Nekas nenotika, kā plānojām

Kopš esam kļuvuši par audžuvecākiem, esam guvuši lielāko mācību –absolūti nekas no šajā dzīvē un īpaši – šajā jomā notiekošā, nepakļaujas plānošanai. Jo visam ir savas korekcijas. Dzīvei ir savas korekcijas. Tā arī mēs sapņojām par to, kādi audžuvecāki būsim, kā mūsu sirds mīlestībai ne būs ne gala, ne malas, kā mūsu lieliskā cilvēka būtības izpratne ļaus tikt galā ar ikvienu dzīves situāciju un tā tālāk. Nekas no plānotā nav noticis. Viss notikušais ir mums licis saprast, ka mēs sevi nepazīstam, ka dzīvojam pārlieku lielās ilūzijās par savām spējām un nenovērtējam patieso situāciju. Jo viss, ko varam redzēt „no malas”, ko varam izlasīt grāmatās, ko varam redzēt filmās ir citu cilvēku pieredze, citu cilvēku izjūtas, reakcijas un atspoguļojums mūsu prātā, kas nereti sastāv vien no ilūzijām. Jā - mēs gatavojāmies kam smagam, reizēm nepanesamam, nesaprotamam. Bet mēs nevarējām būt gatavi notiekošajam. Gatavība bija tikai teorētiska. Jo tā jau mēs visi mākam no malas novērtēt – es darīšu tā un šitā, un noteikti ne tā kā to dara „tas” cilvēks. Haha! Tagad varam draudzīgi par to pasmiet!

Nekas no pēdējā gadā notikušā nebija plānots. Nedz tas, kāda būšu es, nedz tas, kāds būs mans vīrs, nedz tas, kādi bērni pie mums nokļūs, nedz tas, kāda būs viņu dzīve mūsmājās. Nekas!

Mēs arī neplānojām adoptēt mūsu audžudēlu. Tas arī nav noticis. Esam kļuvuši par aizbildņiem, jo tā ir sakārtojušies dzīves apstākļi. Mēs neplānojām kļūt par Viktora vecākiem visas dzīves garumā. Tomēr tas ir noticis! Un šobrīd vairāk nekā skaidrs, ka tieši tā tas bija lemts tur augšā. Jo viss notiek kaut kā tā... Dabiski...

Kādēļ aizbildnība, nevis adopcija?

Mūsu Viktoram ir mīloša vecmamma un divas pusmāsas. Ģimene ar viņu uztur ciešu kontaktu un ir atteikusies nodot zēnu adopcijai – ne mums, ne kādam citam. Un šajā situācijā ģimene dažādu iemeslu dēļ nevar zēnam sniegt visu nepieciešamo, kā arī – caur visu lielo traģēdiju, kas notikusi, Viktoram ir radusies cieša piesaista mūsu ģimenei. Mēs pašlaik esam vienīgie cilvēki, kuriem viņš uzticas. Pat mazākais kontakts ar kādu (pieaugušu) cilvēku ārpus mūsu ģimenes, ir izbrīna vērts. Lai gan pašlaik tas vairs neizpaužas tik dramatiski, kā vēl pirms pāris mēnešiem.

Vai tiekoties bija „klikšķis”?

Nē, nebija! Nekāda klikšķa nebija un nekādas dižas mīlestības, apgarotības nebija vēl labu laiku pēc Viktora ierašanās mūsu ģimenē. Es to vairāk nosauktu- tas bija smags darbs plus cilvēciska mīlestība pret bērnu, kuram stedzami nepieciešama palīdzība. No sevis mēs gaidījām ko citu. Bet loģiski domājot....

