Domāju, ka katras mamma blogeres pienākums ir uzrakstīt stāstu par bērna ēdināšanu. Īpaši svarīgi, ja tā ir kāda īpaša metode, piemēram, bērna vadīta ēšana (BVĒ). Arī mēs esam šīs metodes atbalstītāji, jo tas ir dabīgs un patīkams process. Tomēr mēs neesam un nebijām klasiski visu „noteikumu” ievērotāji.

Pirms uzsākām piebarošanu...

...domāju nedaudz citādāk. Biju pilnībā nolēmusi, ka sagaidīšu, kad Hanna apsēdīsies un, ka nekad nedošu putriņas u.t.t. Respektīvi, ka ievērošu visus Bērna vadītas ēšanas pamatnoteikumus. Kad izlasīju grāmatu, sapratu arī to, ka bērna vadīta ēšana nav revolucionāra metode vai modes kliedziens, kā to mēdz dēvēt. Patiesībā, tā ir ieklausīšanās bērnā. Un ieskatīšanās arīdzan.

Kad sākām?

Mēs uzsākām piebarošanu neilgi pirms septiņu mēnešu vecuma, kad Hanna pati vēl nesēdēja, bet, ja apsēdinājām, tad bija diezgan stabila (jā, jā, jā – mēs sēdinājām bērnu barošanas krēsliņā...)  Kādēļ tik agri? Jo... Mammām ir kaut kāda neaprakstāma vēlme, tendence ātrāk ķerties pie ēdiena un dot to bērnam. Lai gan – vai tas ir nepieciešams?

Kādēļ sākām?

Bijām apņēmības pilni uzsākt piebarošanu tiklīdz Hanna apsēdīsies. Hanna kā jau visi bērni izrādīja par ēdienu lielu interesi, skatījās mutē un stiepās pēc visa, ko mēs ēdām. To arī, starp citu, psiholoģiski ir grūti izturēt. Bet kā jau Klaudija Hēla bieži mēdz piebilst – ja es dzeršu vīnu, bērns arī to gribēs. Bet vai es došu?

Sešu mēnešu vecumā, sēžot ar Hannu klēpī, ēdot ābolu, nolēmu iedot nedaudz, nedaudz pazelēt. Un jums tik vajadzēja ieraudzīt, kas notika. Viņai rokas sāka trīcēt, viņa iekrampējās ābolā un zelēja to tā, ka es knapi varēju izraut serdi no rokām.  Tas mums bija signāls, ka bērns grib, viņam patīk un garšo. Turklāt – seši mēneši sasniegti...

Pats sākums...

Aptuveni divas nedēļas reizi dienā iepazīstinājām Hannu ar vieglu pārtiku – sautētiem dārzeņiem. Nedaudz vēlāk sākām piedāvāt saldētas ogas, kas pašu sarūpētas. Aptuveni mēnesi mūsu pašu ēdienkartē diez ko lielas korekcijas vēl netika ieviestas.

Garšvielas

Dārgie, vecāki! Ļaujiet bērnam baudīt garšvielas. Mēnesi pēc tam, kad Hanna bija sākusi nogaršot ēdienu, mēs sākām pievienot garšvielas – ķimenes pie cepeškrāsnī ceptas gaļas, ķiplokus un timiānu pie burkānu salātiem, Piparus pie lapu salātiem u.t.t. Protams, ka sākuma garšvielu daudzums ir simbolisks. Tomēr, manuprāt, vecāki lieki satraucas, ka tas var traucēt bērna kuņģim. Ja bērnam nav zarnu trakta vai kuņģa veselības problēmu, tad nav īsti pamata, kādēļ atteikt bērnam nogaršot garšvielas. Un es nerunāju par sāli, vegetu u.t.t. Pašreiz Hanna ir sajūsmā par ķiplokiem. Ja tie ir pielikt pie kādiem salātiem, tad tas ir pirmais, kas pazūd no šķīvja.

