Depresija. Man ir.
Tā, mīļie... Es šim ierakstam ilgi gatavojos... Jo ļoti grūti salikt kopā visu notikušo.
Cik gan bieži jūs - sociālo tīklu lietotāji, paziņas un draugi, man sakat labus vārdus! Kā es tieku ar visu galā... Kas par kosmisku enerģiju mani darbina. Kā jūs mani apbrīnojat... Un tā tālāk...
Ļoti priecē labi vārdi, bet tad manī iemājo vainas apziņa. Jo negribu, lai domājat - redz Elīna var visu, bet es tik maz... Jo tieši tā jūs man mēdzat rakstīt.
Vispirms - man tiešām daudz kas nesanāk! Es tiešām daudz ko nepagūstu. Kā ikviens cilvēks uz pasaules. Bet ir vēl kas svarīgs...
Depresija
Pērn rudenī terapijā noskaidroju, ka man ir vidēji smaga depresija. Tas izskatījās šādi... Es biju ļoti, ļoti slikti jutusies gadu pirms tam - pēc audžumietas neskaitāmajām operācijām. Es biju iekšēji izdegusi, pārdegusi, sadegusi. Un kad uzsāku terapiju jutos neaprakstāmi labi. Salīdzinoši - neaprakstāmi labi. Gribēju atrisināt tikai vienu niansīti.
Kad terapeite lūdza aizpildīt apjomīgu testu par depresiju, es pie sevis smējos - ak, cik labi, ka viss tagad ir labi! Jo pirms gada šis testu būtu viennozīmīgi norādījis uz depresiju!
Laimīga tikos ar terapeiti, kura bija izanalizējusi rezultātus. Un es biju absolūti šokēta, dzirdot, ka man pēc testa rezultātiem ir vidēji smaga depresija. Un, ka viņa man iesaka apmeklēt psihiatru. Es raudāju... Kaut kur dziļumā es zināju, ka tā ir taisnība. Bija sāpīgi apzināties, ka esmu sevi līdz šim novedusi - tā es tolaik jutos. Un es tomēr izlēmu - nē, es ar šo tikšu galā. Pati! Es tiešām centos! Bet vasarā sabruku. Ļoti smagi. No stresa es atkal ielīdu savās jaunības drēbēs. Es notievēju par kādiem 10 kg. pa divām nedēļām. Es aizmirsu, ka ir jāēd. Es iekšēji trīcēju. Es biju makonī. Centos sakārtot sevi. Katrs sīkums manā ikdienā šķita tik personisks un sāpīgs. Šķita, ka nekam, ko daru nav jēgas. Šķita, ka es nekam nederu. Vispirms nekam nederu kā vecāks. Nekam nederu kā cilvēks. Un nē, nevar ieslēgt prātu un saprast, ka šīm sajūtām nav pamata, vai ka tās ir pārspīlētas... Tas ir kā atrasties mākonī un knapi redzēt savu degungalu.
Nesanāca pašai neko mainīt. Pietrūka spēka, resursu. Redzēju terapeites sejā, ka ar mani nav labi. Viņa mani maigi centās virzīt palīdzības saņemšanas virzienā... Bet es par to neko negribēju dzirdēt! Es taču varu pati!
Mana draudzene man teica - nav labi, Elīn!
Bet man galvā vien skanēja - es varēšu! Es taču varēju agrāk!
Mans optimisms beidzās tajā brīdī, kad virtuvē iegāja viens no bērniem, viņam bija emocionāla krīze, un es sāku just milzīgas dusmas pret viņu! Es stāvēju virtuves vidū un ar asarām acīs sapratu, ka manas sajūtas nav ok! Un es ar savām vēlmēm tikt pašai ar visu galā, varu iet ieskrieties! Bērniem es šo nedrīkstu nodarīt! Man ir jabūt viņiem blakus emocionāli, man ir viņus jāatbalsta un jābūt blakus viņu krīzēs.
Es nedrīkstēju pieļaut, ka mana depresija atkal kļūst smaga. Tā jau bija bijis piecas reizes. Tas ir stāvoklis, kad gandrīz visu laiku guļu, ir izteikta apātija, un tāds nespēks, ka katra kustība prasa ļooooti daudz enerģijas. Ziniet, pēc smagiem treniņiem ir kājās nespēks? Lūk, smagas depresijas laikā, šāds nespēks man ir visu laiku, visā ķermenī. Pat stāvēšana šķiet smaga. Bet galvā ir tukšums. Emociju trūkums. Bet taja tukšumā kaut kas ļoti, ļoti sāp...
