Nodrošina Blogger.

Hannai 2!

By 09:36 , ,


Nu, re! Beidzot esmu saņēmusies arī ko uzrakstīt. Viss pateicoties tam, ka šis gads ir ļoti interesants. Un ne tikai labā ziņā. Tomēr ko dzīve dod, tas godam jāsaņem. Tā teikt - jāizmanto savai garīgajai attīstībai pēc maksimālās programmas.  Tomēr gada lieliskākais notikums ir Hannas dzimšanas diena. Mūsu lielā laime ir divus gadus veca! Hip hip urrā!
Ilgi domāju, nez ko man tagad rakstīt? Ko teikt? Jo visas pagājušā gada aktualitātes šobrīd šķiet primitīvas. Svarīgas, tomēr ne tagad un ne šodien. Par to arī šoreiz – cik ļoti bērnam augot, mainās aktualitāte dažādiem jautājumiem?
Ir interesanti pārlasīt, ko esmu rakstījusi par Hannu pērn – cik gan svarīga man tad šķita tieši viņas fiziskā attīstība. Rāpo, skrien, runā, vāvuļo, ēd ar rokām vai galda piederumiem, iet uz podiņa, vai tomēr ne? Tas viss ir svarīgi. Bet tā nav prioritāte.

Kas ir svarīgi?
Bērna emocionālā audzināšana. Tās ir bērna emocijas visās to izpausmēs un to pieņemšana. Nekādā gadījumā ne aizliegšana un noliegšana. Prieks, smiekli ir tikpat normāla parādība kā asaras un histērija. Visam savs laiks. Un vēl nav laiks valdīt par savām emocijām. Vismaz Hannai. Te nu, protams, es daudz esmu domājusi par to trako un visiem zināmo divgadnieku krīzi. Ko es savukārt saucu par divgadnieku vecāku krīzi (uzsvars uz vārdu – vecāku!).
Ir pasakaini vērot, kā bērns attīstās. Kā veido teikumus. Īpaši kad pienāk klāt un saka – mammu, iedod bučiņu! Ko tur piebilst – laime pilnīga! Manas debesis! Lai kā visi vēlētos, cilvēks nav dzimis vien ar laimes emociju. Ir daudz citu emociju, kas gluži kā garšvielas virtuvē, izkrāso mūsu dzīvi. Tas apmēram, kā no filmas „Inside out”. Bez tās bēdas jeb melanholijas (kā rakstīts grāmatā), nekur mēs neliksimies un tālu netiksim.
Tad nu par ko es te runāju... Par lielisko attīstību. Par tās daudzveidību un vecāku negatavību tai. Asaras un puņķi – kaut kas bez kā nav jāiztiek. Kaut kas, kas ļauj mums dzīvot pilnvērtīgas dzīves. Nost ar šīm muļķībām - fui, kā tu uzvedies, puikas neraud un paskaties, cik meitenīte X lieliski uzvedās! Tā nu ir sanācis, ka lielākā daļa no mums ir emocionālie invalīdi. Tad nu nenodarīsim to mūsu bērniem. Tā puzle nemaz nebūs tik laba, ja iztrūks kāds gabaliņš.

