uzvedību. To pašu darām, kad pārrodamies mājās.

Mums veicas lieliski, ja runājam par progresu. Mēs vēl daudz runājam par uzvedību publiskās vietās, ne viss ir ideāli, bet progress ir manāms. Neiegrimšu detaļās, bet šo nedēļu laikā audžumeita ir iemācījusies lieliski tikt galā ar higiēnas jautājumiem. Mēs ne vien, piemēram, liekam viņai mazgāt rokas pēc tualetes apmeklējuma bet arī izskaidrojam, kādēļ tas ir jādara. Mūsu audžumeita ir ļoti apķērīga, ņemot vērā, ka pašlaik viņai ir tik daudz jaunas informācijas. Lai gan higiēnas jautājums, droši vien, nav nekas jauns.

Maza bērna uzvedība

Mūsu audžumeita nereti uzvedas, kā mazākie bērni – kā mūsu teju 2 gadus vecais audžudēls un nepilnus 4 gadus vecā meita. Tas nozīmē, ka viņa var izdvest nesaprotamas skaņas, tas nozīmē, ka viņa var ielekt klēpī, vai dīvānā pilnībā neizjūtot savas ķermeņa aprises, savu smagumu. Viņa atdarina mūsu audžudēla bēbīšu valodu. Un tad mums ir jāizskaidro, kas ir mazs bērns un, kādēļ viņš tā dara. Mums ir jāizskaidro, ka viņa ir liela meitene, kurai jau būtu jāuzvedas citādāk. Lai tas audžumeitai būtu saprotamāk, es saku, ka mums ir divi mazi bērni, es esmu mamma, bet viņa - mazā mammīte. Tas gan nozīmē tikai to, ka mūsu audžumeitai ir jāizturas pret bērniem, kā izturamies mēs. Mīļi, iejūtīgi, iecietīgi un jārūpējas par mazo bērnu drošību. Tas sevī neietver bērnu pieskatīšanu, mazgāšanu, barošanu jeb – neko no tā, kas jāveic tikai vecākiem.

Kad mūsu audžumeita sāk uzvesties, kā mazs bērns, es sāku uzvesties tāpat. Viņa skatās uz mani ar lielām acīm un nekust. Es jautāju – vai man šādi uzvesties, vai tas ir labi? Viņa atbild, ka nav gan, jo es taču esmu liela. Un tad es jautāju – vai tu esi liela? Viņa saka, ka esot gan. Un tad tā lieta aiziet. Viņa sāk apzināties starpību starp sevi, mazajiem bērniem, un mums – pieaugušajiem. Lai gan pēdējo viņa apzinās pārāk labi. Viņas secinājums par dzīvi ir tāds – pieaugušie drīkst visu, bet bērni – tikai to, kas tiek norādīts.

Vēl jāpiebilst, ka bērnu namā, kurā dzīvoja mūsu audžumeita, bija tikai divas mazas meitenes. Vērtējot vizuāli, visi pārējie bija pusaudži un pilngadīgas personas. Tātad – mūsu audžumeita ir pieradusi būt (otra)mazākā. Turklāt, kā noprotu, arī mīlētākā. Viņai ir grūti saprast, kādēļ mazie uzvedas „slikti”, bet viņi netiek par to sodīti. Es pieļauju, ka viņa uzskata – te viss ir negodīgi, jo bērnu namā viss bija citādāk. Te bērni kliedz, strīdas, neklausa, bet neiet gulēt...

Gulēšana – sods

Kad biju bērnu namā, pamanīju, ka pusdienlaikā bērni vienmēr iet gulēt. Bet mūsu audžumeita grupiņā bija tikai divi bērni, pārējās jau bija pieaugušas meitenes. Kopš pie mums ir ieradusies audžumeita, es neskaitāmas reizes dienā dzirdu – man ir jāiet gulēt? Vai viņi (mazie bērni) ies gulēt? Es jautāju, vai viņa to vēlas, uz ko saņemu noraidošu atbildi. Viņa nemāk izskaidrot, kādēļ uzdod šo jautājumu. Un tad es pamanīju, ka katru reizi, kad mazie bērni „neklausa”, mūsu audžumeita uzreiz saka – viņš/a tagad ies gulēt, ja? Man ir milzīgas aizdomas, ka bērnu namā „nepaklausīgie” un „sliktie” bērni tika sodīti ar gulēšanu. Un mūsu audžumeitai gulēšana ir lielākais sods. Arī vakarā...

