Kā sagatavot suni bērniņa ienākšanai ģimenē
Pieļauju, ka pilnīgi visiem mazulīti gaidošajiem vecākiem ir
bijis satraukums par to, kā bērns satiksies ar mājās jau esošajiem mīluļiem.
Man bija šādas bailes, jo Zuze (mūsu nu jau divus gadus vecā suņu meitene)
manas grūtniecības laikā bija, kā jau kucēns – praktiski nekontrolējama.
Es bieži sev uzdevu jautājumu, kā zināt, vai suns nenodarīs
pāri bērnam? Mums ļoti liels palīgs, kopš pirmās dienas, kad Zuze kļuva par
mūsu ģimenes locekli, bija suņu treneris Cēzars Milāns (Cesar Millan) un viņa
televīzijas raidījumi. Cēzaru uzskatu par unikālu un apbrīnojamu cilvēku. Vēlos jūs iepazīstināt ar dažām gudrībām, ko viņš ir sniedzis savas mājaslapas
lasītājiem. Kā sagatavot suni mazuļa ienākšanai ģimenē.
Cēzars Milāns iesaka
Nosaki, kurš jūsu mājās ir saimnieks!
Deviņi mēneši ir pietiekams laiks, lai iemācītos kļūt par
suņa līderi. Sunim ir jāzina, ka visu nosaka viņa līderis, saimnieks. Ja tas
neizdodas patstāvīgi, tad ir jāmeklē palīdzība pie speciālista. Tas noteikti
atmaksāsies, jo bērna dzīvībai un veselībai ir jābūt prioritātei.
Raidi pozitīvu enerģiju!
Grūtnieces ar savu pašsajūtu (kā labu, tā sliktu) iespaido
apkārtējo vidi. Jāatceras, ka tas iespaido arī suni, un, ja mājās valdīs
negatīva, satraukta enerģija, tad to pārņems arī suns. Dzīvniekam bērns ir
jāsaista ar pozitīvām emocijām.
Iepazīstini suni ar bērna smaržu!
Pirms vēl esi pārradusies ar mazuli no slimnīcas, palūdz
kādu ģimenes locekli atnest mājās mazulīša nēsātu drēbi. Tomēr ir jāievēro
zināmas robežas. Vispirms bērna drēbes ir jāpiedāvā pasmaržot no neliela
attāluma. Tādā veidā saimnieks komunicē ar suni un liek saprast - tas ir mans
un, tikai es noteikšu, vai un kad vari tai pietuvoties. Šeit valda mani
noteikumi un tev būs tiem jāievēro!
Nosaki noteikumus attiecībā uz bērna guļamistabu!
Cēzars iesaka aizliegt sunim ieeju bērna guļamistabā. Sunim
ir jāapzinās, ka attiecībā uz guļamistabas teritoriju ir noteikta neredzama
robeža, kuru drīkst šķērsot tikai ar saimnieka atļauju. Kad suns jau būs
apradis ar notiekošo, var ļaut sunim apskatīt, apošņāt bērna guļamistabu, pēc
kāda laika liekot iziet no istabas. Veiciet šādu treniņu vairākkārt, vēl pirms
mazulis ierodas mājās. Tādā veidā suns sapratīs, ka konkrētajā istabā visu
nosaka līderis. Tātad – cilvēks.
Kontrolē suņa un mazuļa iepazīšanās procesu!
Pirms mazulis ierodas mājās, suns būtu jāizved garā
pastaigā. Tā, lai tas iztērē maksimāli lielu enerģijas daudzumu. Kad mājās
ierodas bērns, ir jāievēro pilnīgs miers. Atcerieties, ka suns pārņem cilvēku
emocionālo stāvokli. [Citos avotos esmu lasījusi, ka ierodoties mājās, bērns
jātur vīrietim, jo suns būs noilgojies tieši pēc mammas. Tādēļ var būt ļoti
emocionāls.] Ja suns būs jau iepriekš iepazinies ar mazuļa smaržu, tad tas
viņam nebūs nekas jauns. Suns ir jātur atstatus no bērna un jāatgādina, ka
tikai līderis nosaka, cik tālu drīkst iet. Sunim jāļauj pasmaržot bērnu, tomēr
ievērojot, distanci. Pirmajā tikšanās reizē suni nevajadzētu pielaist bērnam
pārāk tuvu. Ar laiku suni var pielaist arvien tuvāk un tuvāk. Tādā veidā jūs
iemācīsiet, ka bērns arī būs līderis, kura prasībām būs jāpakļaujas.
Māci arī savu bērnu!
Tiklīdz bērns būs uzsācis pasaules iepazīšanu, uzmanīgi
vērojiet bērna un suņa mijiedarbību. Tas ir labs laiks, lai iemācītu bērnu, ka
nedrīkst traucēt suni viņa darbībās, to kaitināt, raustīt aiz astes u.t.t. Šāda
bērna apmācība nekad nevar būt par agru. Ļoti bieži miermīlīgi suņi ir
nodarījuši, ko sliktu vai ir negatīvi noreaģējuši uz bērniem tādēļ, ka vecāki
nepieskata savus bērnus pienācīgi un tiem nav dotas norādes par to, kā
jāizturas pret suni.
Neaizmirsti par suni!
Sunim nav nepieciešamas mantiņas, vai kāda īpaša darbība,
lai tas justos mīlēts. Viss, kas ir nepieciešams, tas ir izstrādāt rutīnu,
veikt ikdienas pastaigas un neaizmirst, ka cilvēks ir līderis visās dzīves
situācijās. Tas ļaus sunim justies drošībā un būt relaksētam arī tad, kad
ģimenē ieradīsies mazulis.
