Daudzi dzīvo ilūzijās, ka uzņemot mazu bērnu, viņi nav guvuši emocionālās traumas, jo taču neko neatceras. Tomēr tā tas nav. Ikvienu "sistēmas bērnu" pavada doma, ka viņš nav pietiekami vērtīgs. Pat, ja atmiņā nav šī "faila", tas saglabājas zemapziņā. Tas jautājums - vai tiešām es nebija tā vērts?

Un mēs to arīdzan esam novērojuši savā ģimenē. Mazs, mīļots, apčubināts mazulītis ir ar zemu pašvērtējumu. To es redzu atsevišķās situācijās. Pašvērtējums aug, bet ir sāpīgi ik pa laikam vērot bērnu, kurš atsevišķās situācijās no stresa sāk grauzt nagus, vai, piemēram, atsakās darboties ar citiem, iesaistīties spēlēs, kopā fotografēties. Un te var teikt, jā, bet tā ir daudziem bērniem. Pēc dabas intravertiem bērniem, vai bērniem, kuri nav paguvuši sociālizēties, tā ir normāla parādība. Tomēr ekstravertiem nav šaubu, ka viņi iederas, ka viņi var. Vai vismaz pēc pārrunām, var panākt domu maiņu. Tomēr trauma ir un paliek trauma, un tā izpaužas citādāk.

Gribu arī piebilst, ka bravurīga, "lecīga" uzvedība ir zema pašvērtējuma izpausme.


Vēlāki procesi


Manuprāt, viena no lielākajām kļūdām (ko arī es esmu veikusi, un ik pa laikam pamanos veikt) ir emocionāli traumētu bērnu likšana vecuma rāmjos. T.i. bērniem jāsāk runāt,staigāt pēc "grāmatas". Bērniem jāmāk lasīt, rakstīt, jākoncentrējas mācībām, kā to dara citi vienaudži. Un tomēr... Tas tikai uzliek papildus stresa slogu bērnam. Jo šie bērni... Es gribētu teit, ka viņiem ir īpašas vajadzības, kuras nereti pāriet pirmajā gadā, kad nonāk ģimenē. Tomēr nereti, tas var būt gadiem ilgs process.

Arī Viktora runa ir aizkavēta. Tomēr mēs ļaujam viņam iet savu ceļu un savā ātrumā. Pēc vispārējiem standartiem, mums jau būtu no stresa jāplēš matus no galvas. Tomēr ar intelektu viņam ir vairāk nekā labi, bet runai jādod laiku. Tā atraisījās tikai šoruden un vēl daudz kas ir apgūstams.

Lai kā es gribētu arī audžumeitu pasteidzināt viņas attīstībā, ir jāsaprot, ka no smagām traumām attapties nav nemaz tik vienkārši. Tas milzīgais stresa līmenis, kas viņai bija, ienākot mūsu ģimenē, bija neaprakstāms... Divus gadus vēlāk viņa smaida, bauda, priecājas, skaļi dzied, dejo un smejas! Jā, viņa to nevarēja darīt pirmajos mēnešos, jo vienkārši sēdēja ar noliektu galvu, uz visu atbildēja - es nevaru. Agrāk katra mazākā lieta, kas jaunatklāta varēja prasīt vairākas dienas, lai attaptos. Un jauns bija itin viss. Aizlidojiet uz 2060to gadu un uzziniet, cik daudz jauna jums tur būtu? Lūk, tieši tik daudz bija arī mūsu audžumeitai.

Mans novērojums - tas, ko mūsu audžumeita sākumā būtu apguvusi pa mēnesi, gadu vēlāk viņa to varēja paveikt pa nedēļu, bet šodien pa dienu. Pienāks brīdis, kad varēs pa stundu. Lai panāktu labus mācību un sadzīviskus rezultātus, vispirms ir jādara visu, lai bērns atbrīvotos no stresa. Ir jāpiedāvā krāšņu, aktīvu, jauniem piedzīvojumiem pilnu ikdienu. Un stress mazināsies. Ar laiku. No stresa sākuma posmos neizvairīties, bet to var mazināt, un tas ar laiku padarīs bērna emocijas stabilākas, labāku atmiņu un uzlabos koncentrēšanās spējas. Pārbaudīts praksē!