Mūsu audžumeita nu jau trīs vakarus iet gulēt bez raudāšanas. Līdz šim katru vakaru ir asaras acīs un jautājums – kādēļ viņa guļ viena? Un tā nu ir sanācis, ka mēs guļam vienā istabā ar mazajiem bērniem. Hanna vēl arvien aizmieg mūsu gultā, bet audžudēls guļ blakus redeļu gultiņā. Mūsu audžumeita guļ viena bērnu istabā. Es saprotu viņas sāpi, bet neko mainīt neplānojam. Mēs nevaram „izgrūst” mazos bērnus strauji no viņu ierastās ikdiena, vai audžumeitu aicināt gulēt ar mums vienā istabā. Tas būtu dīvaini. Pagaidām mēs visu risinām tā – audžumeita guļ savā istabā ar ieslēgtu naktslampiņu, un ar atvērtām durvīm. Es eju runādama uz mūsu guļamistabu, lai viņa dzird, ka mēs esam tepat un lieliski dzirdam viens otru.

Par ko mūsu audžumeita raud vakarā? Par to, ka atnāks vilks. Visu šo laiku mums ir bijušas ikvakara sarunas par to, ka vilki dzīvo mežā un uz mājām nenāk. Viņi nevar nedz iekāpt pa logu, nedz attaisīt durvis. Un tā - audžumeita iet gulēt bez asarām. Patīkamas pārmaiņas!

„Mammu, tu mani pamodināji uz skolu!”

Mūsu audžumeita šonedēļ ir uzsākusi skolas gaitas. Viņa mācās Antūžu speciālajā internātskolā. Jāatzīst, ka es agrāk biju aizspriedumu pilna par speciālajām skolām... Bet es saņēmu daudz labu atsauksmju par šo iestādi, un parunājot ar direktoru mācību procesu, guvu sajūtu – viss būs labi! Es pat nenojautu, cik gan daudz lieliska ir šajās skolās Vispirms – mūsu audžumeita katru dienu tiek aizvesta uz skolu un atvesta atpakaļ. Autobuss piestāj netālu no mūsu mājas, tajā bērnus pavada audzinātājas. Mums nav jāpērk mācībām itin nekas. Neviena pildspalva. Lūk, dārgie- bezmaksas izglītība ir speciālajās skolās! Šiem bērniem nav mājasdarbu. Skolā ar bērniem strādā arī logopēds, psihologs un masieris. Līdz šim komunikācija ar šīs skolas pārstāvjiem ir bijusi lieliska!

Mūsu audžumeita pirmajā dienā esot nedaudz raudājusi. Bet tagad esot daudz maz iejutusies. Protams, viņai ir nepieciešams daudz ilgāks laiks, lai justos tur labi. Ir grūti tik strauji šādā vecumā mainīt itin visu.

Pastāstīšu par audžumeitas lielāko prieku, uzsākot skolu. Pirmajā skolas dienā, ēdot brokastis, viņa man saka: „Tu mani pamodināji uz skolu! Tu mani pamodināji! Tu – mamma, mani pamodināji! Tu pamodināji!”. Es nesapratu, kas tajā ir tik īpašs? Pašlaik vienīgais, kas man nāk prātā, ir tas, ka viņa ir redzējusi kādā filmā vai raidījumā, ka mammas un tēti tā dara. Un tagad viņai arī ir mamma un tētis, kas modina, lai dotos uz skolu, gatavo brokastis, pavada uz autobusu.

Apkārtējo attieksme

Pieņemot ģimenē „īpašu” bērnu, es gatavojos karam. Pavisam nopietni! Es domāju – nu tik sāksies nosodījumi! Cilvēki no mums novērsīsies! Kaimiņi skatīsies ar naidīgu skatu! Ģimene nepieņems mūsu audžumeitu! Ārsti jautās tos jautājumus, par kuriem ir dzirdēts – kāpēc jūs viņu paņēmāt? Un nekā... Es esmu vīlusies sevī! Cik gan negatīvi es uztveru apkārtējos? Cik gan aizspriedumaina es esmu? Vai tie ir mani patiesie iekšēji kompleksi?

