Es nezinu kad un kas, bet zinu, ka būs. Šīs nedēļas nogalē notiks audžuvecāku kursu noslēguma eksāmens. Atzīšos - nevienu eksāmenu neesmu tik ļoti gaidījusi, un nevienam neesmu bijusi tik ļoti sagatavota. Protams, šī gatavība ir tikai teorētiskā līmenī. Jo ir tik daudz variāciju, ka tās nav iespējams aptvert un tām sagatavoties. Bet manī ir miers. Beidzot! Miers un gatavība!

Nezināmais

Nezināmais mani ik pa laikam sakužina un saka - eu, bet ja nu būs tā vai tā? Bet tad ir trīs ieelpas un trīs izelpas - pie mums atnāks tas, kuram ir jāatnāk. Tas, kurš jau ir ierakstīts mūsu dzīvesstāstos.

Nezināmais reizēm saceļ matus stāvus, bet tam nedrīkst ļauties! Ar labām un siltām domām viju ligzdu. Tas ir – beržu māju, kārtoju plauktus un visādi citādi sevi padaru traku ar ikdienišķām lietām!

Nost ar dusmām!

Audžuvecāku kursos visiem emocijas sit augstu vilni. Jo tēmas ir visdažādākās - emocionālā fiziskā, seksuālā vardarbība, nelaimes gadījumi, letālie iznākumi u.t.t. Daudz informācijas. Liela daļa – negatīvās informācijas. Tas ir nepieciešams, lai mēs būtu gatavi, ka gaidāmas dažādas situācijas un var būt arī traki!

Ja dusmas uz bioloģiskajiem vecākiem manī izgaisa vēl pirms audžuvecāku kursiem, tad kursu laikā manī sāka parādīties jaunas. Tās bija vērstas pret institūcijām un tajās strādājošajiem cilvēkiem. Nu, arī šajā jautājumā esmu guvusi mieru. Vispirms tādēļ, ka mēs (es) neesam pasaules glābēji. Mēs nevaram labot visu, glābt visus. Mēs nevaram nepārtraukti lamāt visus par nolaidību, jo tam vienkārši nav nekāda rezultāta. Mans novērojums attiecībā uz valsts instancēm - jo vairāk tām uzbrūk, jo vairāk tās aizstāvas. Aizstāvība nav objektīva. Tas kas ir nepieciešams - dialogs un risinājumi valsts līmenī. Bet par to es neesmu pietiekami kompetenta runāt.

Vēl. Arī instancēs strādājošie ir tikai cilvēki. Viņiem met ar cirvjiem, kliedz virsū, draud. Viņi ir tie, kas dara "melno darbu" šajā sistēmā. Jā, daudziem nav jābūt esošajos amatos, jo nedara to no sirds. Bet daudzi ir absolūti savas lietas profesionāļi.

Tas ko vēlos pateikt - nost ar dusmām! Tās mūs iekšēji iznīcina. Viss, kas ir nepieciešams - miers, mīlestība, iespējas, ko piedāvāt saviem audžubērniem. Miers. Un, ja ir vēlme ko mainīt, tad tas ir jādara, nevis jāraida naidpilni izteikumi. Miers!

Kas mūs sagaida?

Mūs sagaida traumēti bērni. Tas ir zināms 100%, ka neviens audžubērns nenonāks pie mums bez savas problēmu bagāžas. Tā var būt emocionālā, fiziskā, seksuālā vardarbība. Tie var būt bērni, kuru vecāki ir miruši, vai smagi slimi. Visi šiem varianti atstāj pēdas bērna dvēselē. Mūs sagaida darbs. Sirds darbs.

Vai mēs nebaidāmies, ka mums sāpēs?

Visbiežākais, ko esmu dzirdējusi no draugiem un paziņām - bet tas taču būs tik grūti atdot to bērnu kādam citam! Bērns - ir centrs visam. Absolūti piekrītu audžuvecāku kursus vadošajiem speciālistiem - mēs tiksim visam pāri, bet bērni paši ar to visu netiks galā! Manī pazūd jebkādas domas par savām sāpēm, kad iedomājos par to, kā jūtas bērns bez vecākiem. Izrauts no gultas nakts laikā. Ar fonā kliedzošu un raudošu māti. Kad nonāk kaut kur. Un nezina – kas būs rīt vai pēc nedēļas. Lai vai kāda drāma nebūtu notikusi - viņu atrāva no mīļajiem vecākiem! Visi bērni mīl savus vecākus! To nevar izskaidrot ar prātu. Bet šai mīlestībai nav robežu.

Nē - mums nav bail, ka sāpēs. Mums ir bail, ka sāpēs bērnam! Bet arī ar to mēs tiksim galā, jo tie bērni bieži vien ir izcietuši tādas sāpes, kādas daudzi pieaugušie nepārcietīs visa mūža garumā.