Visās situācijās es visu laiku centos visu izlabot attīrot organismu, ar veselīgu uzturu, aktīvu dzivesveidu, pozitīvu domāšanu, dziļo elpošanu, meditāciju, lasot garīgas grāmatas u.t.t. Jā, tas palīdz. Bet visu laiku kaut kā pietrūka... Un šovasar palika ļoti grūti... Es grūtumā spēju eksistēt, būt. Bet es nevaru pieļaut, ka mani bērni no tā cieš. Es esmu pieradusi, ka ir grūti kopš sevi atceros. Bet maniem bērniem tā dēļ nav jācieš.
Pēc psihoterapijas nepilna gada garumā es pieņēmu lēmumu lietot antidepresantus, un pirmajā etapā psihiatre ieteica arī nomierinošos. Man šis lēmums smagi nāca. Jo vienmēr esmu centusies sakārtot savu veselību dabīgi - bez farmācijas pieskaņas.
Atceros to rītu, pec divām dienām, kad pamodos, un dzerot rīta kafiju jutu, ka rokās nav jūtama trauksme. Pirms tam man bija tāda sajūta, ka rokas trīc, lai gan fiziski netrīcēja... Un pēkšņi bija miers. Un izrādījas, ka bērnu nedarbi nav nemaz tik kaitinoši. Ka nepaveiktie darbi nav nekas traks. Ka aiz loga ir skaisti. Dzīve atkal bija laba.
Es nevaru teikt, ka esmu atradusi kādu formulu, kā šo depresīvo stāvokli no sevis dabūt ārā. Uz šo brīdi pateicoties terpijai, pašanalīzei, esmu nonākusi pie secinājuma, ka depresija manā dzīvē ir bijusi klātesoša no mazotnes. Tas varētu būt kas līdzīgs kā pastaiga pār upi, pa striķi. Vietām striķis ir platāks, un vēja plūsmas ietekmē mani maz. Bet reizēm striķis kļūst šaurāks (kad neparūpējos par sevi), un trāpās kāda pamatīgāka vēja plūsma... Un jūs jau ziniet, man kā audžuvecākam nākas saskarties ar daudzām jo daudzām vētrām.
Es pat esmu samierinājusies ar domu, ka depresija vienmēr būs manā dzīvē, bet man ar to ir jāmāk sadzīvot. Es nezinu vai man palīdzēs medikamenti. Lietoju kopš vasaras beigām. Nevaru teikt, ka kāds mega brīnums ir noticis. Bet es jūtos daudz labāk, stabilāk.
Depresija manā dzīvē - kopš dzimšanas
Lai jūs saprastu... Kad es piedzimu, manai mātei bija smaga depresija... Mēs atbraucam no dzemdību nama, un es būtu palikusi bez aprūpes, ja vien nebūtu manas vecākās māsas. Viņa 12 gadu vecumā meloja skolā, ka ir slima, un rūpējās par mani. Mana māte vienkārši gulēja nekustīga. Tolaik depresija bija kas kaunpilns. Bija paniskas bailes nokļūt psihiatriskajā klīnikā. Tādēļ arī māsa centās noslēpt no visiem, ka kaut kas nav labi...
Viss bija smagi, un pusgada vecumā es tiku aizvesta pie vecmāmiņas. Ar nelieliem pārtraukumiem, dzīvoju tur līdz skolas sākumam.
Cik gan bieži jūs - sociālo tīklu lietotāji, paziņas un draugi, man sakat labus vārdus! Kā es tieku ar visu galā... Kas par kosmisku enerģiju mani darbina. Kā jūs mani apbrīnojat... Un tā tālāk...
Ļoti priecē labi vārdi, bet tad manī iemājo vainas apziņa. Jo negribu, lai domājat - redz Elīna var visu, bet es tik maz... Jo tieši tā jūs man mēdzat rakstīt.
Vispirms - man tiešām daudz kas nesanāk! Es tiešām daudz ko nepagūstu. Kā ikviens cilvēks uz pasaules. Bet ir vēl kas svarīgs...
Depresija
Pērn rudenī terapijā noskaidroju, ka man ir vidēji smaga depresija. Tas izskatījās šādi... Es biju ļoti, ļoti slikti jutusies gadu pirms tam - pēc audžumietas neskaitāmajām operācijām. Es biju iekšēji izdegusi, pārdegusi, sadegusi. Un kad uzsāku terapiju jutos neaprakstāmi labi. Salīdzinoši - neaprakstāmi labi. Gribēju atrisināt tikai vienu niansīti.
