Pieļauju, ka pilnīgi visiem mazulīti gaidošajiem vecākiem ir bijis satraukums par to, kā bērns satiksies ar mājās jau esošajiem mīluļiem. Man bija šādas bailes, jo Zuze (mūsu nu jau divus gadus vecā suņu meitene) manas grūtniecības laikā bija, kā jau kucēns – praktiski nekontrolējama.

Es bieži sev uzdevu jautājumu, kā zināt, vai suns nenodarīs pāri bērnam? Mums ļoti liels palīgs, kopš pirmās dienas, kad Zuze kļuva par mūsu ģimenes locekli, bija suņu treneris Cēzars Milāns (Cesar Millan) un viņa televīzijas raidījumi. Cēzaru uzskatu par unikālu un apbrīnojamu cilvēku. Vēlos jūs iepazīstināt ar dažām gudrībām, ko viņš ir sniedzis savas mājaslapas lasītājiem. Kā sagatavot suni mazuļa ienākšanai ģimenē.

Cēzars Milāns iesaka

Nosaki, kurš jūsu mājās ir saimnieks!

Deviņi mēneši ir pietiekams laiks, lai iemācītos kļūt par suņa līderi. Sunim ir jāzina, ka visu nosaka viņa līderis, saimnieks. Ja tas neizdodas patstāvīgi, tad ir jāmeklē palīdzība pie speciālista. Tas noteikti atmaksāsies, jo bērna dzīvībai un veselībai ir jābūt prioritātei.

Raidi pozitīvu enerģiju!

Grūtnieces ar savu pašsajūtu (kā labu, tā sliktu) iespaido apkārtējo vidi. Jāatceras, ka tas iespaido arī suni, un, ja mājās valdīs negatīva, satraukta enerģija, tad to pārņems arī suns. Dzīvniekam bērns ir jāsaista ar pozitīvām emocijām.

Iepazīstini suni ar bērna smaržu!

Pirms vēl esi pārradusies ar mazuli no slimnīcas, palūdz kādu ģimenes locekli atnest mājās mazulīša nēsātu drēbi. Tomēr ir jāievēro zināmas robežas. Vispirms bērna drēbes ir jāpiedāvā pasmaržot no neliela attāluma. Tādā veidā saimnieks komunicē ar suni un liek saprast - tas ir mans un, tikai es noteikšu, vai un kad vari tai pietuvoties. Šeit valda mani noteikumi un tev būs tiem jāievēro!

Nosaki noteikumus attiecībā uz bērna guļamistabu!

Cēzars iesaka aizliegt sunim ieeju bērna guļamistabā. Sunim ir jāapzinās, ka attiecībā uz guļamistabas teritoriju ir noteikta neredzama robeža, kuru drīkst šķērsot tikai ar saimnieka atļauju. Kad suns jau būs apradis ar notiekošo, var ļaut sunim apskatīt, apošņāt bērna guļamistabu, pēc kāda laika liekot iziet no istabas. Veiciet šādu treniņu vairākkārt, vēl pirms mazulis ierodas mājās. Tādā veidā suns sapratīs, ka konkrētajā istabā visu nosaka līderis. Tātad – cilvēks.

Kontrolē suņa un mazuļa iepazīšanās procesu!

Pirms mazulis ierodas mājās, suns būtu jāizved garā pastaigā. Tā, lai tas iztērē maksimāli lielu enerģijas daudzumu. Kad mājās ierodas bērns, ir jāievēro pilnīgs miers. Atcerieties, ka suns pārņem cilvēku emocionālo stāvokli. [Citos avotos esmu lasījusi, ka ierodoties mājās, bērns jātur vīrietim, jo suns būs noilgojies tieši pēc mammas. Tādēļ var būt ļoti emocionāls.] Ja suns būs jau iepriekš iepazinies ar mazuļa smaržu, tad tas viņam nebūs nekas jauns. Suns ir jātur atstatus no bērna un jāatgādina, ka tikai līderis nosaka, cik tālu drīkst iet. Sunim jāļauj pasmaržot bērnu, tomēr ievērojot, distanci. Pirmajā tikšanās reizē suni nevajadzētu pielaist bērnam pārāk tuvu. Ar laiku suni var pielaist arvien tuvāk un tuvāk. Tādā veidā jūs iemācīsiet, ka bērns arī būs līderis, kura prasībām būs jāpakļaujas.

Māci arī savu bērnu!

Tiklīdz bērns būs uzsācis pasaules iepazīšanu, uzmanīgi vērojiet bērna un suņa mijiedarbību. Tas ir labs laiks, lai iemācītu bērnu, ka nedrīkst traucēt suni viņa darbībās, to kaitināt, raustīt aiz astes u.t.t. Šāda bērna apmācība nekad nevar būt par agru. Ļoti bieži miermīlīgi suņi ir nodarījuši, ko sliktu vai ir negatīvi noreaģējuši uz bērniem tādēļ, ka vecāki nepieskata savus bērnus pienācīgi un tiem nav dotas norādes par to, kā jāizturas pret suni.

Neaizmirsti par suni!

Sunim nav nepieciešamas mantiņas, vai kāda īpaša darbība, lai tas justos mīlēts. Viss, kas ir nepieciešams, tas ir izstrādāt rutīnu, veikt ikdienas pastaigas un neaizmirst, ka cilvēks ir līderis visās dzīves situācijās. Tas ļaus sunim justies drošībā un būt relaksētam arī tad, kad ģimenē ieradīsies mazulis.