Otrs nesen dzirdētais - kam jums to vajag, jo vēl taču esat jauni, un ir jābauda dzīve! Mums nav vienādības zīmes starp audžubērniem un dzīves izbeigšanos. Es zinu, ka daudzi uzskata, ka arī līdz ar bioloģisko bērnu ienākšanu ģimenē, beidzas jautrība. Tas viss ir tikai attieksmes jautājums! Mūsu dzīves ir kļuvušas tikai bagātākas un pilnvērtīgākas līdz ar Hannas ienākšanu mūsu dzīvēs! Un esmu pārliecināta, ka lai vai cik spēka un enerģijas mums prasīs audžubērni, dzīve turpināsies. Būs vēl kvalitatīvāka un vērtīgāka! Un tas ir muļķīgs mīts, ka audžubērnu audzināšana ir pensijas vecuma hobijs. Jauni cilvēki ir spējīgi dzīvot pilnvērtīgi un laimīgi, paralēli audzinot bērnus. Pat, ja tie nav bioloģiskie!

Citu atbalsts

Lai gan mūsu ģimenē vēl nav ienācis audžubērns, esmu jau izbaudījusi plašu attieksmes spektru. Protams, ir daudzi, kuri saka – malači! Bet vēl ir tie, kuri absolūti nesaprot, kas mums kaiš? Kādēļ mums ir jāčakarē sava dzīve? Protams, būt audžuvecākam nav viegli. Tas nav visiem. Es gan šo rakstot nemērķēju uz to, cik gan ļoti viedi un dievišķi esam.. Vairāk gan uz to, ka katram ir savas lauciņš. Bet tomēr ir cilvēki, kuri ne tikai nesaprot, bet pat nosoda. Tas ir tik tālu, ka es jau saprotu, kurš no paziņu, draugu un radu loka varētu izzust no mūsu dzīves teju pilnībā. Ir cilvēki, kuri nav uzdevuši nevienu, ne mazāko mazmazītiņo jautājumu par mums kā topošo audžuģimeni. Es gan neizprotu kas tas ir – bailes, nosodījums, atbalsts?! Es nezinu kā vērtēt ignorēšanu...

Šobrīd mans secinājums ir tāds... Tad, kad runa ir par to, ka „iespējams”, „kaut kad”, tad visi sit pa plecu. Kad tā lieta ir teju klāt, situācija mainās.

Un teju nevienu neinteresē bērni...

Man gan vispirms ir jāpalūdz piedošana visiem apkārt esošajiem cilvēkiem, par to, ka tik aktīvi dalos ar iegūto informāciju. Manī ir tik daudz sakrājies, ka nespēju to noturēt sevī. Mācos paklusēt! Bet kas attiecas uz mūsu sabiedrību... Rakstu bez nosodījuma. Nevienu (ar to es domāju 98% sabiedrības) šie bērni neinteresē.

Runājot par audžubērniem, es vēroju cilvēku sejas. Vēroju acis. Mīmiku. Un es jums varu teikt droši – teju nevienu neinteresē bērni, kuriem nav vecāku. Nevienu neinteresē fakts, ka pastāv zīdaiņu bērnunami. Ka no turienes bērni aiziet ar fizisku un garīgu atpalicību. Ka sistēma uztur darbaspēku, nevis kalpo bērniem. Jā, reizēm cilvēkus tas interesē līdzīgi kā paskatīties šausmenītes. Bet ne vairāk. Un jau atkal – rakstu bez nosodījuma. Vairāk ar mērķi, lai tu saproti, ka nevis tur kāds cits ir idiots, bet mūsu kopējā sabiedrība ir nevesela. Jā – tu un es! Mēs visi! Jo tam visam ir izskaidrojums. Kamēr mēs paši esam dziļi nelaimīgi (jebšu slimi), mūs neinteresē neviens – ne kaimiņš, ne suns, ne bērns. Arī – ne savs bērns. Un, protams, par dziļu nelaimi liecina arī mērķis izglābt visu plašo pasauli. Te nu var gari un plaši runāt... Īsumā:

Un ne katram tas ir jāsaprot. Ne katram ir jāizprot mūsu ģimenes un citu audžuģimeņu motivācija. Mēs visi esam dažādi. Un ne visiem ir jādomā par šo visu... Tikai retajam ir jāpieņem lēmums atbalstīt novārtā atstātos bērnus. Man vēl ir jāpiestrādā pie šo faktu pieņemšanas. Bet es ticu, ka kādu dienu es pilnībā pieņemšu šo nepieņemamo pasauli! Pieņemšu faktu, ka kādam ir vienalga!