Viss notiek tik ātri, ka nespēju vien visu jums nodot! Pēdējo divu nedēļu laikā esam nokārtojuši Audžuvecāku kursu eksāmenu, saņēmuši statusu un pirmo zvanu.. TO zvanu! Par visu pēc kārtas...

Kursi

Kursi ilga pusotru mēnesi, teju katru sestdienu un svētdienu. Tos apmeklējām 12 cilvēki - 8 ģimenes. Visi bija absolūti dažādi, vecumā no 25 līdz 59 gadiem. Ar absolūti dažādām dzīves pieredzēm, bet par lielu laimi  ar daudz maz līdzīgu skatu nākotnē. Loģiski, vai ne?
Kursu dienas kārtība bija ļoti brīva - ar kafijas pauzēm, reizēm bez - visi viens otram pielāgojās. Jebšu - pasniedzēji sadarbojās ar "studentiem". Pasniedzēji bija... Lieliski! Es tik tiešām varu teikt, ka katrs pasniedzējs deva neaprakstāmi daudz! Visi bija savas jomas profesionāļi, visi darbojas ar audžubērniem, audžuģimenēm un nelabvēlīgajām ģimenēm. Un šis fakts ļāva viņiem stāstīt ko TĀDU, ko nevar ierakstīt nevienā grāmatā, nevar arast nevienā interneta vietnē! Tikām gatavoti teju uz visu to pašu trakāko! Kas, protams, ne vienmēr notiek. Bet mums ir jābūt visam gataviem, jo izvēloties šo ceļu, visu laiku esam lielā neziņā...
Katrā nodarbībā piedalījās arī mentors jeb audžumamma ar lielu pieredzi. Audžumammām, protams, ir sava attieksme un sava sāpe. Viņas runāja par to, ar ko mēs saskarsimies, kā mums aizstāvēt sevi un, kādas stuācijas mēdz notikt reālajā dzīvē - reālajā audžuģimeņu ikdienā. Kāda audžumamma pēdējā nodarbību dienā teica - un tagad atliek ķerties pie darba, kurā sapratīsiet, ka tam nav nekāda sakara ar to, ko jūs te mācījāties! Tas, protams, bija teikts pa jokam, bet šī joka patiesība daļa ir tāda, ka - lai cik mēs mācītos, mēs nekad nebūsim gatavi tam, kas mūs sagaida. Teorija un prakse tomēr ir ļoti dažādi jēdzieni.

Kursu noslēgums
Tas bija nedaudz skumīgs, jo mēs visi sapratām, ka nedēļas nogalēs vairs nesanāksim kopā, neapspriedīsim visu jaunāko par to, ko nu kurš ir izlasījis, ko nu kurš ir apdomājis, ko nu kurš ir pieredzējis. Tomēr pēdējā diena bija ļoti svinīga diena!
Vispirms - eksāmens. Par to, gluži kā skolā, lika atzīmes. Varu palielīties - iespējams, pirmais eksāmens, kurā ieguvu 9! Arī pirmais, kuram pat īsti negatavojos. Pirmais, kuru ļoti gaidīju. Pirmais, kurā jutos, kā zivs ūdenī. Pirmais lieliskais un ļoti svarīgais eksāmens! Bet patiesībā - tajā nebija nekā sarežģīta, ja vien ir sekots līdzi visām nodarbībām, ja tēma ir bijusi svarīga, un ir izlasīti materiāli. Nezinu, cik nezinošam vajadzētu būt, lai to nenokārtotu. Jāpiebilst, ka eksāmenu nokārtoja visi!
Noslēgumu dienā ēdām kūkas, ar jau esošajām audžumammām vēl reizi pārrunājām, kas mūs sagaida. Tie bija svētki. Mūs apsveikt ieradās arī kāda kupla audžuģimene. Bijām priecīgi sastap mūsu mentoru un viņas bērniņus! Lielisks noslēgums!