Aizmirsti par
sķirnes īpašībām un stereotipiem
Nedomājiet, ka jūsu
suns darīs, vai nedarīs kaut ko, radīs vai neradīs problēmas, balstoties uz
esošo šķirni. Protams, bērnus ir sakoduši rotveileri un pitbuli, tomēr to pašu
ir darījuši arī labradori, klēpjsunīši un bezžķirnes suņi. Rodu salās reiz mazu
bērnu nogalināja mazs Pomerānijas špics. Kur tad ir panākumu atslēga?
Līderismā! Esiet godīgi paši pret sevi. Vai esat spējīgi kontrolēt savu suni
vienmēr un visās situācijās?
Bērna drošība –
prioritāte!
Ja tomēr, pēc darba
ar profesionāli un pašam ar sevi, neesat 100% pārliecināti par bērna drošību,
tad tomēr apdomājiet iespēju sameklēt mīlulim jaunu mājvietu.
Mūsu pieredze
Kā jau minēju – kad biju gaidībās, Zuze bija vēl kucēns.
Liela izmēra kucēns. Zuze ir no dzīvnieku patversmes un laikam jau tādēļ ir
jūtamas suņa bailes ikvienā nestandarta situācijā. Līdz ar bailēm ir skaļas
rejas un tas liek aizdomāties, vai kādā dienā nesagaidīsim arī agresīvu rīcību?
Tas manī ieviesa ļoti lielu satraukumu. Pateicoties neskaitāmiem Cēzara televīzijas
raidījumiem „Dog whisperer”, es strādāju ar Zuzi. Jā, es strādāju. Patiesībā
suņa audzināšanā lielāks darbs ir jāveic saimniekiem, nevis sunim.
Vai mums izdevās?
Vispirms jau Zuze paaugās un tā, manuprāt, bija viena no
panākumu atslēgām. Kucēniem raksturīgais trakums ir rimies. Nevaru pilnīgi
viennozīmīgi teikt, ka Hannai ierodoties, es biju pārliecināta par drošību.
Patiesībā es ne mirkli neatstāju suni ar bērnu vienatnē, jo nelielas bailes
manī bija. Tās izzuda tikai, kad Hanna sāka rāpot un es varēju novērot, kā Zuze
reaģē uz dažādām situācijām. Piemēram, kad Hanna tomēr iegrābjas spalvās,
parauj aiz astes, uzguļas virsū, aiztiek Zuzes barības traukus u.t.t.
Pirms Hanna ieradās, redzējām, ka viens no „vājajiem”
punktiem Zuzes uzvedībā bija attieksme pret savu ēdiena trauku. Sapratām, ka
mums viņa jāpieradina pie tā, ka bērns pa to rakņāsies. (To gan esam Hannai
aizlieguši, tomēr suni esam sagatavojuši šādām situācijām). Vispirms, mēs paši
sēdējām blakus Zuzei, kad viņa ēda, atstūmām no trauka, likām tur iekšā rokas,
ņēmām ārā barību u.t.t. Sākumā tas bija neomulīgi. Tomēr Zuze ar laiku pierada
un tagad zinu, ka, ja mēs kādā momentā nepamanītu, ka Hanna traucē Zuzei ēšanas
procesā, tas tomēr būs droši.
Un jā, mums izdevās. Uz nelieliem laika sprīžiem mēs droši
varam atstāt Zuzi vienu ar Hannu. Ja Zuzi neapmierina kāda situācija, viņa
dodas prom. Un viņai ir ļoti svarīgi, ka mēs viņai pasakām paldies par
pacietību. Viņi, tas ir - suņi, labi zina mūsu domas.
Ko mēs darījām/nedarījām no Cēzara ieteiktā?
Tā kā Hanna guļ mūsu guļamistabā, tad kādu
laiku mēs apsvērām Zuzes guļvietu iznest no guļamistabas un neļaut viņai šajā
istabā nākt. Tomēr... Pēc ilgām pārdomām, nolēmām, ka to nedarīsim vairāku
iemeslu dēļ. Viens no tiem – lai neradītu vēl lielāku greizsirdību. Un šodien
atskatoties, saprotam, ka tas bija pareizais lēmums.
Mēs iepazīstinājām Zuzi ar Hanniņas drēbēm, tās atnesot
katru dienu no slimnīcas. Intereses nebija. Tā, ka mūsu gadījumā, iespējams,
šīm darbībām nebija nekādas jēgas.
Kā mēs pārnācām mājās... Hannu turēja rokās Sandris, es
apbužināju, samīļoju Zuzi un tad pa diezgan lielu attālumu ļāvām apošņāt Hannu.
Bet... arī te mums nebija, ko daudz mācīt Zuzei, jo viņai nebija diez ko liela
interese. Viņai svarīgāka bija mūsu uzmanība.
Vispirms Zuze bija ļoti greizsirdīga. Protams, jo visa
mūsu uzmanība tika laupīta. Lai, cik ļoti mēs centāmies, tomēr zīdainis mājās
prasa savu – 100% uzmanību. Greizsirdība beidzās tajā brīdī, kad suns saprata –
bērns nozīmē garas, garas pastaigas katru dienu.
Mēs Hannu mācījām, kā jāizturas pret dzīvniekiem no pašas
pirmās dienas, kad vien viņiem veidojās kāds kontakts. Mēs rādījām, kā kaķi
jāglauda un ar viņa rociņu darījām to pašu. Kas ir interesanti – neskatoties uz
satveršanas refleksiem, Hanna pusgada vecumā pilnīgi skaidri zināja, ka
dzīvnieki jāglauda ar atvērtu plaukstiņu.
0 komentāri
Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)