Atklātība par audžubērniem. Vai svarīga?
Atklātība. Nereti dzirdu, ka esmu ļoti atklāta. Jā, esmu. Ja jaunībā, bērnībā mani ar to varēja ievainot, tad tagad es padomāju - kādēļ būt atklātai? Tai ir jābūt jēgpilnai darbībai.
ir obligāta!
Es zinu, cik sapņaini ir uzņemošie vecāki sākumā. Cik spēka, optimisma pilni. Vēl nesen dzirdēju šīs fantastiskās enerģijas pielieto stāstījumu un ļoooti sailgojos. Cik tas ir skaisti, paceļoši. Akkk, gribu atkal TO sajūtu! Bet tas 'vilciens' ir aizbraucis...
Es zinu to sajūtu, kad liekas, tūliņ būs 'jāstrādā ar bērnu', bet beigās nonākam pie tā, ka lielāko darbu jāveic pašam ar sevi.
Atklātība. Tā ir ļoti, ļoti svarīga.
Pavisam nesen saņēmu kādu vestuli, kurā man tika izteikti labi, sirdi sildoši vārdi, un... Izrādījās, ka manis rakstītā, paustā dēļ, ģimene atteicās no domas par bērnu uzņemšanu, jo saprat, ka nespēs to paveikt.
Parasti saņemu ziņas par tiem, kuri uzņem bērnus, cik laimīgi ir par šo soli u.t.t.
Un tad nodomāju - CIK gan labi, ka cilvēki māk izvērtēt savas spējas šajā ziņā, un rezultātā nenodarīt pāri sev un bērniem. Kad mēs mācījāmies, mums varēja jebko stāstīt. Vismaz mani tas iedrošināja vēl vairāk iet un darīt. Vai no šī varētu izrietēt, ka tos, kuri ir gatavi visam, nevar nobiedēt neviens šausmu stāsts? Visbeidzot - ne visiem ir jāuzņem bērnus. Katram savs dzīves ceļš ejams.
Vēl esmu saņēmusi ziņas par cilvēkiem, kuri reklāmas kampaņu laikā uzņēmuši bērnus emociju vadīti, bet neizvērtēja savu patieso kapacitāti. Tā rezultātā sāpes, vilšanās vai pat atteikšanās no bērniem.
Atklātība. Tā ir ļoti svarīga, bet tajā pašā laikā, kādai atklātībai jābūt? Šis ir retorisks jautājums. Bet par to ir vērts aizdomāties...
Ja es sava lielā 'kritiena' laikā uzrakstītu to, kas notiek manā prātā, es domāju, ka iedragātu daudzu cilvēku lēmumu, bet kāds man novēlētu apmeklēt kā minimums psihoterapeitu. Ko man patiesi tad vajadzēja.
Bet es paklusēju, neteicu galvā notiekošo teju nevienam. Tik vien kā saviem trīs uzticamākajiem cilvēkiem. Tagad varu pateikt publiski, nevis ko domāju tad, bet kas patiesībā notika.
Es biju nogurusi, izdegusi, pārdegusi, vīlusies. Manī bija tik neaprakstāmi daudz dusmu par mūsu lēmumu, par to, kāda ir mana ikdiena. Man bija neaprakstāmas dusmas par to, ka progress pirmajos mēnešos bija neaprakstāmi liels, un tad kā pa amerikāņu kalniņiem - augšā, lejā. Un ļoti bieži - lejā. Katrs ceļojums, ekskursija sākās ar milzu izgāšanos.
Viss šķita tik bezjēdzīgi, tik nevajadzīgi un tik neaprakstāmi smagi. Savā galvā es pie visa vainoju bērnu. Man škita, ka bērns izvēlas 'neaugt', nedarīt, necensties. Kad cilvēks ir noguris, tam prāta skrējienam ir maz sakara ar saprātu. Tie ir instinkti, kas man lika meklēt vainīgos...
Bija vēl viens kritiens, nesaistīts ar bērniem. Un man bija izvēle - ieslīgt tajā stadijā, kad es nepiecelšos no gultas, vai arī saņemšos un beigšu sevi žēlot! Jo visai skaidrs, ka bērns NEPIEKĀ nav vainīgs. Vinš spēj tik cik spēj, viņš cenšas tik cik cenšas un amerikāņu kalniņi ir šī konkrētā bērna dzīves formāts.