Kad terapeite lūdza aizpildīt apjomīgu testu par depresiju, es pie sevis smējos - ak, cik labi, ka viss tagad ir labi! Jo pirms gada šis testu būtu viennozīmīgi norādījis uz depresiju!
Laimīga tikos ar terapeiti, kura bija izanalizējusi rezultātus. Un es biju absolūti šokēta, dzirdot, ka man pēc testa rezultātiem ir vidēji smaga depresija. Un, ka viņa man iesaka apmeklēt psihiatru. Es raudāju... Kaut kur dziļumā es zināju, ka tā ir taisnība. Bija sāpīgi apzināties, ka esmu sevi līdz šim novedusi - tā es tolaik jutos. Un es tomēr izlēmu - nē, es ar šo tikšu galā. Pati! Es tiešām centos! Bet vasarā sabruku. Ļoti smagi. No stresa es atkal ielīdu savās jaunības drēbēs. Es notievēju par kādiem 10 kg. pa divām nedēļām. Es aizmirsu, ka ir jāēd. Es iekšēji trīcēju. Es biju makonī. Centos sakārtot sevi. Katrs sīkums manā ikdienā šķita tik personisks un sāpīgs. Šķita, ka nekam, ko daru nav jēgas. Šķita, ka es nekam nederu. Vispirms nekam nederu kā vecāks. Nekam nederu kā cilvēks. Un nē, nevar ieslēgt prātu un saprast, ka šīm sajūtām nav pamata, vai ka tās ir pārspīlētas... Tas ir kā atrasties mākonī un knapi redzēt savu degungalu.
Nesanāca pašai neko mainīt. Pietrūka spēka, resursu. Redzēju terapeites sejā, ka ar mani nav labi. Viņa mani maigi centās virzīt palīdzības saņemšanas virzienā... Bet es par to neko negribēju dzirdēt! Es taču varu pati!
Mana draudzene man teica - nav labi, Elīn!
Bet man galvā vien skanēja - es varēšu! Es taču varēju agrāk!
Mans optimisms beidzās tajā brīdī, kad virtuvē iegāja viens no bērniem, viņam bija emocionāla krīze, un es sāku just milzīgas dusmas pret viņu! Es stāvēju virtuves vidū un ar asarām acīs sapratu, ka manas sajūtas nav ok! Un es ar savām vēlmēm tikt pašai ar visu galā, varu iet ieskrieties! Bērniem es šo nedrīkstu nodarīt! Man ir jabūt viņiem blakus emocionāli, man ir viņus jāatbalsta un jābūt blakus viņu krīzēs.
Es nedrīkstēju pieļaut, ka mana depresija atkal kļūst smaga. Tā jau bija bijis piecas reizes. Tas ir stāvoklis, kad gandrīz visu laiku guļu, ir izteikta apātija, un tāds nespēks, ka katra kustība prasa ļooooti daudz enerģijas. Ziniet, pēc smagiem treniņiem ir kājās nespēks? Lūk, smagas depresijas laikā, šāds nespēks man ir visu laiku, visā ķermenī. Pat stāvēšana šķiet smaga. Bet galvā ir tukšums. Emociju trūkums. Bet taja tukšumā kaut kas ļoti, ļoti sāp...
Visās situācijās es visu laiku centos visu izlabot attīrot organismu, ar veselīgu uzturu, aktīvu dzivesveidu, pozitīvu domāšanu, dziļo elpošanu, meditāciju, lasot garīgas grāmatas u.t.t. Jā, tas palīdz. Bet visu laiku kaut kā pietrūka... Un šovasar palika ļoti grūti... Es grūtumā spēju eksistēt, būt. Bet es nevaru pieļaut, ka mani bērni no tā cieš. Es esmu pieradusi, ka ir grūti kopš sevi atceros. Bet maniem bērniem tā dēļ nav jācieš.
Pēc psihoterapijas nepilna gada garumā es pieņēmu lēmumu lietot antidepresantus, un pirmajā etapā psihiatre ieteica arī nomierinošos. Man šis lēmums smagi nāca. Jo vienmēr esmu centusies sakārtot savu veselību dabīgi - bez farmācijas pieskaņas.
Atceros to rītu, pec divām dienām, kad pamodos, un dzerot rīta kafiju jutu, ka rokās nav jūtama trauksme. Pirms tam man bija tāda sajūta, ka rokas trīc, lai gan fiziski netrīcēja... Un pēkšņi bija miers. Un izrādījas, ka bērnu nedarbi nav nemaz tik kaitinoši. Ka nepaveiktie darbi nav nekas traks. Ka aiz loga ir skaisti. Dzīve atkal bija laba.
