(mūsu audžumeita "Stiklos", metot čiekurus ūdenī)

Ar ko lai sāku... Kā jau daudziem zināms, šonedēļ esmu ar iesniegumu vērsusies Labklājības ministrijā, Tiesībsarga birojā un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā (VBTAI) ar lūgumu izvērtēt Ventspils novada bērnu nama „Stikli” darbību. Pamatojot savu lūgumu ar to, ka esot bērnu namā novēroju emocionālo vardarbību, vēlākā laika posmā novēroju, kā šī vardarbība ir ietekmējusi mūsu audžumeitu un konstatēju, ka, iespējams, mūsu audžumeita nav saņēmusi sev nepieciešamo palīdzību veselības stāvokļa uzlabošanai.

Kādēļ mums neviens nepiedāvāja mūsu audžumeitu

Ja ir liela vēlme, šajā visā var meklēt sazvērestības teoriju jeb uzskatīt, ka šo meiteni  - mūsu audžumeitu mērķtiecīgi neviens nav vēlējies nodot audzināšanā audžuģimenē. Tomēr es tā nedomāju.

Kad izteicām vēlmi, ģimenē uzņemt meiteni vecumā no 5 līdz 10 gadi, saņēmām atbildi no diviem VBTAI darbiniekiem, ka šādas meitenes bez brāļiem un māsām tolaik nebija pieejamas. To var ļoti vienkārši izskaidrot... Vispirms – mūsu valstī nav vienotas sistēmas, kurā varētu atrast visu informāciju par visiem Latvijas bērniem vienkopus, kuri ir palikuši bez vecāku apgādības. Tātad – inspekcijas darbinieki,  pēc maniem novērojumiem, strādā galvenokārt ar pēdējā laikā pieejamo, no bāriņtiesām saņemto informāciju. Tātad – atnāk jaunākā informācija par bērnu, kuram nepieciešama ģimene, un inspekcija šo jautājumu risina. Tas ir mans priekšstats.

Var jautāt, kādēļ Rīgas bāriņtiesa nemeklēja mūsu audžumeitai ģimeni? Arī tas ir visai loģiski izskaidrojams. Mūsu audžumeitas slimību saraksts ir garš un nopietns. Un šajā situācijā, tas kļūst arvien nopietnāks, jo veselības stāvoklis ir pasliktinājies laika gaitā. Ja Latvijā ir grūtības atrast ģimeni veseliem bērniem, tad iedomājaties, kā veicas atrast slimiem bērniem? Mani nemaz neizbrīna tas, ka ar laiku bāriņtiesas pārstāvjiem „nolaižas rokas”. Esmu arī samērā daudz komunicējusi ar Rīgas bāriņtiesas pārstāvi, kura pārvalda mūsu audžumeitas lietu, un es nevarētu izteikt nevienu kritisku aizrādījumu. Līdz šim komunikācija ir bijusi patīkama un atbalstoša. Pēc bloga ieraksta, kurā paudu dusmas par to, kas nodarīts mūsu audžumeitai, Rīgas bāriņtiesas pārstāve man zvanīja un jautāja, vai var kā mums palīdzēt, atvieglot ikdienu?

Kopumā problēma slēpjas tajā, ka nav kopēja reģistra, bāriņtiesu darbinieki mēdz „nolaist rokas” bezcerības sajūtu vadīti, sabiedrība ne vienmēr ir gatava akceptēt slimus bērnus. 

Tiesības tikt izskatītai

Lai vai kā... Tā nu sanāca, ka audžumeita tik atrasta un nonāca mūsu ģimenē. Un visi kas lasa šo blogu zina, ka mūsu pozitīvā atbilde par šī lēmuma pieņemšanu netika pieņemta uzreiz. Pirmā atbilde, ieraugot veselības aprakstus, bija noraidoša. Laiks gāja, informācija nāca un mēs nolēmām meitenei dot iespēju būt izskatītai.