 Mīlestība nerodas vienā dienā. Mīlestība rodas ilgākā laika periodā. Mammas vēderā bērns ar mums „komunicē” vairākus mēnešus. Tad piedzimst un mums ir laiks viņu iemīlēt, jo viss ko viņš dara – ēd, guļ, rada autiņbiksīšu saturu un skatās uz mums ar savām sapņainajām acīm. Mīlestība atplaukst ar katru dienu arvien vairāk. Bet kas ir pirmā sajūta? Instinkts. Arī ar ģimenē uzņemtajiem bērniem ir līdzīgi. Mūsos ir instinkts glābt neaizsargātu bērnu. Bet šī pirmā sajūta ar laiku izplēn. Paliek tikai ikdiena. Problēmas, nogurums, grūtības. Iet laiks ar savu piedāvāto iespēju – iemīlēt blakus esošo bērnu. Mums ir iespēja – iemīlēt vai neiemīlēt. Un esot audžuģimenei, reizēm daudz vienkāršāk ir šo iespēju noraidīt... Jo ja iemīlēsim (tā pa īstam, pamatīgi!), kā tad atlaidīsim?

Šis viss nāk ar laiku... Tolaik, pirms gada mēs dzīvojām ilūzijā – mēs ieraudzīsim, pieķersimies, un būs nenormāli grūti ļaut šim bērnam aiziet no mūsu ģimenes. Bet mēs to varam!!! Pirmie divi mēneši man bija ļoti smagi. Vispirms tādēļ, ka šis bija bērns, kā bērns. Burvīgs, bet ne daļa no mūsu ģimenes. Arī Viktors nesteidza mums pieķerties. Tā mēs līdzās dzīvojām. Es ar savu paškritiku – kas gan es esmu par cilvēku, ka nevaru iemīlēt šo brīnišķīgo bērnu? Un visbeidzot ar jautājumu – kā tas tā nākas, ka bērnam šādā vecumā ir sava „patstāvīgā” dzīve?

Nagi, „ragi” un kakas

Es esmu cilvēks, kurš nekad nevarētu kļūt par manikīra speciālistu, frizieri, masieri un tā tālāk. Es nevaru kopt citu (svešu) cilvēku ķermeni. Tas rada iekšējo diskomfortu. Bet es nekad nevarētu iedomāties, ka dīvainas sajūtas manī radīsies kopjot pusotru gadu vecu bērnu. Tas bija ļoti dīvaini mazgāt dibenu, griezt nagus, kārtot matus. Nekad mūžā man tas nebūtu ienācis prātā!!! Jo nagi ir kaut kādi „citādāki”. Kakas ož ne tā kā, piemēram, Hannai (pie kā esam ļoti pieraduši). Es nevaru teikt, ka tas izraisīja nepatiku vai pretīgumu. Bet tas bija dīvaini. Bija diskomforts. Tagad? Dievinu tos garos pirkstus, to dīvaino mazo kāju pirkstiņu, kakām nav ne vainas un matu struktūra ir forša! Īsumā – mūsu čalis no galvas līdz papēžiem!


Kā radās mīlestība?

Es centīšos hronoloģiski izstāstīt par to, kā mēs viens otru pieņēmām. Patiesībā man galvā ir liels haoss par to, kas un kad noticis... Bet es centīšos un, iespējams, kaut ko sajaukšu.

Sākumā mēs dzīvojām lielās ilūzijās par to, kā ir audzināt citu vecāku bērnu. Mums šķita – tūliņ ieradīsies vareni foršs čabulītis, mīlestība būs neaprakstāmi liela, pacilājoša un ar tās palīdzību mēs tiksim pāri visām grūtībām.

Ieradās mūsu Viktors. Bez neviena matiņa uz galvas, ar veciem cilvēkiem raksturīgu nokarenu ķermeni, neaprakstāmi tievs! Viņš nemācēja staigāt pa slīpumiem, nestaigāja pa zāli, baidījās tai pieskarties, bet uz smiltīm skatījās kā uz kaut ko apbrīnojamu. Bērni varēja viņam jebko atņemt, viņš pat aci nepamirkšķināja un turpināja darboties. Viņš nejuta attālumus – vairākas reizes dienā sasita galvu pret galda malu, vai ar plecu ieskrēja durvīs. Nekādu asaru.

