Gada pēdējā mēnesī – decembrī ir arī mana dzimšanas diena. Nevaru teikt, ka tā ir mana mīļākā diena gada griezumā. Tieši pretēji. Tomēr tajā ir kas maģisks. Tas ir atskaites punkts. Jā, protams, jo vecāka es palieku, jo vairāk saņemu šokējošus jautājumus – Cik tu veca?! Jau? Ak, Dievs, tev jau 29?! Tātad gandrīz 30?!

Ko tad jūs gaidījāt?!

Pulksteņa rādītāji iet vienā virzienā! Un kādēļ gan šie jautājumi par vecumu ir jāizsaka ar negatīvisma pieskaņu? Savā dzīvē esmu gaidījusi tikai vienu dzimšanas dienu – 18to! Tā droši vien ir bijis katram. Tagad es neko negaidu un par visām varītēm cenšos dzīvot šai dienai. Nevaru teikt, ka pēdējais gads ir bijis paraugs šā mērķa izpildē. Un tomēr. Cik gan lieliski ir katru gadu galvā veikt revīziju un tam piedēvēt kādus īpašības vārdus? Ražīgs. Pilnīgs. Maģisks. Bagātīgs.

Jo vecāka, jo gudrāka!

Jā, te nu ir tā milzum lielā priekšrocība vecumam. Es nekad negribētu atgriezt savu bērnību un jaunību. Lai gan ko tur daudz – sevi nereti vēl pieskaitu jauniešiem. Un kādēļ gan ne? Laikam jau tādēļ, ka esot ar jauniešiem ir skaidrs – tas vilciens ir garām!

Tomēr. Ik gadu atskatoties varu secināt, ka esmu kaut kādā veidā pievarējusi sevi. Esmu sevi pilnveidojusi, attīstījusi. Tā ir mana dzimšanas dienas balva. Te nu es arī gribētu piebilst, ka es nerunāju par dzīves pieredzi. Es neuzskatu, ka tā ir cilvēka vērtība. Manuprāt, cilvēku veido viņa tieksme uz attīstību. Tas sevī ietver – spēju pielāgoties ik vieniem apstākļiem, būt elastīgiem un nesavtīgiem vienlaicīgi.  Lai vai kādas ziepes kādā posmā vārītas, lai vai cik ilgi esam gulējuši uz dīvāna un dīkuši. Ja kaut vai vecumdienās piecelsimies no izdilušajām mēbelēm un veiksim pozitīvas izmaiņas – tas būs pareizi un vareni!

Plikpaurība, liekais svars un krunkas!

Šķiet, tas biedē katru! Un nē, nemaz nedomājiet teikt, ka uz vīriešiem attiecas tikai plikpaurība. Ziniet, teju visās pēdējās ballītēs es to vien dzirdu, kā vīrieši apspriež savu izskatu. Kuram muskuļu trūkst, kuram pārlieku liels liekais svars, kuram nu krunka uzmetusies uz vēdera... Var jau būt, ka tikai man tādi vīrieši novākušies visapkārt. Tomēr – izskata jautājums ir aktuāls visiem! Un jo vecāks, jo vairāk. Var jau būt, ka ap kādu 60 gadu vecumu ir lielais spļāviens uz to visu. Bet to nu es jums pastāstīšu vēl pēc 30 gadiem.

Un tātad. Izskats. Mūsdienās? Vai tas maz ir apspriežams temats? Piedodiet, neatminos, kurš modes mākslinieks teica, ka, jo vecāka sieviete paliek, jo vairāk viņa izskatās tā, kā to ir pelnījusi. Tas nozīmē – kura sevi mīlēs un kops, tā arī tiks pie kārotā. Un es nerunāju par botulīna injekcijām un visām citām jaunības „fīčām”. Diezin vai to varētu nosaukt par mīlestību pret sevi.

Kādēļ tik negatīvi?

Es neizprotu, kādēļ novecošana, šķiet, tik negatīvs process. Tās ir bailes, ka nākotnē vairs nenotiks nekas tik labs, kā tas ir bijis jaunībā? Vai jaunība ir vienīgais veids kā kaut ko panākt?

Skatoties uz savu ķermeni, savu seju, mēs varam teikt paldies par visu kas paveikts. Izturēt visas ballītes jaunībā, negulētās naktis, pārlieku lielo darba stundu daudzumu, sievietēm – bērna iznēsāšanu un dzemdēšanu! Tas viss ir fantastiski! Kā to var nemīlēt? Kā var nemīlēt savu ķermeni par to, ka pat esot pilnīgākajiem stulbeņiem (nesargājot savu fizisko un garīgo veselību), mūsu ķermenis atgriežas ierindā un dara visu, lai atjaunotos un turpinātu darboties? 

Mūsu ķermenis nekad nepadodas, pirms mēs to izdarām savā prātā un domās. Ja mēs būsim tie, kas dzīvo, tad to arī darīs mūsu ķermenis. Ar to es domāju - mūsu ķermenis ne tik labprāt sāks izžūt un novīst.

Dzīvot šodienai!

Tas ir mans dzīves moto, kopš Hannas dzimšanas. Pilnīgi katra diena ir īpaša. Un nē – es nevaru teikt, ka visas manas dienas ir nodzīvotas kā pēdējās Tomēr. Kādēļ lieku reizi nepaslinkot, neieritināties segā un vienkārši nepavērot, kā bērns izdomā pats savas spēles, un baro savu lācīti? Tas ir neaizmirstami! Ir lieliski apstāties. Reizēm šķiet, ka viss apkārt griežas kā ritenis bez iespējas apstāties. Tomēr iespēja ir katram. Tas nav nekas ekskluzīvs – izrīkoties ar savu dzīvi kā pašam tīk. Ne tā kā sabiedrībai vai kādam citam labpatīk.

Un vēl. Gribu skaļi pateikt (jebšu publiski uzrakstīt) arī savu apņemšanos un vēlēšanos šim gadam. Vēlos pārvarēt savu latvietes karmisko kautrīgumu un savas bailes, kas nereti apstādina fantastiskas un gigantiskas idejas jau to rašanās brīdī! 

Dzīvot šodienai un izdzīvot fantastiskas 365 vai 366 dienas!Priekā!