Audzinām ģēnijus!?
Pavisam lēni, bet visai mērķtiecīgi esam nonākuši pie slēdziena – mūsu bērnam nav vietas tradicionālajos bērnudārzos. Te nu, protams, saņemu visai interesantas piezīmes – kā tad bērns socializēsies, kā attīstīsies un kā iemācīsies vispār kaut ko... Vai tas tiešā ir kādā veidā jākomentē? Pacentīšos...
Vispirms – tā noteikti nav aktīvu vecāku problēma. Hanna lieliski socializējas ar mūsu draugu bērniem, bet visvairāk ar pagalma bērniem. Tas, manuprāt, ir lielisks pienesums viņas pasaules redzējuma izveidei. Daudzvalodība, dažādu vecumu bērni, katrs dara ko vēlas un, kad vēlas. Brīva griba. Par attīstību. Jau atkal – tie kas kopā ar bērnu lasa grāmatas, liek klučus, zīmē, glezno, dejo un klausās mūziku, noteikti nesaprot, kas tad ir tas lielais bērnudārza pienesums?
Starp citu, nereti rodas sajūta, ka vecāki cenšas izaudzēt ģēnijus. Vai tas ir laimes faktors? Vai ģenialitātei pašai par sevi maz ir vērtība? Vai vecāki kompensē savus kompleksus? Kur tad laime palikusi? Vai nebūtu jauki audzināt bērnus, kas justos lieliski mūsdienu pasaulē, kas mācētu izprast sevi un savas emocijas, kas katru dienu priecātos par šodienu. Nevis rītdienu.
Atgriežoties pie bērnudārziem. Es jums varu nosaukt labi daudz labumu, ko bērns iegūst, esot kopā ar vecākiem. Vispirms tā ir lieliskā un neaprakstāmā drošības sajūta. Un to nu neviens nesarūpēs, kā vien paši tuvākie. Līdz ar drošību, bērns arvien vairāk iemācās būt emocionāli stabils. Kā ķēde, tas noved pie veselības stāvokļa. Stress un bailes bērnu noved slimības gultā. Atkal un atkal. Zāles un antibiotikas – atkal un atkal. Ikdienas pavadīšana ar vecākiem sniedz arī lielisku iespēju baudīt parasto ikdienu – valsts iestāžu, veikalu apmeklēšanu, vecāku un citu cilvēku darbavietu apmeklēšanu, braukšanu uz dažādām vietām  - mežiem, parkiem, pie draugiem. Ikdienas aktivitātes - trauku mazgāšanu, veļas mašīnas iedarbināšana, teātra izrāžu apmeklēšana dienas vidū, kafejnīcas.
Bez tā – es pat nespēju iedomāties, ka man būtu jāceļ Hanna no rītiem un pusaizmigušu jāved uz kaut kurieni. Jāliek ēst pēc pulksteņa un jāliek gulēt pēc tā rādītājiem. Lai vai ko saka tie, kas ir grafiku piekritēji, es neesmu to piekritēja. Bērnam ir savs grafiks, ko mūsu gadījumā atsakāmies lauzt un pielāgot "lielās" pasaules vajadzībām.  Jāsaka, ka es varētu minēt daudzus jo daudzus labumus. Te gan var piekrist, ka viss iepriekš rakstītais ir iespējams arī, ja bērns atrodas bērnudārzā un vecāki strādā pilnu darba slodzi. Tomēr – iedomājos vien laiku, kad es darīju darba lietas kā negudra un vakarā atkritu dīvānā. Viss, ko vien vēlējos - gulēt! Bērna spiegšana noteikti neuzlabotu manu psihisko veselību! 
Kas man ļoti ir palicis atmiņā. Kāda draudzene atminējās savas bērnības atmiņas. Viena no mīļākajām: „Kopā ar mammu un tēti lasījām meža zemenes. Visi bija priecīgi. Vecāki laimīgi. Tētis man bēra mutē zemenes. Es biju TIK laimīga! Neaprakstāmi! Un tā sajūta, kad vecāki ir laimīgi un kopā...”.
Lūk, tik vienkārši. Lai kur mēs katrs nebūtu, lai ko mēs nedarītu, varam šīs pasakainās emocijas radīt katru dienu. Katru dienu radīt bērnā to sajūtu, ka laimei nav gala. Nevajag daudz! Ne vienmēr tam ir jābūt teātrim, augstajai mākslai, tāliem ceļojumiem. Tik vienkārši, kā aiziet uz vietējo mežu un ēst ogas. Tik vienkārši... 