Viktors raudāja pirmajā vakarā, jo, kā vēlāk sapratām, bez mānekļa (vai medikamentiem?) nevar aizmigt. Tad bija pilnīgs klusums. Neviena „dobe” galvā neizraisīja asaras. Viņam nebija vēlmju, nebija viedokļa, viņš nepretojās, kad viņu pārnesa no vienas vietas uz citu. Pilnīgs tukšums. Neaprakstāmas bailes no sievietēm ap 40-50 gadu vecumu. Īpaši, ja viņš pamanīja divas šādas sievietes kopā. Tās bija retās reizes, kad viņam vajadzēja mani vai vīru – kad vajadzēja glābties no sievietēm.

Kad tika atklāts raudāšanas spēks, Viktors sāka raudāt pa vairākām stundām bez apstājas. Viņš vienkārši sēdēja, raudāja, bet ja mēs viņam tuvojāmies, centāmies aprunāties, viņš sāka raudāt vēl skaļāk un cītīgāk. Mēs tikai noskatījāmies. Vēlāk raudāšanas fonā dzīvojām savu „parasto” dzīvi, jo tas bija viss, ko varējām darīt. Tas bija neaprakstāmi grūti. Jo neviens cilvēks nespēj normāli funkcionēt ar bērna raudāšanu fonā. Man likās, ka sākšu skriet sienā emocionālā pārguruma dēļ. Kā gan pieņemt faktu, ka bērnam sāp, bet tu nevari, nedrīksti viņam palīdzēt?

Bērns bija ar nemitīgu bada sajūtu. Zinot, ka man somā ir ēdiens, Viktoram nebija miera. Lai vai kur mēs ietu, viņam bija liels satraukums, redzot citus cilvēkus ēdam. Ūdens prieki nebija baudāmi, jo viss par ko viņš varēja domāt bija līdzi paņemtais ēdiens. Pamostoties pirmais, ko viņš darīja – uzreiz gāja pie galda vai ledusskapja. Tiklīdz atvēru ledusskapi,  dzirdēju Viktoru skrienam uz virtuvi.

Ceļojumi bija tas, kas mums patiesi bija nepieciešams. Pēc divu mēnešu kopā būšanas pabijām Zviedrijā, Horvātijā un Viktors plauka un zēla savā attīstībā. Bet jāatzīst, ka tās divas nedēļas Horvātijā bija grūtākais ceļojums manā dzīvē. Es biju absolūti izsmelta, jo Viktors nejuta robežas. Viņš neizprata, ko nozīmē apmales, ceļa malas, varēja pieiet pie mola malas un spert nākamo soli bez nevienas emocijas. Nemitīgi nācās viņu turēt pie rokas, uzmanīt katru soli, jo izdzīvošanas instinkta šajā bērnā nemaz nebija. Es, protams, negaidu no pusotra gada veca bērna, ka viņš rūpēsies par savu drošību, bet pieejot pie mola malas, es nevarētu gaidīt, ka viņš „spersies” pāri apmalei.

Ceļojuma laikā bērni tika pie vēdera vīrusa. Un tā – Viktors, tāds tievs, vārgs bērniņš beidzot ļāva man pagulēt sev blakus un paturēt viņa roku. Iespējams, viņam vienkārši pietrūka spēka protestēt. Tad man šķita, ka tas būs lūzuma punkts mūsu attiecībās. Bet nekā. Tas arī bija viss. Pēc atgriešanās Latvijā, viss nostājās vecajās vietās.

Vēlā rudenī, mēs pirmo reizi sapratām, ka mūsu tolaik audžudēls varētu arī nenokļūt adopcijas sarakstā, jo viņa ģimene to neatļaus. Tad mēs sākām apzināties, ka viss var notikt pavisam citādāk, nekā sākotnēji plānojām. Lēnā garā mēs sākām pieņemt šo domu. Paralēli uzdodot sev jautājumu – bet vai kādreiz mēs pieņemsim Viktoru, kā pieņemam Hannu? Vai kādreiz tas notiks? Mums bija milzu juceklis galvā – viņš taču ir pelnījis kādu kurš smejas par visām „savārītajām ziepēm” un nosaka – cik gan mīļi! Un tajā pašā laikā – kā gan ļaut šim bērnam kaut kur aiziet, jo viņa uztverē bijām tikai mēs?