Karotes, dakšas un naži

Bērna vadītas ēšanas viens no plusiem, kas tiem minēts ir ātra karotītes un dakšiņas lietošanas uzsākšana. Mēs jau diezgan agri piedāvājām karoti, pēc tam arī dakšu. Pašreiz Hannai ir gads un divi mēneši, tomēr vairāk ēdiens mutē tiek nogādāts ar rokām. Citiem gan esmu dzirdējusi, ka tas notiek raitāk. Mūsu gadījumā – esam pacietīgi un tam nepievēršam uzmanību. Nav par ko uztraukties, ja reiz paši ēdam ar dakšu un nazīti, tad arī bērnam vajadzētu pārņemt šādu ēšanas manieri J

Ēdiens visur....

Jā, visur! Reiz pat uz lielās istabas dīvāna (mūsu gadījumā ēdamgalds atrodas diezgan tuvu viesistabas mēbelēm). Kas notiek ēšanas laikā? Kamēr ir apetīte – viss nokļūst mutē. Kad apetīte mazinājusies, tad Hanna uzskata par savu pienākumu pabarot arī Zuzi. Viens no bērna vadītas ēšanas mīnusiem tiek minēta tieši šī netīrība jeb izmētātais ēdiens. Es gan neuzskatu, ka tas ir kaut kas traks. Pirmkārt – mums ir vairāki apģērba gabali, kas tiek izmantoti ēšanai un tikai ēšanai. Krēsliņu notīrām dažu sekunžu laikā, tāpat ar grīdas lupatu arī grīdu. Tad dodamies uz vannu, kur fiksi visu lieko nomazgājam. Kopā ēšanas „afterparty” mums aizņem kādas trīs minūtes.

Mammas un tēta prieks

Kad sākām piebarot Hannu, bijām neaprakstāmi laimīgi. Jo pēc daudzajiem mēnešiem bērns darbojās viens pats, mūsu acu priekšā, neprasīja mūsu uzmanību. Tikmēr mēs – savu rīta kafiju  varējām izdzert pie pusdienu galda, nevis „kaut kad”. Hanna pavada pie ēdiena aptuveni stundu, reizēm pat pusotru. Iedomājaties? Cik gan daudz laika!

Esam veselīgāki un laimīgāki

Precīzi gan neatceros to brīdi, kad nolēmām, ka visi ēdīsim vienu ēdienu. Tomēr tas notika un sākumā šķita, ka mūsu ēdienkarti ļoti strauji sarūk un viss kļūst garlaicīgs. Mēs atteicāmies no sāls, mēs atteicāmies no jebkādiem žāvējumiem, kūpinājumiem un vēl visādiem citādiem brīnumiem. Jau pirms tam mēs piedomājām, ko ēdam, tomēr pateicoties Hannai – mēs to visu maksimizējām. Un jā – tas ir lieliski! Mūsu ēdienkartē ir ļoti liela dažādība, garšvielas ir fantastikas, ja tās nelieto ar sāli. Tomēr mēs reizēm pie kāda ēdiena šķipsniņu sāls pieliekam. (tikai savā šķīvī).

Aizrīšanās

Tādas mums nav bijis. Ir bijusi rīstīšanās, tomēr aizrīšanās nekad. Arī rīstīšanās ir notikusi ļoti reti. Mēs pret to visu vienmēr esam izturējušies mierīgi, jo tas ir lieliski izskaidrots grāmatā par bērna vadītu ēšanu.

Apkārtējo reakcija

Ar šo ir visgrūtāk. Kad kās ir ciemos, viņi vienkārši nespēj normāli reaģēt uz faktu, ka bērns ēd. Tas nevienu neatstāj vienaldzīgu, bet bērnam tas novērš uzmanību. Tas liek aizmirst par galveno – paēdam un dodamies tālākās dienas gaitās. Turklāt visi mēģina piedēvēt ēdienam kādu emociju – garšīgs vai negaršīgs. Bērnam tā nav – viņam vai nu gribas, vai nu negribas. Šodien ēd kartupeli, bet rīt neēd. Un ne jau tādēļ, ka vakar tas bija garšīgs un šodien ir negaršīgs. Bērns, gluži kā pieaugušais – izbauda ēdienu un viņam nepatīk, ja kāds vēro katru kustību.