Aizmirsti par sķirnes īpašībām un stereotipiem

Nedomājiet, ka jūsu suns darīs, vai nedarīs kaut ko, radīs vai neradīs problēmas, balstoties uz esošo šķirni. Protams, bērnus ir sakoduši rotveileri un pitbuli, tomēr to pašu ir darījuši arī labradori, klēpjsunīši un bezžķirnes suņi. Rodu salās reiz mazu bērnu nogalināja mazs Pomerānijas špics. Kur tad ir panākumu atslēga? Līderismā! Esiet godīgi paši pret sevi. Vai esat spējīgi kontrolēt savu suni vienmēr un visās situācijās?

Bērna drošība – prioritāte!

Ja tomēr, pēc darba ar profesionāli un pašam ar sevi, neesat 100% pārliecināti par bērna drošību, tad tomēr apdomājiet iespēju sameklēt mīlulim jaunu mājvietu.

Mūsu pieredze

Kā jau minēju – kad biju gaidībās, Zuze bija vēl kucēns. Liela izmēra kucēns. Zuze ir no dzīvnieku patversmes un laikam jau tādēļ ir jūtamas suņa bailes ikvienā nestandarta situācijā. Līdz ar bailēm ir skaļas rejas un tas liek aizdomāties, vai kādā dienā nesagaidīsim arī agresīvu rīcību? Tas manī ieviesa ļoti lielu satraukumu. Pateicoties neskaitāmiem Cēzara televīzijas raidījumiem „Dog whisperer”, es strādāju ar Zuzi. Jā, es strādāju. Patiesībā suņa audzināšanā lielāks darbs ir jāveic saimniekiem, nevis sunim.

Vai mums izdevās?

Vispirms jau Zuze paaugās un tā, manuprāt, bija viena no panākumu atslēgām. Kucēniem raksturīgais trakums ir rimies. Nevaru pilnīgi viennozīmīgi teikt, ka Hannai ierodoties, es biju pārliecināta par drošību. Patiesībā es ne mirkli neatstāju suni ar bērnu vienatnē, jo nelielas bailes manī bija. Tās izzuda tikai, kad Hanna sāka rāpot un es varēju novērot, kā Zuze reaģē uz dažādām situācijām. Piemēram, kad Hanna tomēr iegrābjas spalvās, parauj aiz astes, uzguļas virsū, aiztiek Zuzes barības traukus u.t.t.

Pirms Hanna ieradās, redzējām, ka viens no „vājajiem” punktiem Zuzes uzvedībā bija attieksme pret savu ēdiena trauku. Sapratām, ka mums viņa jāpieradina pie tā, ka bērns pa to rakņāsies. (To gan esam Hannai aizlieguši, tomēr suni esam sagatavojuši šādām situācijām). Vispirms, mēs paši sēdējām blakus Zuzei, kad viņa ēda, atstūmām no trauka, likām tur iekšā rokas, ņēmām ārā barību u.t.t. Sākumā tas bija neomulīgi. Tomēr Zuze ar laiku pierada un tagad zinu, ka, ja mēs kādā momentā nepamanītu, ka Hanna traucē Zuzei ēšanas procesā, tas tomēr būs droši.

Un jā, mums izdevās. Uz nelieliem laika sprīžiem mēs droši varam atstāt Zuzi vienu ar Hannu. Ja Zuzi neapmierina kāda situācija, viņa dodas prom. Un viņai ir ļoti svarīgi, ka mēs viņai pasakām paldies par pacietību. Viņi, tas ir - suņi, labi zina mūsu domas.

Ko mēs darījām/nedarījām no Cēzara ieteiktā?

Tā kā Hanna guļ mūsu guļamistabā, tad kādu laiku mēs apsvērām Zuzes guļvietu iznest no guļamistabas un neļaut viņai šajā istabā nākt. Tomēr... Pēc ilgām pārdomām, nolēmām, ka to nedarīsim vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem – lai neradītu vēl lielāku greizsirdību. Un šodien atskatoties, saprotam, ka tas bija pareizais lēmums.

Mēs iepazīstinājām Zuzi ar Hanniņas drēbēm, tās atnesot katru dienu no slimnīcas. Intereses nebija. Tā, ka mūsu gadījumā, iespējams, šīm darbībām nebija nekādas jēgas.

Kā mēs pārnācām mājās... Hannu turēja rokās Sandris, es apbužināju, samīļoju Zuzi un tad pa diezgan lielu attālumu ļāvām apošņāt Hannu. Bet... arī te mums nebija, ko daudz mācīt Zuzei, jo viņai nebija diez ko liela interese. Viņai svarīgāka bija mūsu uzmanība.

Vispirms Zuze bija ļoti greizsirdīga. Protams, jo visa mūsu uzmanība tika laupīta. Lai, cik ļoti mēs centāmies, tomēr zīdainis mājās prasa savu – 100% uzmanību. Greizsirdība beidzās tajā brīdī, kad suns saprata – bērns nozīmē garas, garas pastaigas katru dienu.

Mēs Hannu mācījām, kā jāizturas pret dzīvniekiem no pašas pirmās dienas, kad vien viņiem veidojās kāds kontakts. Mēs rādījām, kā kaķi jāglauda un ar viņa rociņu darījām to pašu. Kas ir interesanti – neskatoties uz satveršanas refleksiem, Hanna pusgada vecumā pilnīgi skaidri zināja, ka dzīvnieki jāglauda ar atvērtu plaukstiņu.

SAISTĪTIE RAKSTI:  Dzīvnieks un bērns. Kā mums veicas?