Decembrī, kad devāmies ceļojumā uz Ēģipti, jau atkal Viktors pārspēja sevi savā attīstībā. Tieši tur viņš pirmo reizi lepni staigāja pa baseinu un izbaudīja to procesu. Sākumā viņam nevarējām mierīgi pat dibenu nomazgāt jo bija lielas bailes no ūdens. Skats baseinā bija visai jautrs. Viņš staigā pa baseinu (ūdens līdz krūtīm), es nopakaļ. Un viņš ik pēc brīža pagriežas, dusmīgi paskatās uz mani, parāda rādītājpirkstu un kliedz: „Nē!!!” Tā laikam arī bija pirmā reize, kad nojautu, ka Viktorā slēpjas pamatīgs raksturiņš, stingra nostāja un cīņas spars.

Gada sākums bija ļoti saspringts. Daudz slimojām, centāmies tikt galā ar audžumeitas ienākšanu mūsu ģimenē un Hannas bērnudārza gaitu uzsākšanu. Īsumā – pirmos trīs šī gada mēnešus es pat tā īsti neatceros.

Un tad pienāca diena, kad pastāvēja milzu iespēja, ka Viktors nonāks citā ģimenē. Neko vairāk, sīkāk par šo nestāstīšu, jo vēlos aizsargāt cilvēkus, kas šajā iesaistīti. Bet īsumā – es no stresa nezināju, kur likties. Tas bija brīdis, kad mums par 99% bija pārliecība , ka Viktors paliks mūsu ģimenē! Un brīdis, kad es sapratu – manu bērnu man neviens neatņems!!! Es apzvanīju visus sev zināmos juristus, bērnu tiesību aizstāvjus un lūdzu padomu, kā rīkoties? Paldies visiem, kas man tajā brīdī veltīja laiku, lai atbalstītu, ieteiktu labākos risinājumus. Bet visiem par lielu laimi un sirdsmieru, gan bāriņtiesa, gan iesaistītie cilvēki bija ļoti adekvāti, labvēlīgi noskaņoti un saprotoši. Tik vien vajadzēja kā visiem satikties un pārrunāt notiekošo.

Starp citu, tieši nedēļu pirms „papīru” kārtošanas, Viktors pirmo reizi bija TIK lielā mērrā, neaprakstāmi laimīgs. Viņš katru dienu skrēja pa māju, no vienas istabas uz otru, un smējās tik skaļi, kā vēl nekad un ne par ko. Bērni taču visu saprot...


Kāds viņš ir tagad?

Ehhh, nu mums būs ko noņemties! Aug riktīgs vīrišķis ar nopietnu raksturiņu! Reizēm satraucos par to vai mācēsim, spēsim, vai mums pietiks spēka izaudzināt šo lielo personību par cienījamu cilvēku, pieņemot viņa raksturu tādu, kāds tas ir. Kur gan mēs liksimies, vai ne?


Viktoram vēl arvien ļoti svarīgs ir ēdiens. Nav tik traki, kā bija, bet tā noteikti ir viena no svarīgākajām lietām viņa ikdienā. Pat, ja vēders ir pilns, bet galds vēl arvien pārpilns, ir svarīgi vismaz rokās paturēt ēdienu, uzlikt kaut ko uz šķīvja, kaut kur aiznest ēdienu u.t.t. Īsumā – domas par ēdienu viņu neliek mierā.

Patstāvība nekur nav zudusi. Viņš vēl arvien pats var aiziet uz virtuvi un mēģināt sev kaut ko „pagatavot”. Bet arvien biežām viņš kaut ko prasa, rāda ar pirkstu, runā savā valodā.