Vispirms – es esmu uzzinājusi, ka teju ikvienam rados ir kāds „īpašais” bērns. Teju visi zina, ka viņi ir lieliski, kāda palīdzība viņiem ir nepieciešama, kuri ir labākie speciālisti utt. „Īpašie” pieaugušie, bērni ir mums visapkārt, bet kur viņi ir?! Kādēļ mēs viņus neredzam veikalos, uz ielas? Mums apkārt, kā izrādās, ir daudz lielisku cilvēku, kuri ļoti jauki izturas pret šiem bērniem.

Kopsavilkums ir tāds, ka, šķiet, es pati kaut ko nepieņēmu mūsu audžumeitā. Šķiet, man pašai bija kādi aizspriedumi. Jo kā jau es rakstīju iepriekš – ir lieliski tikties ar šiem bērniem, bet tad atgriezties mājas, atstājot viņus kaut kur... Bet kas cits – pieņemt viņus, tādus, kādi viņi ir un palīdzēt viņiem realizēt savu patieso potenciālu ikdienā. Katru dienu. 24/7.

Runājot par to, ka mūsu audžumeitu visi pieņem ar lielu mīlestību un nereti – ar asarām acīs, es vēlos teikt milzu paldies! Liels paldies ikvienam, kurš ir dalījies ar saviem stāstiem, kas ir atklājis, ka „sistēmas bērni” ir lieliski! Ka viņi vēlas, lai no rītiem viņus modina mamma vai tētis, mīļi noglāstot vaigu un pasniedzot brokastis. Paldies! Jūs visi esat mainījuši sabiedrības attieksmi! Paldies!!! Katram! Paldies visiem, kuri dalās stāstos par "īpašajiem" bērniem! Paldies mums apkārt esošajiem cilvēkiem! Katram smaidam, kas tiek veltīts mūsu audžumeitai, ir liels spēks!

Pirmā ciemošanās
Viens no man grūtākajiem brīžiem šo nedēļu laikā bija ciemošanās. Tie bija Ziemassvētki, kad devāmies ciemos pie vīra vecākiem. Mēs ieradāmies. Noģērbāmies. Vīrs uz 15 minūtēm aizbrauca prom. Un tad sākās... Mūsu audžumeita bija kā no krātiņa izmucis dzīvnieks. Tas viņai bija milzu stress! Viņa gandrīz nodedzināja aizkarus, gandrīz apgāza televizoru un sāka sist pat sekcijas stikla daļu. Vēlāk aizgāja uz virtuvi, kur uzreiz taisīja vaļā plīti, ledusskapi, gribēja pieskarties pie krāsns. Tas viss notiek zibenīgi. Es vienkārši nezināju ko darīt. Tad es viņu apsēdināju, stingri satvēru un teicu, ka viņai ir jānomierinās, vai arī mēs tūliņ brauksim uz mājām. Man tas bija milzu stress, bet man pat grūti iedomāties, kā jutās viņa... To diezin vai kāds maz var saprast...

Pēc tā, kad es jau biju diezgan dusmīga un jutos bezpalīdzīga, audžumeita nomierinājās, pasēdēja, un viss bija kārtībā. Viņa gan uzvedās, kā jau es iepriekš aprakstīju – leca virsū pieaugušajiem, tā it kā svērtu pāris kg, neievēroja cilvēku privāto telpu u.t.t. Bet, es domāju, ka tas jau bija milzu progress, ka nomierinājās. Otrā ciemošanās ārpus mājas ari bija pie vīra vecākiem, uzvedība bija visai līdzīga, bet šoreiz mēs jau iepriekš pārrunājām, ka nedrīkst sist pa televizoru, stiklu, vērt vaļā plīti, ledusskapi un aiztikt svešas mantas. Pārējo arī pārrunājām, bet tik daudz vienā reizē apgūt nav iespējams. Par lielu laimi vīra vecāki bija ļoti iecietīgi un saprotoši, kas mums (man) ļāva brīvi justies.

Šobrīd mēs esam izlēmuši, ka ciemošanās lietu atliksim uz vēlāku laiku. Pagaidām pieradināsim pie tā, ka ejam pastaigāties, un ciemiņi brauc pie mums. Jo arī, kad pie mums brauc ciemiņi, uzvedība var būt dažāda. Kādām ciemiņam viņa pat diezgan spēcīgi iesita ar kāju pa muti, neapzinoties sava ķermeņa izmērus un atdarinot mazos bērnus. Bet nu jau paliek arvien labāk. Visu apgūstam palēnām.

