Sveika, saulainā pasaule! Esmu atgriezusies!
Ir laiks! Kad tad vēl iesākt pārmaiņu posmus, ja ne pavasarī? Tā šoreiz lēmis, kas lielāks un mēs, ka tieši šajā pavasarī mūsu ģimenē gaidāmas lielas pārmaiņas. Ģimenes pieaugums. Jē!
Nē,
es nerakstu, lai paziņotu, ka esmu grūtniece. Rakstu, jo šo gadu iesākām ar
misiju kļūt par audžuvecākiem. Iesniedzām visus nepieciešamos dokumentus,
saņēmām zaļo gaismu no Jēkabpils bāriņtiesas un nesen arī zvanu - 8.aprīlī
sāksies audžuvecāku kursi! Un tā šis process var sākties...
Kā mēs izlēmām?
Mūsu ģimenē viemēr ir bijis skaidrs, ka
mēs adoptēsim bērnu vai bērnus. Tajā laikā, kad mēs par to runājām, audžuģimene
kā institūcija mums nebija zināma. Tomēr ideja bija skaidra - palīdzēt bērniem,
kuru vecākiem ir paslīdējusi kāja.
Kā jau daudzi zina, mūsu ģimenē jau ir
bijis audžubērns (ja vien tā to var nosaukt) jeb jaunietis, radinieks, kurš pie
mums ir dzīvojis no 15 gadu vecuma. Līdz šai baltai dienai, kad šis jaunietis
ir izaudzis par lielisku, gudru 21 gadu vecu vīrieti, mums ir lieliskas,
ģmeniskas attiecības. Kā jau tas ierasts, jaunieši sāk dzīvot atsevišķi, veidot
savu patstāvīgo dzīvi. Tā noticis arī šoreiz. Mūsu jaunietis mūs apciemo
nedēļas nogalēs, kā tas notiek ar studentiem, kuru vecāki dzīvo
"laukos". :)
Pērnā gada nogalē noskatījāmies
kārtējo raidījumu par audžuvecāku situāciju Latvijā, un uzdevām sev jautājumu -
kas mūs attur no audžubērna uzņemšanas mūsu ģimenē jau tagad? Nav jau ko atbildēt. Jo visi
"šķēršļi" ir tikai atrunas. Jo viss kas ir nepieciešams, ir emocionālā
un vidēja materiālā sagatavotība.
Tā nu mēs noslēdzām pagājušo gadu ar
apņemšanos - kļūt par audžuvecākiem. Savukārt gadu iesākām ar praktiku šī
procesa uzsākšanu.
Vai nav bail?
Šis ir viens no mums biežām uzdotajiem
jautājumiem. Nē, nav bail, bet ir satraukums. Protams, ir daudz jautājumu. Par praktisko un psiholoģisko. Bet es iekšēji zinu, ka mēs pilnīgi visu spēsim
atrisināt. Zinu, ka mūsos ir pietiekami daudz spēka, zināšanu un spēju kādam
bērnam sniegt iespēju ieraudzīt labāku dzīvi. Bet pats galvenais - noticēt
labākai, skaistākai nākotnei!
Audžubērns aiziet.
Ļoti daudzi neapzinās ar ko atšķiras
audžuģimenes, no tām, kuras adoptē bērnus. Likumā rakstīts: "Audžuģimene
ir ģimene, kas bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi
līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams,
tiek adoptēts vai viņam nodibināta aizbildnība."
Audžģimenē bērns ienāk un aiziet. Un ļoti
reti, kad paliek līdz 18 gadiem. Kā ir ļaut aizet? Vai nebūs sapīgi? Protams,
ka būs! Robotiem nebūtu. Bet kā tieši tas būs, mēs varēsim vērot tikai praksē. Es
ceru uz prieka un gandarījuma uzvaru pār šķiršanās sāpēm.
Kādēļ šo visu rakstu?
Jo neilgi pēc šī bloga uzsākšanas,
sapratu, ka mani īsti neinteresē rakstīt par to, ko rakstīju. Sapratu, ka šobrīd internta plašumos ir
pietiekam daudz informācijas par kokteiļiem un drēbju izvēli bērniem. Ja
godīgi, biju apņēmības pilna šo platformu neitralizēt, bet tagad zinu, kādēļ
tas nav paveikts. Zinu, ko vēlos pateikt cilvēkiem, par ko rakstīt.
Par ko šis blogs?
Par mums. Nekā jauna,
vai ne?! Bet patiesībā par to, kas ir audžuģimene? Par to, kas tas ir, kā iegūt
statusu, kādas izmaiņas tiks ieviestas ikdienā, par slikto un labo, par visu,
visu! Es vēlos par šo procesu runāt maksimāli atklāti, cik vien likums mums to
ļaus.
Kur mēs esam?
Šobrīd esam audžuvecāku kursu gaidās. Tie
sāksies jau 8. aprīlī. Tik drīz!!! Šeit
rakstīšu par to, kā tie norit, cik vērtīgi tie ir un visu pārējo, kas notiks
šajā procesā. Protams, arī par to, kas notiks pēc tam... Iespējams, tā mēs
visi kopā lauzīsim stereotipus, un padarīsim, ja ne visu pasauli labāku, tad
vismaz viena maza cilvēciņa dzīvi skaistāku! Un tā jau ir vesela pasaule!
Mums ir TIK daudz jautājumu, un TIK maz
atbilžu. Meklēsi tās procesā!
0 komentāri
Labprāt uzklausīšu arī Tavu viedokli :)