Jeii – paldies par apsveikumiem! Jā, mēs gaidām bērnu, bet nekā jauna – gaidām audžubērnu! Kādēļ tik provokatorisks virsraksts? Jo tieši tā es jūtos... Cik mierīga es biju, gaidot Hannu, tik ļoti es šoreiz esmu nemierīga. Šīs sajūtas, ka esam kaut kā gaidībās, emocionāli un pat fiziski mani pārņēma pirms dažādm dienām.

Piebilde – nē, mēs neejam uz adopciju, mūsu mērķis ir – būt audžuģimenei! Un es apzinos, ko nozīmē audžuģimene. ;) Turpinu...

Pēdējās dienās ļoti daudz skatījos jaunus materiālus par bērnu namiem, audžuģimenēm, mūsu samaitātajām vērtībām un tā tālāk. Mana emociju skala tik strauji vēl nekad dzīvē nav lēkājusi. Nē, arī grūtniecības laikā tā nebija. Patiesībā tad vīrs bija pārsteigts un nesaprata, kas notiek? Kur ir tās solītās hormonālās vētras? Man bija pretējs efekts – tik emocionāli stipra un noturīga es vēl nebiju bijusi! Tādēļ manas emocijas pēdējā laikā mani ļoti pārsteidz. Un neviļus nāk prātā – vai šādi varētu "izskatīties" hormonalās vētras? Kad kā viesulim gribas nesties pa pasauli un mainīt visu! Glābt visu! Kliegt, spiegt un spirināties, kā vēl nekad dzīvē?!

Es pieļauju, ka kaut kas līdzīgs pārņem visus, kuri iet šo procesu - audžuģimeņu apmācības procesu. Vienu brīdi es smejos, citu – raudu. Emocijas lēkā tā, ka es pat, runājot par šo jautājumu ar draugiem, jūtos, kā sēžot uz dadžiem! Nē, nažiem! Man ir TIK grūti noraksturot savu emociju gammu! Nosaukšu vienu pēc otras... Centīšos. 

Prieks. Šī emocija rodas, ka redzu fantastiskās audžuģimenes Latvijā. To, kā šos bērnus mīl audžuvecāki. To, kā šie bērni skatās uz saviem audžuvecākiem. Ar TO skatienu. Kad redzu viņu acis – meklējošas, dziļas, pilnas! Kad redzu bērnu ziņkārību, vēlmi darīt, attīstīties, pilnveidoties! Prieks rodas, kad dzirdu, ka bērnu viedokli, kāds tomēr ņem vērā. Kad tā balss tiek saklausīta. 

Vilšanās. Milzīga vilšanās lielā daļā cilvēku. Kad dzirdi, ka kāds rēķina, kas ir izdevīgāk finansiāli – uzturēt bērnu namu, vai apmaksāt audžuģimeni? Tad, kad redzu, ka cilvēkus uztrauc sava pakaļa vairāk, nekā tas bērns, kurš visu mūžu, visticamāk, būs nelaimīgs. Tas bērns, kuram arī kādu dienu būs bērni, kuri arī, visticamāk, būs nelaimīgi. Vilšanās, jo ir risinājumi, bet tie netiek izmantoti. Vilšanās, jo bērnu kliedzieniem, vārdiem, jūtām nav vērtības! Bērni kliedz – bet, ja nav pierādījumu, tad tā nav patiesība. Bērni grib skatienu, bet ir skaitļi. Darbavietas. Nav brīvprātīgo. Vai arī – nav atļaujas viņiem tur būt? Kā ir?!

Sāpes. Neprātīgas sāpes, kad redzi nelaimīgus bērnus. Bezpalīdzīgus. Neredzamus. Kad redzi pētījumus par piesaisti. Kad redzi, kā (ne) attīstās bērns, kurš atrodas bez pieaugušā mīlestības, siltuma un komunikācijas. Sāp, kad saprotu, ka tas, ko darīsim mēs, būs viena pile jūrā. Svarīga pile. Bet tomēr pile. Sāp, kad saproti, ka ir kāds, kurš cīnās, spurojās, bet nekas nenotiek! Jo daudzi sistēmā strādājošie tikai attaisnojas, nevis atzīst nepilnības un virzās uz attīstību!

Dusmas. Tās fonā ir visu laiku. Visu aptverot, nav skaidrs, kādēļ bērni ir bērnu namos, bet par viņu likteni spriests tiek tik formāli. Tik sausi. Tā it kā tā ir kārtējā autoparka atjaunošana kādā pašvaldībā. Reizēm klausoties raidījumus, to, kā mūsu pārstāvji spriež par bērniem, gribas kliegt – vai tu saproti, ka tu runā par divām acīm, dvēseli, salauztu sirdi, izkūpējušām cerībām?! Vai tu saproti, ka tur kādam sāp?! Bet nē... Ir skaitļi, ir ieinteresētība. Tukšums un sausums.

Un atkal prieks. Prieks, jo visas sliktās ziņas mijas ar labām. Labām, jo ir kāds, kurš cīnās par šiem bērniem. Kāds, kurš runā par to publiski, kurš nebaidās! Kāds, kuram ir mugurkauls un balss. Skatoties, uz tiem cilvēkiem, kurus katru reizi sastopu audžuvecāku kursos, es iekšēji spiedzu aiz laimes! Tur es redzu vecākus, kuri ir gatavi sniegt ļoti daudz potenciālajiem  audžubērniem. Ir neaprakstāms prieks sastapt speciālistus un mentorus šajos kursos. Jo viņiem nav vienalga. Jo viņi neglauda pa spalvai. Jo viņi mūs sakužina un saka – mosties, beidz sapņot par bērnu ar blondiem matiem un zilām acīm! Mosties – šis ir kas vairāk! Un tu esi svarīgs! Tu var mainīt TIK daudz!

Tātad. Jūtos kā grūtniece. Jūs teiksiet – vismaz tev nav nelabas dūšas! Nu, arī tā man sāk parādīties. Iegūtā informācija spēj atstāt vienaldzīgu tikai sienu. Bet arī tā sāks kādu dienu drupt...

Es noteikti  tuvākajā laikā uzrakstīšu par daudz ko citu. Bet pagaidām es izjūtu iekšējas vētras, kas mani iekšēji plēš pušu. Es norimšu un rakstīšu. Man ir ko teikt! Es labprāt kliegtu, bet pagaidām tikai iztēlojaties, ka es kliedzu! Jo iekšēji tā tas ir!