Bija vēl viens kritiens, nesaistīts ar bērniem. Un man bija izvēle - ieslīgt tajā stadijā, kad es nepiecelšos no gultas, vai arī saņemšos un beigšu sevi žēlot! Jo visai skaidrs, ka bērns NEPIEKĀ nav vainīgs. Vinš spēj tik cik spēj, viņš cenšas tik cik cenšas un amerikāņu kalniņi ir šī konkrētā bērna dzīves formāts.
Es vēl joprojām mēdzu izjust sevī neapmierinātību par esošo situāciju. Par to daļu, kuru es nu nekādi nespēju ietekmēt. Ar prātu es to visu salieku atpakaļ, īstajā vietā. Tur, kur ir jāpieņem un jābauda šodienu.
Šādos brīžos domāju, cik žēl, ka pieņemšana par ko es tik daudz rakstu un runāju, nav ieēdusies manos kaulos. Ka tā nav šūpulī ielikta. Kaut kādas detaļas, nianses bija, bet tas viss bija tik teoritizēts. Jo relitātē akcents tik un tā tika likts uz to, ka labs ir tas, kas ir 'normāls'. Piemēram, es arī neatbildu šīs normālības prasībām.
Atklātība. Svarīgi būt atklātiem, bet uzdot sev jautājumu, cik šī atklātība daudz sniegs, kā dziedēs apkārtējos? Vai tā darīs labu, vai graus?
Es esmu atklāta, bet visu nesaku un neteikšu. Bieži vien nodomāju, ja vien jūs zinātu... Bet nevajag. Ir lietas, par kurām jāklusē, jo ir skaidrs, ka tas izraisītu ļooooti daudz nepatīkamu emociju, bet kopējam jautājumam nedotu neko. Tās visas ir tikai nianses, kas tik un tā noved pie galvenā:
-Kas es esmu?
- Cik pieņemoša, saprotoša es esmu?
- Kādas pagātnes emocionālās traumas man liek izjust šo situāciju tieši šādi un ne citādāk?
- Kā es sev varu likt iegūt mieru un būt pieņemošai?
Jo pieņemšana ir process, nevis rezultāts, dzirdēju Miervidi vadītajā meditācijā, un tam piekrītu.
Uzņemt bērnu, tā nav nekāda izklaide. Tas ir smags, smags darbs... ar sevi! Bērni ir tādi kādi viņi ir. Viņu uzvedību veido pagāne, pieredze, sāpes, vilšanās u.t.t. Mums ir jāmāk to pieņemt. Mums ir jāatceras, ka nevaram gaidīt absolūtu pakļaušanos un paklausību. To nevar prasīt nenovienas dzīvas radības.
Mēs pieņemam lēmumu uzņemt, un par to, mums ir jāuzņemas absolūtu atbildību.
Atklātība. Kad nupat kļuvām par audžuģimeni, informācija bija tik ļoti izskaistināta. Tik daudz informācijas par skaisto, kas, protams, ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Bet kādu gan vilšanos piedzīvo vecāki, kad uz savas ādas izjūt, ko patiesībā nozīmē tās grūtības par kurām tika stāstīts audžuvecāku kursos. Kad izjūt, ka just uz savas ādas ir par 100% citādāk nekā izraudāt mācoties, skatoties filmas, lasot literatūru u.t.t. Un jā, es tā raudāju pusgadu. Es ierakos informācijas blāķos un škita, ka esam gatavi VISAM. Kursos izjautājām par dažādām saslimšanām, kā ar tām 'strādāt', kā sadzīvot. Mēs negatavojāmies vieglajiem stāstiem. Mentori bija ļoti atklāti pret mums. Bet pat tā atklātība nespēja iedot ne tuvu to reālo sajūtu.
Ja vien jūs zinātu, cik daudzi man rakstīja un teica " Tagad, kad mums pašiem ir uzņemtais bērns, mēs beidzot saprotam, par ko tu raksti"! Jā... Teorija no prakses tik ļoti atšķiras.
Nu, ko... Par atklātību bērnu uzņemšanas jautājumos. Vai tā, tavuprāt, ir nepieciešama, un kāda patiesība ir nepieciešama? Kādā apjomā? Vai visa veida atklātība ir laba? Ļoti priecāšos uzklausīt Tavu viedokli!
0 komentāri
Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)