Statusa iegūšana
Statusa iegūšanas dienā ieskrullēju matus, uzkrāsoju lūpas, notīrīju kurpes un devāmies! Mums bija svētki!
Aizgājām uz statusa piešķiršanas sēdi, kas, protams, bija ļoti formāls pasākums. Viens no jautājumiem bija, kāda vecuma bērnus vēlamies pieņemt savā ģimenē. Teicām, ka no 3 līdz 10 gadu vecumam, vienalga, kāda dzimuma un ne vairāk kā divus vienlaicīgi. Tika uzdots arī jautājums par bērniem ar īpašām vajadzībām. Atbildējām, ka varam pieņemt arī tādu bērnu, bet viss ir atkarīgs no katras situācijas individuāli. Šajos apstākļos mēs nevaram rūpētes par bērniem ar smagu invaliditāti. Ar to mēs domājām, ka varam, piemēram, rūpēties par redzes, dzirdes invalīdiem - atkarībā no veselības problēmu smaguma pakāpes. Varam parūpēties par bērniņiem ar dauna sindromu, bet jau atkal - atkarībā no slimības smaguma pakāpes.
Uz savu "neizlēmību", saņēmām visai šerpu atbildi, ka mums ir jābūt konkrētākiem savās vēlmēs. Mēs nevarot atraidīt neskaitāmus variantus, jo par to var ziņot Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai. Es un vīrs mājās visu pārrunājot, vienojāmies, ka paliek pie sava - izskatām visus piedāvātos varantus, un pieņemam sev pieņemamos. Mēs nevēlamies teikt "nē" bērniem ar invaliditāti, neizskatot atsevišķi katru situāciju.
Līdz ar šīs informācijas izskaņu - mūsu svētki beidzās. Ierados mājās, uzvilku vilnas zeķes un dzēru kafiju! :D

Pirmais zvans
Nav nemaz tā, ka tikko saņemot lēmumu par statusa piešķiršanu, pie durvīm sagaida bērns. Situācija ir tāda, ka tikai aptuveni 20 dienas pēc statusa piešķiršanas, mēs vispār esam redzami audžuģimeņu reģistrā. Iemesls - ir iespēja apdomāt, vai tiešām to vēlamies. Tomēr informācija jau tika nodota Latgales reģiona pāsrtāvim, kurš kūrē audžuģimeņu/audžubērnu jautājumus. No šī pārstāvja zvanu sagaidījām precīzi pēc nedēļas. Vispirms mums tika piedāvāti 9 un 11 gadus veci brālis un māsa. Pārrunājām ar vīru, ka šis variants mums neder. Tad vēl tika piedāvāti neeeeeeskaitāmi varianti, kurus es ātri centros uzskricelēt uz lapas. Un tā īsti neviens variants mums nederēja - pārāk mazi bērni, ģimenē ir trīs vai četri bērni, smagas invaliditātes un smagas uzvedības problēmas. Izņemot vienu. Kādu 7 gadus vecu krievu tautības puisīti. Drīzumā notiks zvans un saruna par esošo situāciju un šo puisēnu.
Emocijas?! Tam nevar sagatavoties... Tas no malas izklausās pēc "gaļas tirgus" pasākuma. Tāda ir reālā situācija . Tik skarba, ka vai nelabi metas. Man likās, ka pieņemt lēmumu būs daudz vieglāk. Bet tas ir kaut kas šausmīgs! Bet tam ir jānotiek - drīz... Bērnu ir daudz, un mums ir jāizvēlas tas, ar kuru mēs varēsim tikt galā. Mēs nevaram sev uz pleciem uzlikt parāk lielu slogu, jo rezultātā visi būs zaudētāji - audžubērni, Hanna, mēs.
Star citu, pārstāvis, kurš mums piedāvāja bērnus, aicināja nestiegties ar lēmuma pieņemšanu. Bet gan kārtīgi apdomāt un izskatīt visus variantus.

Kā mēs jūtamies?
Neziņa beidz nost! Ir pagājušas teju 2 nedēļas, kopš saņēmām audžuģimenes statusu. Kopš tā laika es vairs nevaru mierīgi gulēt. Es katru nakti sapņoju ar bērniem. Es nepārspīlēju - katru nakti! Es baroju zīdaiņus, glābju bērnus no aukstuma, spēlējos, runāju, analizēju... Tā ir iekšējā gaļas mašīna! Tādēļ - es vēlos ātrāk sastapt īsto bērnu, kurš liek no sirds smaidīt un vēlēties tikai viņu! Un šī atbildība šoreiz būs tikai uz maniem pleciem. Vīrs ir komandējumā ārpus Latvijas uz vairākām nedēļām... Attālināti lēmumu, protams, pieņemsim kopā, bet ja būs jau jāsatiek bērns, tad tā būs tikai mana atbildība. Kas to visu padara vēl satraucošāku...
Savukārt, Hanna ir īpaši ieciklējusies uz kaut kādu puisīti un meitenīti, kuri esot tikpat "lieli", kā viņa. Kad pieminēju 7 gadus veco puisēnu, viņa jautāja, vai esot arī meitenīte? Teicu, ka neesot gan. Tad viņa teica, ka vēl nē... Iedomas vai situācijas pareģošana? Runā, ka bērni zina vairāk. Manīsim...

Tālāk...
Gaidu nākamo zvanu...