Svarīgākais un grūtākais, ko esmu apguvusi līdz šim, ir spēja sevi mīlēt. Nereti tas apkārtējos izraisa mulsumu, jo patmīlība nav cieņā. Tomēr mīlēt sevi un būt patmīlīgam ir divi dažādi jēdzieni.

Kādēļ ir svarīgi sevi mīlēt?

Vispirms jau tādēļ, ka, ja cilvēks nemīl sevi, tad viņš nespēj mīlēt apkārtējos (patiesi mīlēt!!!). Ja vecāki nemīl sevi, tad viņi nespēj mīlēt savus bērnus un ja bērni netiek mīlēti, tad visticamāk, viņus sagaida tāda pati nākotne kā vecākus. Cilvēkam tāda būtība, ka mīlestība rada komfortablu sajūtu, ir patīkami to saņemt un dot.  Ja tas nenotiek, tad šī sajūta tiek meklēta. Visdažādākajos veidos. Maksimāli sevi nodrošinot ar materiāliem labumiem. Visādi pierādot apkārtējiem savu pārākumu. Lietojot atkarību izraisošas vielas. Smagi strādājot. Starp citu – daudzi cilvēkos augstu vērtē darbaholismu, jo tā savulaik ir bijusi liela vērtība. Tomēr patiesībā, tas nozīmē, ko citu – maz būt ar savu ģimeni, vai pat tādu neizveidot, izjust lielu nogurumu, neizjust gandarījumu, vai izjust to īslaicīgi. Nezinu nevienu darbaholiķi, kurš ir patiesi laimīgs – harmonijā ar sevi un vidi. Varbūt kļūdos?

Ar ko patmīlība atšķiras no sevis mīlēšanas?

Patmīlība ir savtīga mīlēšana, sevis pārāk augsta novērtēšana. Tas ir – es esmu skaistāks, bagātāks, gudrāks un visādi citādi labāks par apkārtējiem. Savukārt cilvēki, kuri sevi patiesi mīl, dara visu, lai būtu laimīgi, smaidītu un būtu harmonijā ar apkārtējo vidi. Tas nozīmē – ir laimīgi, nenodarot nevienam neko sliktu un neparazitē uz apkārtējiem un viņu emocijām.

Ko nozīmē PATIESI sevi mīlēt?

Manuprāt, sevis mīlēšana sevī ietver konkrētu darbību kopumu. Tā ir cieņa pret savu garīgo un fizisko pasauli. Pieminēšu sevis mīlēšanas stūrakmeņus – fizisko veselīgo, psihisko veselību un laimi, ko sagādā materiālā pasaule.

Mūsu ķermenis – mūsu templis! Man šķiet, ka ļoti daudzi cilvēki neizprot, ko nozīmē rūpēties par savu ķermeni. Nē, rūpēties par savu ķermeni nenozīmē dzert enerģijas dzērienus, ķīmiskus proteīna kokteiļus, apmeklēt solāriju un uzķepināt uz ķermeņa ķīmiskus ķermeņa losjonus. Mīlēt savu ķermeni... Par šo es varētu runāt ilgi un daudz, tomēr centīšos īsi.

Vispirms fiziskā aktivitāte, kas uztur veselīgu ķermeņa tonusu nav tikai jogas vingrojumi, skriešana, svaru cilāšana u.t.t. Tās ir arī pastaigas, tā ir logu mazgāšana, tā ir mājas kārtošana, tā ir skraidīšana pakaļ savam bērnam pa mājas pagalmu. Tomēr noteikti tā nav gulēšana pie televizora. Tātad – ja neesat lielas fiziskās slodzes piekritēji, tad izvēlaties ikdienišķākas aktivitātes.

Garīgā veselība. Tā nu ir sanācis, ka starp mums teju nav garīgi veselu cilvēku. Protams, daļa no jums iebildīs, tomēr... Padomāsim. Vai cilvēks, kurš kompleksu dēļ vasarā neapmeklē pludmali, ir vesels? Vai cilvēks, kurš dzīvo kopā ar nemīlamu un pat nīstamu partneri, ir vesels? Cilvēki, kuri pazemo savus bērnus un uz tiem skatās, kā uz trofejām, ir veseli? Jā, šīs visas problēmas, kuras es dēvēju par slimībām ir ārstējamas, tomēr tās ignorējot, labāk nepaliks. Tieši pretēji. Vezums augs un kļūs arvien grūtāk risināt uzkrāto.