Ar gulēšanu vēl arvien ir tā - ja viņam nāk miegs, tad viņš var aiziet gulēt, tā, ka mēs to pat nepamanām. Bet tagad ir arī reizes, kad viņš atsakās iet gulēt savā gultiņā, bet nāk pie mums uz lielo un tur iemieg. Viktors zina, ka tā dara Hanna un tagad piesaka arī savas tiesības uz aizmigšanu kopā. Reizēm ieeju guļamistabā un redzu, ka viņš ir mīļi ieritinājies un aizmidzis lielajā gultā. Ir neaprakstāmi liels prieks vērot, kā viņš veic izvēles un pārstāv savas vēlmes.

Viktors izrunā vien dažus vārdus, bet viņa emocionāla attīstība ir bijusi neaprakstāmi liela. Tagad es saprotu, ka bērns, kurš pie mums ieradās, bija bez rakstura, viņš bija vienkārši salauzts. Viktoram bija nepieciešams gads, lai atvērtos, lai mēs ieraudzītu, ka viņš ir nevis mierīgs, pasīvs un kluss bērns, bet gan ārkārtīgi jautrs, skaļš, aktīvs un zinātkārs bērns. Pilnīgs pretstats tam, kāds viņš bija, kad tikko pie mums ieradās.

Bet svarīgākais no visa - viņš dod bučas, mīļojas, sēž klēpī, prasās, lai nesam rokās u.t.t. Beidzot viņā ir pamodies bērns - bučmūlītis!!!


Mūsu meitenes un Viktors

Viktors lieliski saprotas ar Hannu un ne tik lieliski ar audžumeitu. Viktoram un Hannai ir liela savstarpējā mīlestība. Viņi gan arī pastrīdas un uzkaujas, bet viss ir saprāta robežās, un parasti tas ir liela pārguruma rezultāts. Viņu mīlestība ir tāda... Īpatnēja. Viņi nespēlējas kopā, diez ko daudz nekomunicē, bet ir ļoti tuvi viens otram, ko var novērot dažādās sadzīviskās situācijas. Kad aizstāv viens otru, kad palīdz viens otram, padalās ar ēdienu, mantām, samīļojas, atvadoties sabučojas un ļoti cieši apskaujas. Hanna bieži atkārto, ka ļoti mīl savu mazo brālīti, un ka viņš ir labākais brālītis pasaulē. Ar audžumeitu... Tur viss ir sarežģītāk, jo meitene ne visai labi māk komunicēt ar bērniem. Viņa vēl sevī audzina spēju cienīt un rūpēties par apkārtējiem. Viss procesā.


Vilšanās sevī un „augšāmcelšanās”

Viktors mums ir sniedzis ļoti daudz, bet rakstīšu tikai par sevi. Es esmu atklājusi to, ka es nevaru būt tāda mamma, kāda vēlos būt. Jo tas nav pa spēkam. Domāju, ka nevienam. Viņš man ir licis saprast, ka mīlestība no pirmā acu skatiena ir izdoma. Tā „mīlestība”, kas sākotnēji tiek  piedzīvota  ir instinkts. Viktors man ir licis saprast, ka mīlestība rodas ar laiku, iemīlot cilvēku, viņa būtību, pieņemot viņu tādu, kāds viņš ir. Un to, ka pat, ja tas ir mazs, mīļš bērniņš, arī tad nepieciešams laiks, lai viņu pilnībā pieņemtu. 

Īsumā – es esmu sapratusi, ka ir tā kā ir. Ir jāplūst pa šo dzīvi, baudot plūsmu. Mēs esam procesā, kas dara mūs garīgi bagātākus, kas pilnveido mūs kā cilvēkus, kas ļauj mums paskatīties uz sevi pavisam citādāk. Esot šajā procesā reizēm ir nepanesami grūti, un dikti gribas sevi žēlot un domāt, cik gan dzīve ir štruntīga, bet tad ir jauna diena un šīs sajūtas šķiet pārlieku dramatiskas.

Un tā mēs krītam un ceļamies. Atkal un atkal. Galvenais, ka ceļamies jau kuplākā skaitā. Kopā taču var visu, vai ne?

P.S. Uzrakstītu visu es nevaru - tam vienkārši nepietiek laika, un, iespējams, tas arī na nepieciešams. Bet es esmu atvērta jūsu jautājumiem!