Atmiņas par vecākiem

Mūsu audžumeita diezgan daudz stāsta par savu mammu un tēti. Es gan neiegrimšu detaļās, bet man par lielu prieku, mūsu audžumeita stāsta tikai labu. Viņa gan neapzinās, ka tas nav labi, ka viņa ir stāvējusi pie loga, gribēdama ēst, un gaidot pārnākam mammu. Ārā bijis tumšs, bet mājās neviena nebija. Bet viņa saka, ka mamma un tētis esot bijuši mīļi. Tas ir ļoti svarīgi, ka tieši tā viņa to uztver, jo vecāki ir viņas identitātes daļa. Mūs fizioloģiski veido divi cilvēki. Ja viņi ir slikti, tad jau nekas labs no tā nevar sanākt, vai ne? Tāda ir bērna domāšana. Tādēļ ir ļoti svarīgi saprast, ka bērnā ir jāvieš pārliecība – viņa vecāki ir labi! Diemžēl ar viņiem ir notikušas sliktas lietas, kas nav ļāvušas šiem cilvēkiem darīt to, ko viņi būtu vēlējušies darīt. Tomēr  viņi noteikti vairāk par visu uz šīs pasaules vēlētos kļūt par labākajiem vecākiem!

Es gan nezinu, kā mūsu audžumeitas domas par vecākiem transformēsies laika gaitā. Jo viņa noteikti sāks saprast to, ko pašlaik nesaprot. Viņa droši vien sāks apzināties, kas tā ir par situāciju, kad mamma bija viņu bija atstājusi vienu, kad viņa bija maza. Jebkurā gadījumā – mūsu mērķis ir viest viņā ticību sev un viest izpratni, ka lai vai kas noticis, visu var izmantot savā labā jeb par labu savai garīgajai attīstībai.

Mēs – mamma un tētis

Mūsu audžumeita mūs sauc par mammu un tēti. Mēs viens otru saucam vārdā, un tā arī sākotnēji teicām audžumeitai – pajautā Sandrim, aiznes Elīnai. Bet viņa nespēj atcerēties mūsu vārdus, un vienmēr uzrunāja „eu”. Lai vai kā atgādinājām, viņa neatceras, bet tad no Hannas pārņēma „mamma” un „tētis”. Mēs tam nepretojamies. Tā ir viņas izvēle, un, man šķiet, ka tieši šie vārdi viņai ir ļoti svarīgi!

Veselība

Mūsu audžumeitai ir garš saraksts ar dažādām veselības problēmām. Bet es neesmu tiesīga izpaust viņas diagnozes. Viņai ir gana daudz  fiziska, garīga un psiholoģiska rakstura problēmu, un tās visas mēs risinām „soli pa solim”. Esam apmeklējuši ģimenes ārsti, kura ir mūs norīkojusi pie daudziem speciālistiem, lai no jauna veiktu veselības stāvokļa diagnostiku. Mēs cenšamies saprast, kas no atklātā ir patiess, kas nav. Mēs cenšamies saprast, kas nav atklāts. Mūs gaida garš un ilgstošs ārstniecības process. Bet es ticu, ka mēs spēsim panākt viņas atveseļošanos. Es zinu – daudzi domā, ka esam naivi un nedomājam reāli, bet... Esam pārliecināti, ka mums ir jāizvirza augstākais mērķis, un uz to jātiecas. Pat ja noiesim tikai pusi vai ceturtdaļu no cerētā, tas būs milzu panākums!

Speciālie apavi

Mūsu audžumeitai ir nepieciešami speciālie apavi, kas ir izgatavoti tieši viņai. Šos apavus bērnu nams bija pasūtījis septembrī, bet tos saņēmām decembra nogalē. Kā izrādās – šādus apavus valsts apmaksā reizi gadā. Tas nozīmē – kas otrus apavus ir jāpērk pašiem. Tas ir – ja pieņemam, ka bērnam kāja aug nemitīgi, bet gadā ir nepieciešami vismaz divi apavu pāri. Viss, protams, būtu lieliski, ja vien šie apavi nemaksātu nepilnus 500 eiro. Nopietni! Man šķiet, ka visa mana garderobe nemaksā tik daudz! Es nodomāju – tad jau tiem jābūt varen labiem apaviem, bet... Pirmkārt – virsējā apavu daļa nav no ādas, un tā jau pa divām nedēļām ir neglīti noberzusies. Man vēl nav bijuši bērniem tādi apavi, kas izskatītos šādi... Otrkārt –tie ir pusgari šnorzābaki. Šņores! Lieki piebilst, ka mūsu audžumeita pati sev nevar nedz uzvilkt, nedz novilkt zābakus... Īsumā – mani pārsteidz zābaku kvalitāte un summa... Var jau būt, ka es tāda vienīgā, un pieņemsim, ka tie tik tiešām ir teju 500 eiro vērti. Liela vilšanās.