Es nevaru teikt, ka esmu atradusi kādu formulu, kā šo depresīvo stāvokli no sevis dabūt ārā. Uz šo brīdi pateicoties terpijai, pašanalīzei, esmu nonākusi pie secinājuma, ka depresija manā dzīvē ir bijusi klātesoša no mazotnes. Tas varētu būt kas līdzīgs kā pastaiga pār upi, pa striķi. Vietām striķis ir platāks, un vēja plūsmas ietekmē mani maz. Bet reizēm striķis kļūst šaurāks (kad neparūpējos par sevi), un trāpās kāda pamatīgāka vēja plūsma... Un jūs jau ziniet, man kā audžuvecākam nākas saskarties ar daudzām jo daudzām vētrām.
Es pat esmu samierinājusies ar domu, ka depresija vienmēr būs manā dzīvē, bet man ar to ir jāmāk sadzīvot. Es nezinu vai man palīdzēs medikamenti. Lietoju kopš vasaras beigām. Nevaru teikt, ka kāds mega brīnums ir noticis. Bet es jūtos daudz labāk, stabilāk.
Depresija manā dzīvē - kopš dzimšanas
Lai jūs saprastu... Kad es piedzimu, manai mātei bija smaga depresija... Mēs atbraucam no dzemdību nama, un es būtu palikusi bez aprūpes, ja vien nebūtu manas vecākās māsas. Viņa 12 gadu vecumā meloja skolā, ka ir slima, un rūpējās par mani. Mana māte vienkārši gulēja nekustīga. Tolaik depresija bija kas kaunpilns. Bija paniskas bailes nokļūt psihiatriskajā klīnikā. Tādēļ arī māsa centās noslēpt no visiem, ka kaut kas nav labi...
Viss bija smagi, un pusgada vecumā es tiku aizvesta pie vecmāmiņas. Ar nelieliem pārtraukumiem, dzīvoju tur līdz skolas sākumam.
Mana pirmā depresijas epizode
Pirmā smagās depresijas epizode man notika 9.klasē. Pirmā ko atceros. Visi domāja, ka kavēju skolu tusiņu dēļ... Bet patiesība es gulēju uz mūsu puķainā dīvāna (tajā laikā dzīvoju viena), fonā skanēja televizors, un es atceros, ka nodomāju - cik interesanti, ka visu dienu rāda filmas un raidījumus, bet es neko ne redzu, ne dzirdu... Es ik pa laikam ēdu. Jo aizmirsu, ka vajag. Smagākais tajā laikā bija piektdienās izlīst no mājām un aiziet pie ģimenes ārstes, lai paprasītu kavējumu attaisnojoso zīmi skolai...
Skola nevienu neinteresēja mans stāvoklis. Viss, ko dzirdēju no mācību daļas pārziņa - es nekad neko dzīvē nesasniegšu, viss ir slikti, skolu nepabeigšu, nekas vairs nav maināms...
Es gan saņēmos. Izdomāju, ka es tam pirdienam pierādīšu, ka es varu absolūti visu! Un es tiešām visu paveicu, visu nokārtoju un pat diezgan labi.
Kādēļ man ir depresija?
Kas to lai zina... Nosliece uz depresiju var pārmantoties. Un man tiešām ir pamats domāt, ka tā tas var būt arī mana gadījumā.
Man ir bijusi vientuļa, sāpīga bērnība, kurā nekad negribētu atgriezties. Mani vienīgie saules stari bija māsa, brālis, mana bērnības draudzene Zanda un viņas brīnišķīgā ģimene.
Es nemāku par sevi rūpēties - es pārstrādājos kā fiziski, tā emocionāli. Es atdodu sevi visu un vēl vairāk apkārtējiem.
Es nevaru nerīkoties, kad redzu nelaimi. Pat ja man vaira nav resursu.
Tiklīdz manī rodas spēks, es to atkal ieguldu apkārtējos.
Mani darbi man dārgi maksā.
-----
Skola nevienu neinteresēja mans stāvoklis. Viss, ko dzirdēju no mācību daļas pārziņa - es nekad neko dzīvē nesasniegšu, viss ir slikti, skolu nepabeigšu, nekas vairs nav maināms...
Es gan saņēmos. Izdomāju, ka es tam pirdienam pierādīšu, ka es varu absolūti visu! Un es tiešām visu paveicu, visu nokārtoju un pat diezgan labi.
Kādēļ man ir depresija?