Tātad... garīgā veselība. Viss sākas ar domām – ko mēs domājam? Kritizējam apkārtējos par „nepareizu” uzvedību, par „nepareizu” izskatu. Apskaužam katru, kuram ir kas vairāk nekā mums. Kāds pat vij intrigas, lai ieriebtu. Vēl kāds nespēj pārdzīvot savus aizvainojumus. Bet, ja mēs šo visu izslēgtu no savas galvas? Ja mēs domātu tikai par sevi, savu ģimeni, bērniem, dabu un visu citu, kas mums sagādā lieliskas emocijas, tad tā būtu mīlestība pret sevi. Tik daudzi cilvēki  katru dienu sevi terorizē ar dažādām muļķībām – seja neizskatās labi, kurpes nav pietiekami skaistas, mašīna nav pietiekami dārga, sieva/vīrs pilnīgi neatbilst gaidītajam.

Materiālā pasaule. Nereti dzirdam, ka materiālās vērtības nedrīkst būt prioritāte un, ka ir nepareizi pēc tām tiekties. Tomēr būsim atklāti – mēs dzīvojam laikā, kas materiālās vērtības iet roku rokā ar mūsu garīgo un fizisko pasauli. Nereti, lai garīgi attīstītos, nepieciešama materiāla labklājība. Skolotāji, nodarbības, grāmatas. Par to visu ir jāmaksā. Ja vēlamies labi izskatīties, ceļot un dzīvot komfortablos apstākļos, izskolot savus bērnus, tad jau atkal – finansiālā labklājība ir nepieciešama. Tomēr. Ja tā kļūst par vienīgo mērķi, par vienīgo, kas mūs pārņem, tad laime izpaliek. Sakiet – cilvēks, kurš nevar apmaksāt kredītus, tomēr dzīvo smalkā mājā, pārvietojas ar smalku automašīnu, var būt laimīgs? Vai cilvēks, kurš strādā 24 stundas diennaktī, var būt harmonijā ar sevi, savu būtību un apkārtējo vidi? Cilvēks, kuram paralēli garīgajai attīstībai ir jāuztraucas, vai varēs nomaksāt kārtējo elektrības rēķinu, var būt laimīgs?

Vizuālais izskats. Šo vēlos izcelt atsevišķi.  Neesmu no tiem, kas uzskata, ka vizuālais izskats ir mazsvarīgs. Ar to vien mēs nevaram kļūt laimīgi, tomēr tā noteikti ir neatņemama mūsu laimes sastāvdaļa. Un nē, tas nenozīmē – piedzimt ar „īsto” seju, dibenu un visām citām ķermeņa daļām. Tas nozīmē – to, kas ir dots, uzturēt lieliskā formā un par to arī priecāties. Saku visiem, kuriem šķiet, ka viņi ir „ ne tādi” – cilvēki, kuriem ir lielisks raksturs, harisma, citu acīs kļūst arī vizuāli skaistāki, bet tie, kuriem nekā no tā nav, citu acīs kļūst arvien neglītāki. Jeb – vizuālais izskats lielā mērā ir tikai ilūzija. Mēs ar to varam spēlēties. Ja paši pret sevi izturēsimies ar cieņu, mīlestību, tad tā darīs arī apkārtējie. Enerģijas nezūdamība ir realitāte. Ja citiem sniegsim pozitīvo, tad to arī saņemsim atpakaļ.

Kas attiecas uz liekajiem kilogramiem. Vispirms – tas nav veselīgi. Tāpat kā būt pārāk tievam (par šo gan daudz nerunāšu, jo cilvēki galvenokārt apzināti izvēlas būt pārlieku tievi). Liekais svars traucē kustībām, neļauj justies ērti, tas mums bieži nodrošina nepatīkamas emocijas. Vēl tas samazina dzīves ilgumu un ļauj iedzīvoties labi daudzās slimībās. Tādēļ dāmas un kungi – nesakiet, ka jūs viss apmierina, jo lai vai kā manas paziņas un draudzenes ir to teikušas, tomēr prieks par katru nomesto kilogramu ir neizmērojams. Mīlēt sevi? Tas nozīmē, nevis mesties kādā trakā diētā un aizliegt sev ēst, atteikties visiem šīs pasaules labumiem. Nē! Tas nozīmē to, ka izturaties pret savu ķermeni cieņpilni – mīliet to, lai vai kāds tas būtu. Dodiet tam viskvalitatīvāko ēdienu, kādu tas ir pelnījis (starp citu - jebkura ķimikālija palēnina vielmaiņu!!!). Esiet fiziski aktīvi, esiet laimīgi, priecīgi, nedusmojaties uz citiem, neapskaudiet un jūs manīsiet izmaiņas arī sava ķermeņa aprisēs. Es to zinu! Fiziskais ar garīgo ir gluži kā Iņ un Jaņ!

Harmonija. Līdzsvars. Mīlestība. Puzle ir pilnīga tikai, kad tiek izmantoti visi tās gabaliņi.

Veiksmi!

P.S. Lai aizdomātos par patiesu mīlestību pret sevi un apkārtējiem man bija divi lieliski palīgi. Tā bija mana lieliskā astroloģe Zane un V.Siņeļņikova grāmatas. Iesaku iesākt ar „Kā iemācīties sevi mīlēt”.