Paliek vieglāk vai grūtāk?
Kad biju stāvoklī, kāda draudzene teica: "Tici man! Paliks tikai vieglāk. Tikai jāpārvar sākums!" Jāsaka gan, ka man sākums nemaz nešķita grūts vai apgrūtinošs. Visādā gadījumā bērns neko no tā visa nesarūpēja. Vairāk gan pašas nesagatavotība kādām situācijām. Vai paliek vieglāk? Jā un nē. Jā, jo ar katru dienu bērns ir arvien... Nezinu kā lai to aprakstu. Vienkārši mīlestības daudzums aug ar katru dienu, un tai nav ne gala, ne malas. Tādēļ noteikti ir vieglāk. Ir vieglāk neņemt galvā visādus ikdienas satraukumus.
Reizēm rodas sajūta, ka Hanna ir ļoti patstāvīga. Viņa pati dzīvojas, zīmē, spēlējas ar dzīvniekiem. Tomēr reizēm viņas pasaulē ir tikai mamma un tētis. Ir visādi. Grūtā daļa neizpaliek. Lai gan arī tā ir baudāma. Vēl - jo vecāks paliek bērns, jo vairāk ir iekšējo jautājumu par bērna audzināšanu, par vērtībām, par dzīvi, par nākotni un tagadni.
Tam visam ir vienkārša atbilde – jāsaglabā miers un jādara tas, kas ir nepieciešams bērnam, nevis atvieglo paša ikdienu. Tiecoties pēc patiesajām un svarīgākajām vērtībām, kas ikvienam ir labi zināmas, noteikti ne vienu reizi vien nāk sapratne, ka iepriekš pieņemti kļūdaini lēmumi. Bez tā neiztikt veiksmīgas attīstības procesā!

Fiziskais nav mazsvarīgs
Lai gan Hannas audzināšanā emocionālā daļa ir prioritāte, fiziskais nav kļuvis mazsvarīgs. 
Domāju, ka nepaiet ne diena, kad neiedomājos, ka Bērna vadītas ēšanas piebarošanas metode, ir lieliska izvēle. Izcila! Bet tā nebūtu tāda pati par sevi, ja vien mēs neieviestu kardinālas izmaiņas savā uzturā. Šoreiz ne par to, ko ēdam un neēdam. Fakts – ēdam veselīgi, bet var arī veselīgāk! Kas mani ir visvairāk samulsinājis...
Kad Hanna maza būdama ēda čilli, ceptus kartupeļus, ķiplokus un tā tālāk, bija daudz jautājumu no apkārtējiem par bērna kuņģīti un to, ko tas var un nevar pārstrādāt. Ar maz mazītiņu nosodījuma kripatu.  Jāsaka gan, ka viss ir labi, kamēr vien vecāki cenšas darīt labu saviem bērniem un uztraucas par to veselību un labsajūtu. Gads apkārt. Cilvēki atkal uzod jautājumus. Atkal ar to kripatu. Šoreiz par to, kādēļ bērnam neļaujam baudīt bērnību un nedodam kūciņas, cepumus un konfektes? Kas mani mulsina? Fakts, ka pirmajā dzīves gadā vecāki ir teju gatavi paši audzēt liellopu un pagalmā to kaut nost, lai tik ir tīrs un svaigs produkts. Pēc gada – viss, ko tik bērns paķer veikalā, ir gana labs un atbilst lieliskas bērnības kritērijam.
Bērni ir pelnījuši lielisku pašsajūtu un labu veselību, neskatoties uz to vecumu. Neatņemiet bērniem labu veselību, vielmaiņu, pašsajūtu un emocionālo veselību!
Tātad... Priecīgi, ka veselīgi! 

Kas vēl šķiet svarīgi?
Nezaudēt savu krāsu un identitāti. Tas gan attiecas uz mums – vecākiem. Nekļūt par plīts vergiem, mājas uzkopējiem un pults spaidītājiem. Jāsaka, ka divi gadi, tas ir laiks, kad kaut kas iekšēji kņud un laužās ārā. Tāds kā radošais un čaklais gars. Kas meklē, tas atrod! Kas sāk, tas turpina! Un ne man vienai tas gars kņud pakrūtē. Neignorējiet to! 

Ko novēlu?
Tā kā šis gads ir ... Liels un automātisks skrējiens, tad es vēl joprojām dzīvoju ar sajūtu, ka gads nupat sācies. Iespējams, ka mans gads ir sācies tikai tagad un, lai man veicas ar to! Hanna ir lielisks bērns, kas ir padarījis ārkārtīgi laimīgus vismaz divus cilvēkus. Šogad manas domas griežas ap tiem, kuriem nav šo divu cilvēku, vai kuriem šie divi cilvēki neko neizjūt. Daudz labu domu šiem lieliskajiem un neatkārtojamajiem bērniem! Cerībā uz lielām izmaiņām katrā no mums un sabiedrībā kopumā...




Elīna

Tev varētu patikt arī šie ieraksti

0 komentāri

Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)