Pirms ierados šajā bērnu namā es dzirdēju ļoti daudzas negatīvas atsauksmes, šausmu pilnus stāstus. Ar arī komunikācija ar bērnu nama direktoru nebija diez ko iepriecinoša. Mani tas viss darīja ļoti uzmanīgu. Vēl pirms tam es biju uzsākusi komunikāciju ar žurnālistiem par šo bērnu namu. Tomēr pirmajā reizē apciemojot audžumeitu, nolēmu ar visu tikt galā pati un veikt tikai audio ierakstu. Savukārt jau ierodoties pakaļ audžumeitai, ar mani kopā bija žurnāliste  no „Aizliegtā paņēmiena”.

Mans mērķis bija iegūt maksimāli plašu klāstu informācijas par bērnu namu, lai pēctam var ziņot par konstatētajiem pārkāpumiem. Diemžēl veselības stāvokļa izmeklēšana ļoti ieilga, un tās nebūt nav galā. Bet daļu informācijas, ko esmu uzklausījusi, nespēju pierādīt, tādēļ par to publiski nerunāju.

Pierādījumi

Jau sākotnēji man bija skaidrs, ka, lai kaut ko pierādītu (ja vien būs ko pierādīt) ir jānodrošinās ar pierādījumiem. Ziniet, lai nav tā – es saku, ka bija pārkāpumi, bet tie, kas to ir veikuši to noliedz un saka, ka „tie ir tikai vārdi”.  

Pirms viss nāca klajā, par šo manu soli jau bija informēti diezgan daudzi cilvēki, un man nācās uzklausīt arī daudzos stāstus un bieži dzirdēju viedokli – cik jau ir centušies ziņot, bet nekas nav sanācis.  Tādēļ esmu gājusi šajā visā ar lielu „bliezienu” – esmu sadarbojusies ar juristiem, esmu komunicējusi ar bērnu tiesību cīnītājiem, arī ar valsts pārstāvjiem, un kā jau zināt – sazinājusies arī ar žurnālistiem. Pēdējais posms, pēc kā mēs kā komanda (un nevis es viena!) šo visu nesām sabiedrībā, bija ārsta vizītes – ko es sev noteicu, kā izmeklējumu pamatu. Tas mums ir nozīmējis to, ka teju ik nedēļas mēs braucam pie dažādiem speciālistiem uz Rīgu. Mūs vēl gaida ļoti garš un smags izziņas un ārstniecības process nākotnē. Tie būs daudzi izmeklējumi un ļoti smags ārstniecības posms gada otrā pusē.  Un ar to arī nekas nebūs beidzies... 

Kādus pierādījumus man ir izdevies gūt? Vispirms – 1h20min garš audio ierasts, kurā bērnu nama direktora vietniece runā ar bērniem skaļā balss tonī, iedala bērnus „labajos” un „sliktajos” , atklāj konfidenciālu informāciju par bērnu namā mītošajiem, piem. – kurš ir zaglis, kurš seksuāli izmantots, kuram bērnam bioloģiskā māte piekopj senāko amatu. Un vēl daudz, daudz ko citu. Tāpat šajā audio ir dzirdama bērnu kritizēšana, bērnu pārtraukšana, izmēdīšana. Un negatīva komunikācija ar bēniem ir visa audio ieraksta garumā. Ir iegūts „Aizliegtā paņēmiena” video ieraksts, kuru es pati tikai šonedēļ ieraudzīju. Tajā var manīt tik tiešām maz mazītiņu daļu no tā visa. Audio ieraksts saturiski ir ļoti smags...

Un vēl esmu apkopojusi informāciju par iespējamo nolaidību pret mūsu audžumeitas veselību. Par to gan citreiz.

Cik traki ir?

Man ir jautājuši, vai tiešām ir tik traki? Jo tas mazais vardarbības kadrs, kas tika atainots Panorāmā ir tikai mazs kadrs. Un es jums saku – manuprāt, IR TRAKI! Es neesmu no tiem, kas reaģē uz mazām, nenozīmīgām lietām. Jā, medijos atainota tikai maza, mazmazītiņa daļa no tā visa. Bet neviens nevar jums parādīt un izstāstīt visu. Tajā visā ir daudz sensatīvas informācijas par bērniem, par viņu ģimenēm.

Bet iedomājaties – es esmu svešs cilvēks kura klātbūtnē cilvēks nekaunas, nebaidās kliegt, izmēdīt, kaunināt, pavēlēt. Un tas viss notika, ņemot vērā, ka es šai darbiniecei teicu, ka esmu žurnāliste. To pateicu tikšanās pirmajā daļā.