Kas to lai zina... Nosliece uz depresiju var pārmantoties. Un man tiešām ir pamats domāt, ka tā tas var būt arī mana gadījumā.
Man ir bijusi vientuļa, sāpīga bērnība, kurā nekad negribētu atgriezties. Mani vienīgie saules stari bija māsa, brālis, mana bērnības draudzene Zanda un viņas brīnišķīgā ģimene.
Es nemāku par sevi rūpēties - es pārstrādājos kā fiziski, tā emocionāli. Es atdodu sevi visu un vēl vairāk apkārtējiem.
Es nevaru nerīkoties, kad redzu nelaimi. Pat ja man vaira nav resursu.
Tiklīdz manī rodas spēks, es to atkal ieguldu apkārtējos.
Mani darbi man dārgi maksā.
-----
Iespējams, kādu dienu šis stāsts man izskatīties citādāks. Iespējams atklāšu ko jaunu par sevi. Bet pagaidām lūk, ir šādi... Es atkal priecājos par savu dzīvi. Gribētu gan lielāku enerģijas daudzumu. Es neaprakstāmi mīlu savu ģimeni! Man ir ļoti paveicies, ka savu dzīvi esmu saistījusi ar labāko vīrieti uz pasaules. Man patiesi ir paveicies, ka man ir labākie bērni uz pasaules! Man patiesi it paveicies, ka man ir labākais brālis un labākā māsa uz pasaules - mani glābēji! Man ir ļoti paveicies ar labākajiem draugiem uz pasaules! Man ir ļoti paveicies ar daudz ko... Un jā, es smagas depresijas laikā izskatos lieliski. Uz pieres nav uzraksta - depresija. Pat vairāk - jo sliktāk es jūtos, jo labāk es izskatos.
Bet kaut kas nav. Un nereāli nepatīk, sāp un dusmo tas, ka es nevaru to mainīt. Vienīgais, kas mani priecē - manas sāpīgās pieredzes mani ir atvedušas līdz šai dzīvei! Es patiesi priecājos, ka esmu tas, kas esmu. Ka esmu te un tagad.
Kādēļ rakstu?
Es jūtu atbildību par to, ko rakstu sociālajos tīklos. Terapeite gan saka, ka iespējams, pārāk lielu atbildību. Bet es ļoti negribu, lai kāds dzīvo ilūzijā, ka esmu supersieviete ar maināmām baterijām. Esmu cilvēks parastais. Ar visādiem brīnumiem galvā. Un ar depresiju. Un ar melno humoru. Un vīniņu patīk iedzert. Un uz Hesīti aizbraucu. Un bērni tiek ik pa laikam pie kolas.
Es ceru, ka šis viss kādam palìdzēs. Iespējams, liks ieskatīties sevī. Iespējams, liks meklēt palīdzību. Jā, reizēm arī palìdzības meklējumi var nepalīdzēt. Bet jāturpina! Jāturpina meklēt!
Un galvenais, ka iespējams, lielu laimi izjutīs tie, kuri māk par sevi parūpēties, sevi palutināt. Ticiet man - tā ir liela laime! Laime, kas citiem grūti nāk...
Lai nāk par labu!
Elīna
Bet kaut kas nav. Un nereāli nepatīk, sāp un dusmo tas, ka es nevaru to mainīt. Vienīgais, kas mani priecē - manas sāpīgās pieredzes mani ir atvedušas līdz šai dzīvei! Es patiesi priecājos, ka esmu tas, kas esmu. Ka esmu te un tagad.
Kādēļ rakstu?
Es jūtu atbildību par to, ko rakstu sociālajos tīklos. Terapeite gan saka, ka iespējams, pārāk lielu atbildību. Bet es ļoti negribu, lai kāds dzīvo ilūzijā, ka esmu supersieviete ar maināmām baterijām. Esmu cilvēks parastais. Ar visādiem brīnumiem galvā. Un ar depresiju. Un ar melno humoru. Un vīniņu patīk iedzert. Un uz Hesīti aizbraucu. Un bērni tiek ik pa laikam pie kolas.
Es ceru, ka šis viss kādam palìdzēs. Iespējams, liks ieskatīties sevī. Iespējams, liks meklēt palīdzību. Jā, reizēm arī palìdzības meklējumi var nepalīdzēt. Bet jāturpina! Jāturpina meklēt!
Un galvenais, ka iespējams, lielu laimi izjutīs tie, kuri māk par sevi parūpēties, sevi palutināt. Ticiet man - tā ir liela laime! Laime, kas citiem grūti nāk...
Lai nāk par labu!
Elīna
0 komentāri
Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)