Atteikšanās no ēdiena

Bieži jo bieži forumos mammas stāsta, ka nevar saprast kā bērnam iebarot gaļu, piena produktus, vai vispār kaut ko. Tas ir raksturīgs tikai tiem, kas kontrolē, ko un cik daudz bērns ēd. Ģimenēs, kurās tiek piekopta bērna vadīta ēšana, šādu problēmu nav. Reizēm ir tā, ka Hanna neēd gaļu pat mēnesi, tad nedaudz uzēd un atkal to ignorē. Tā tas ir ar daudziem produktiem. Tas liecina par to, ka bērns izvēlas tādu pārtiku, kas viņam ir nepieciešama. Galvenais ir nesabojāt šo sajūtu. To var izdarīt, uzspiežot ēst vienveidīgu pārtiku, ķīmiski apstrādātu ēdienu un  spiežot ēst to, ko bērns nevēlas.

Reizēm Hanna izvēlas tikt barota

Reizēm Hanna labprātāk ēd no karotītes. Piemēram, blenderētas zemenes. Tās mēs pagājušajā vasarā sasaldējām mazos trauciņos. Tā kā tās tik ļoti garšo mūsu kārumniecei, tad viņa negribēja, lai zūd kāda pile no šī garduma. Hanna pati pievilka sev pie mutes karoti, kuru es turēju un pati to izstūma no mutes. Tāpat – Hannai labāk garšo, ka banāns ir saspiests un barots ar karoti, nekā piedāvāts vesels. Tomēr, kad piedāvājam ar karoti kaut ko, kas viņai tajā brīdī nekārojas, tad viņa to noteikti mums „pateiks”. Respektīvi – bērnam, kuram sākotnēji ļauts pašam izvēlēties, pēc kāda laika nepakļausies citu vēlmēm.

Kā mēs pārkāpām BVĒ principus...

Vispirms jau tā, ka mēs arī bijām tie vecāki, kuri nevarēja sagaidīt, kad uzsāksim piebarošanu. Un uzsākām to mēnesi pirms Hanna patstāvīgi apsēdās.

Ap gadiņu devāmies uz dažādām ballītēm, uz kurām līdzi ņēmām Rūdolfiņus un tos mēs neļāvām ēst pašai. Līdz tam visos pasākumos izlīdzējāmies ar pienu.

Kādēļ es zinu, ka BVĒ ir labākais manam bērnam?

Tādēļ, ka mums nav jebkāda veida ēšanas problēmu. Tādēļ, ka Hanna slimo ļoti reti un, kad tomēr kas tāds notiek – viss ir viegli, ātri un nesāpīgi. Un esmu pārliecināta, ka sabalansēts uzturs, izvēles brīvība (saprāta robežās, protams) arī veido bērna imunitāti. Kā jau minēju, mēs mēdzam rīkoties ari citādāk, nekā tas ir rakstīts grāmatā. Un tas tādēļ, ka mēs vienkārši ieklausāmies bērnā, sevī un mēģinām iztikt bez sasprindzinājuma.

Noslēgumā - Hanniņas iecienītākie ēdieni:

-biešu salāti – rīvētas bietes, zirnīši un krējums;

-burkānu salāti – rīvēti burkāni, olīveļļa, citrons, ķiploks, timiāns;

-Cepeškrāsnī cepta gaļa un dārzeņi. Gaļas marinādes ir dažādas – medus kopā ar jāņogām, citrons un kāda cita garšviela – dilles, timiāns, koriandra u.c.

-visa veida ogas, ko piedāvājam – jāņogas, zemes, mellenes, upenes, smiltsērkšķis.

-rupjmaize – īsta;

-kartupeļu pankūciņas;

-zupas – biešu, kāpostu;

-svaigas dateles.

Hanna droši vien ēstu visu, ja vien tam pieliktu ķiploku!