Es varu apliecināt, ka meitenes (bērnu namā dzīvojošās) nedarīja pilnīgi neko, kas varētu emocionāli stabilu cilvēku izvest no pacietības. Īpaši cilvēku, kurš ir savas jomas profesionālis darbā ar bērniem, kuri cietuši no vardarbības un ir, piemēram, ar garīga rakstura traucējumiem. Neko!

Video dzirdamais teksts no meitenes: „Ko tu uz mani kliedz?”, ir vienīgā reize, kad es dzirdēju jebko kas pateikts pret šo direktora vietnieci (un cik gan iecietīgi tas tika pateikts). Tātad – audio ierakstā bērni tiek kritizēti, izsmieti, bet neviens bērns NEKO nepateica pretī, neko slikti neizdarīja, neprotestēja. Mani patiesībā izbrīnīja, cik lielā mērā šīs meitenes saglabāja pozitīvu attieksmi. Tādi ir šie "īpašie" bērni... Tas ir neaprakstāmi – pret tevi izturas slikti, bet tu tik un tā paliec atvērts pasaulei... Meitenes bija ļoti jaukas. Reaģēja uz katru manu acu skatienu, smaidu. Viņas bija izslāpušas pēc atzinības, pieskāriena, smaida. Un ārā sastaptie zēni – tik atsaucīgi, komunikabli, smaids lūdz ausīm, pavilka mani „uz zoba” un es viņus...

Bērni tur ir labi! Neko pretēju pat nevēlos dzirdēt! Jā - viņi, droši vien, „gāž podus”, jā - viņi neuzvedas teicami, gan jau arī nepieņemami... Jā - viņiem noteikti ir simtu un viena „vājība”, bet... Šie bērni ir ļoti smagi cietuši. Šie bērni dzīvo vidē, kur viņus nemīl, kur viņiem netic, kur viņus kritizē un viņu spējas neceļ gaismā. Un mēs varam tikai nojaust, ko šie bērni ir piecietuši pirms nokļuva bērnu namā, kā  viņus atrāva (tieši tā viņi uz to skatās) no vecākiem...  Kādu uzvedību mēs varam sagaidīt no šiem bērniem?

Tādēļ komentāri „jūs jau nezināt, kādi ir tie bērni” neiztur kritiku! Ja "sistēmā" strādājošo cilvēku redzējumā šie bērni ir bezcerīgi, nevērtīgi, ne uz ko nav spējīgi, tad steidzami jādodas citā virzienā un jāatrod jauna nodarbošanās.  Ar šiem bērniem jāstrādā tiem, kuri tic un rīkojas bērnu interesēs!

Kā tur bija

Daži raksta, ka bērnu nama ēka esot necila. Es domāju, ka ēka ir kā ēka. Daudzi cilvēki dzīvo vizuāli necilās ēkās, bet tas patiesībā nemaina dzīves kvalitāti.

Šis bērnu nams ir dzīvokļu tipa un atgādina ierastu cilvēka ikdienu. Mūsu audžumeitas grupiņā bija aptuveni 6 meitenes – vismaz par tik meitenēm šajā grupiņā biju informēta. Sajūta bija tāda, ka esmu ieradusies pie kāda mājās – ierasta dzīvojamā telpa – galdi, dīvāni, televizors, maza virtuvīte... Manuprāt, gana pieklājīgi. Un gana mājīgi.

Arī karaliskas telpas neko nemainītu, ja tur nevarētu gūt sirds siltumu...

Kurš kuru mīl?

Es bieži domāju par darbinieci, kura manā klātbūtnē bija emocionāli vardarbīga pret šiem bērniem. Ļoti grūti šo visu komentēt... Es novēroju, ka bērni viņu mīl. Bet – viņiem nav diez ko daudz variantu. Kaut kur šī emocija ir jāliek! Kādu taču ir jāmīl! Ne velti upuri iemīl savus varmākas. Turklāt šie bērni – šīs meitenes tik lielā mērā bija pieradušas pie šādas komunikācijas... Viņi nezina, ka var arī citādāk. Viņi nezina, ka viņus var cienīt, ka viņi ir vērtība, ka viņus var mīlēt, ka viņi ir brīnišķīgi!