Slēptā agresija

Mūsu audžumeitai ir slēptā agresija. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka šis bērns konflikta situācijas risina nevis atklāti, bet gan slēpti. Tas nenozīmē, ka šis bērns ir vairāk agresīvs, nekā citi bērni. Viņa  noteikti nav agresīvāka par mazajiem bērniem mūsu ģimenē.

Kas tad tajā ir tik īpašs? Piemēram, kad mazajiem bērniem kaut kas nepatīk, viņi kliedz un grūž, un retu reizi arī ar plaukstu var iesist. Tas ir tad, kad otrs jau ir apnicis, vai arī nogurums ir tik liels, ka viss un ikviens „krīt uz nerviem”. Savukārt mūsu audžumeita to dara slepeni, tad kad pieaugušie neredz. Vai arī viņa to dara aptuveni tā, ka pienāk pie kāda bērna ļoti, ļoti tuvu un sāk lēnā garā spiesties virsū mazajam. No malas izskatās tā, ka mazais pēkšņi sāk grūstīties, dusmoties un reizēm sist. Es ilgu laiku nevarēju saprast, kādēļ mazie ir palikuši tik agresīvi? Sāku vērot bērnus, lūrot ap stūri. Un tad nu arī atklājas tas, ka mūsu audžumeita provocē mazos, un tad mazie ir dusmīgi. Viņa nevar/nemāk izteikt savas dusmas, neapmierinātību, kad, piemēram, kāds mazais viņai ko atņem. Mūsu audžumeita nav agresīva, bet viņa nemāk risināt stresa un konflikta situācijas. Viņai ir iemācīts, ka tas kurš izdveš „skaņu” ir sliktais bērns, un viņam ir jāiet gulēt! Viņa nezina, ka var dusmoties un reizēm izkliegties ir normāli. Viņa domā, ka ir jāuzvedas „labi” un tikai tad viņa tiks atalgota...

Atalgojums par „labu” uzvedību

Mūsu audžumeita pārbrauca mājās ar visām bērnu namā iegūtajām „izdzīvošanas” metodēm. Viena no tādām ir – atalgo labākos. Pēc attieksmes nopratu, ka mūsu audžumeita ir bijusi mīlētāka, nekā citi bērni. Un tā nu ir sanācis, ka mums ir divi audžubērni – katrs savā institūcijā bijis „mīlulītis”. Un viņiem abiem ir vienāda īpašība – viņi bieži lišķo. Tas ir – viņi saka labus vārdus, samīļo, kad vēlas kaut ko iegūt. To novēroju savulaik mūsu audžudēlam – katru reizi, kad es dusmojos, vai kaut ko aizliedzu, viņš uzreiz apķēra un mīļoja. Lai gan viņš to nekad nedarīja citās reizēs. Tāpat viņš darīja, kad gatavoju ēst, un teicu, ka viņam ir jāuzgaida. Hannai tā nekad nav bijis. Ja es esmu dusmīga, tad viņa sāk satraukties, un tā man ir zīme, ka man ir jābūt vienai, lai izelpotu.

Pašlaik tas pats notiek arī ar mūsu audžumeitu. Kad mazie bērni „sagrēkojas”, tad mūsu audžumeita ir klāt ar tekstu – bet es taču esmu laba, vai ne? Uz ko es atbildu – visi jūs esat labi. Kad es veru vaļā kāda garduma iepakojuma, viņa ir klāt ar vārdiem – mamma, tu esi mīļa! Uz ko es atbildu: "Tu arī esi mīļa, bet tev nav man tas jāsaka, lai šo dabūtu. Ja vēlies šo – tad tā arī saki!" Un šādu situāciju ir daudz. Mūsu uzdevums ir iemācīt viņai, ka cilvēkus mīl tāpat vien. Arī tad, ja viņi „neklausa”, niķojas un visādi citādi uzvedas „nepareizi”. Viņai nav jāsaka mīlestības vārdi, kad viņa vēlas kādu gardumu.