Vai šī darbiniece mīl šos bērnus? Domāju, ka dažus, „labos”. Bet starp tiem, manuprāt, mīlētajiem bērniem bija arī mūsu audžumeita. Bet audžumeitas runa tika izmēdīta, viņa tika pazemota. Un tas viss bija manā klātbūtnē. Pat grūti iedomāties, kas notiek, kad šī darbiniece ir „aci pret aci” ar bērniem.

Par šo visu es vēl domāju, un ne līdz galam saprotu. Vai tā, ko es redzēju maz bija mīlestība? Kā var pazemot un mīlēt vienlaicīgi? Nezinu... Es domāju, ka par šo pieredzi es domāšu vēl daudzus gadus, un tā īsti neizpratīšu.

Kā ir būt ziņotājam

Nedroši, bet labi.  Man šķiet, ka lielākais cilvēka sods ir uzzināt tik smagu informāciju  un nespēt par to ziņot. Bet es ļoti labi saprotu, kādēļ cilvēki neziņo. Jo pēc kaut kā tāda, nav lielākas vēlmes kā to visu aizmirst un nekad vairs neatcerēties. Ko tādu redzēt un uzklausīt, ir arī - ļaut izturēties vardarbīgi pret sevi. Kad nesen, pirmo reizi noklausījos audio ierakstu, mana galva "plīsa pušu" un nākamās divas diennaktis bija bezmiega pilnas. Atklāju, ka esot bērnu namā, es daudz ko no darbinieces teiktā biju nedzrdējusi, palaidusi garām.  

Tas nav viegli - akceptēt, analizēt šādu informāciju. Ja ko tādu nodod tālāk, tad sanāk atkal un atkal iet tam visam cauri.

Bet vienmēr prātā ir jāpatur iemesls, kādēļ to visu jādara. Šajā gadījumā tie ir bērni! Mēs nedrīkstam pieļaut, ka kāds atņem bērniem iespēju augt veselīgā vidē, attīstīties, iegūt nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Šie bērni ir jāvirza patstāvīgas un pilnvērtīgas dzīves virzienā. Bet audzinot neko nevarošus bērnus, uzturot viņos apziņu – tu neesi nekas, tu neko nevari, tu neko nesaproti, tu esi niecība – mēs panāksim pansionātu klientūras radīšanu.

Trešdiena bija diena, kad es no saviem pleciem novēlu lielu smagumu. Tā lieta ir iekustināta, un es ļoti ceru uz labāko no labākiem rezultātiem. Par labu bērniem!

Ko es sagaidu...

Kā jau minēju, pirms un kad gatavoju visu informāciju, ko esmu nodevusi atbildīgajām iestādēm, es komunicēju ar šajā jomā strādājošiem cilvēkiem. Visiem bija ko teikt, balstoties uz iepriekš notikušo mūsu valstī. Daļa prognožu bija negatīvas. Tiku brīdināta, ka varu negaidīt labus rezultātus. Tiku brīdināta, ka šo visu vilks garumā, ka šim visam nebūs nekādas jēgas. 

Tagad viss, ko es vēlos ir redzēt rīcību. Es ļoti ceru uz veselo saprātu, un to, ka mūsu atbildīgās amatpersonas darbojas bērnu interesēs. Tiesībsarga birojs jau ir veicis pārbaudes „Stiklu” bērnu namā, bet no savas puses esmu iesniegusi papildus informāciju, kas varētu ļaut labāk izprast tur notiekošo. Ticu, ka viņi atklās atklājamo! Iesniegums nodots arī Labklājības ministram Jānim Reiram, un ticu, ka tieši ministra norādes pasteidzinās procesus. Kas attiecas uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, tad šos jautājumus inspekcija risina jau ar jauno vadītāju Mariannu Dreju priekšgalā. Ļoti patīk šis citāts (jo tas manī vieš lielas cerības):

(No VBTAI mājaslapas)

STARP CITU,

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 55. panta 2. punkts nosaka: (2) Valsts un pašvaldība palīdz bērnam ar īpašām vajadzībām iekļauties sabiedrībā un nodrošina viņam izglītību, veselības aprūpes un sociālos pakalpojumus atbilstoši normatīvajiem aktiem.