Bērnu savstarpējās attiecības

Bērni savā starpā saprotas ļoti labi. Mūsu audžudēls, droši vien, ir gatavs akceptēt ikvienu. Ar Hannu bija nedaudz sarežģītāk. Viņa nesaprata, kādēļ mūsu audžumeita neskaidri runā, un kādēļ viņa gāžas virsū. Gāžas virsū, jo viņa mēdz zaudēt balansu. Tās bija divas dienas, kad Hanna skatījās uz viņu ar aizdomu pilnu skatienu. Un tad lēnām sadraudzēšanās process sāka noritēt. Arī Hanna pieņēma mūsu audžumeitu ātrāk, nekā audžudēlu. Lai gan viņas gadījumā tas ir pašsaprotami, jo Hanna labāk saprotas ar lieliem bērniem.

Tagad bērni kopā spēlējas - spēlē „ķerenes” un citas spēles. Reizēm nevar sadalīt mantas, dusmojas viens uz otru. Tomēr viss ir saprāta robežās. Bāriņtiesas pārstāve, pēc ilgākas ciemošanās pie mums, atzina, ka pie mums viss ir diezgan kluss. Bērni spēlējas, bet nav kliegšanas, konfliktu utt. Kas, šķiet, ir nepierasta lieta tik lielās ģimenēs. Nevaru gan noliegt, ka reizēm mana galva plīst vai pušu no lielā trokšņa, un arī sāku bļaut līdz ar bērniem. To tik tiešām ne vienmēr var paciest. Mūsu audžumeita pagaidām vēl ir klusa, bet mazie... Tas ir kaut kas!

Mēs to gaidījām

Lai vai kā mums pašlaik neietu, lai vai ar kādām grūtībām nesaskartos, mēs šim visam bijām gatavi. Un arvien vairāk sāku domāt, kādēļ mums bija tik grūti, kad uzņēmām ģimenē mūsu audžudēlu. Iespējams, mēs tam visam nebijām gatavi? Es arvien vairāk pārliecinos, ka grūti ir tas, par ko neesam informēti. Grūti ir, ja nenojaušam kas mūs sagaida. Šoreiz mēs diezgan labi novērtējām gaidāmo. Mums palīdzēja jau esošās audžuģimenes. Mums palīdzēja adoptētāju ģimene, kuru bērnam ir līdzīgas diagnozes. Mums palīdzēja psihologs. Mēs vienkārši zinājām, kāds ir bērns, kurš tik ilgu laiku bijis „sistēmā”.

Daudzas audžuģimenes mums agrāk minēja, ka bērni, kuri ilgstoši atradušies ārpusģimenes aprūpes iestādēs, ir „grūti” bērni un no tiem daudzi izvairās. No redzētā varu teikt, ka tas viss ir ļoti individuāli. Man ir zināma ģimene, kura uzņēma ģimenē pusaudžu meitenei ar „grūtu” raksturu, un ir sajūsmā! Meitene ļoti ilgu laiku ir pavadījusi bērnu namā. Nevēlos samelot, bet ja pareizi atminos – no mazotnes. Bet tas nemaina būtību – viņa ir lieliska! Tādēļ esmu pārliecināta, katrs bērns ir jāizskata individuāli. Kā personība. Akceptējot viņa vēsturi un gaismā ceļot viņa labās īpašības.

Mūsu mācība
Mums ir jāpilnveido savas pieņemšanas spējas, kā arī jāattīsta pacietība. Pieņemšanas spējas vīram ir lielākas, nekā man, bet pacietības jautājums jārisina abiem. Mūsu audžumeita tāpat kā mazie bērni, ir likuši mums izvērtēt, kas mēs esam, kādas ir mūsu vērtības. Ar katru bērnu mēs atklājam savs nepilnības, kuras ir jāuzlabo. Ja kādam šķiet, ka mēs mācam bērnus, tad es ceru, ka tik pat daudzi ir sapratuši, ka viss notiek arī pretēji. Bērni māca mūs. Patiesībā vairāk, nekā mēs viņus.

Mūsu uzdevums ir kļūt pacietīgākiem. Uzklausīt 100 un vairāk reizes vienu un to pašu jautājumu. Atbildēt uz, mūsuprāt, vismuļķīgākajiem jautājumiem ar vislielāko iecietību. Katru reizi. Veiksmi mums, ne? :)




Pa šo laiku ir notikušas neoficiālas svinības – janvāra sākumā apritēja pusgads, kopš mūsu ģimenē ir audžudēls. Tagad viss ir pavisam citādāk... Bet par to - citā ierakstā.