Mīlestība

Vakar Instagram kontā lūdzu uzdot jautājumus. Un nr. 1 ir par mīlestību.

Intro par mani. Man ļoooti patīk bērni, ļoti viņus mīlu - ar vienkāršām, vai īpašām vajadzībām. Ar tekošām siekalām un nepieņemamu uzvedību. Ar taisniem un ne tik taisniem deguniem. Viņi vienkārši ir brīnišķīgi.

Tomēr mīlēt kopumā nenozīmē iemīlēt. Un vispār, tagad atskatoties es domāju - man kā audžumammai, bērnus nav jāiemīl. Jā, viņus ir jāmīl, jāapčubina, jāizlolo, jāsabučo, bet - patiesi iemīlēt nav ieteicams. Jo esot audžuģimenei, bērniem idejiski drīzumā būtu jāatgriežas bioloģiskajā ģimenē, jānokļūst pie aizbildņiem vai jābūt adoptētiem. Un tagad iedomājaties, kā justos ģimenes, kurās ir auguši 5 vai 15 bērni, kurus sanāk iemīlēt no visas sirds, un tad ļaut aiziet mazotnē?

Es esmu satikusi šādas audžuģimenes.... Tas ir tieši tāpat kā uzzināt, ka tavs bērns ir miris. Tieši tā es to redzēju no malas. Esmu runājusi ar audžumammām, kurām sirds lūzt, asaras birst kā pupas pat vairākus gadus vēlāk, kad bērni jau ir prom...

Nereti audžuģimenes publiskajā telpā tiek padarītas par tādām kā nedaudz robitizētām personām, kuras nežēlīgi spēlējas ar bērniem, pelna naudu un atdod bērnus kā lelles tālāk. Nr.1 es neesmu sastapusi nevienu audžuģimeni, kura nebūtu adoptējusi vai paņēmusi aizbildnībā savu audžubērnu. Nr.2 audžuvecāki ir cilvēki, kuriem arī sirds plīst pušu, kad bērni aiziet. Arī viņiem asaras birst mēnešiem ilgi, un nemitīgi tiek pārcilātas fotogrāfjas. Arī audžuvecāki uzdod sev jautājumu - vai tiešām tā vajadzēja? Vai tiešām tas bija pareizs lēmumus? Bet īpaši tad, kad audžuvecāki jau ir gados vecāki, egoismam nav vietas...

Un tātad par mīlestību. Bioloģiskos bērnus mēs iemīlam lēnām. Arī viņus mēs sākumā mīlam vairāk abstrakti, bet vairākus mēnešus pēc dzemedībām, mēs jau sakām - ooo, nu tagad manī ir vēl 100x vairāk mīlestības nekā sākumā. Jo mīlestība aug. No kaut kā abstrakta, mīļa un silta, tā izaug par lielu mīlestības Godzillu.

Un tā es skatos uz mīlestību pret bērniem, kuri ir ienākuši ģimenēs caur citu cilvēku fizisko ķermeni - mums arī ar viņiem šo mīlestību ir jārada, to ir "jādzemdē". Ja bērns ir traumēts, tad tas var būt grūtāk. Jo ir vienkārši iemīlēt kādu mazu kunkulīti, kurš tikai zīž, skatās acīs, guļ un piepilda autiņbiksītes. Bet daudz grūtāk ir iemīlēt kādu, kurš ar tevi manipulē, kuram tu esi tikai kārtējais aprūpētājs, pat iespējams - kārtējais potenciālais nodevējs. Un ne bērna vainas dēļ mēs tā tiekam redzēti. Bet gan tādēļ, ka par viņiem savulaik pienācīgi neparūpējās.


Iemīlēt nav viegli


Sākumā es ļoti pārdzīvoju, ka neiemīlēju Viktoru uzreiz, no pirmā acu skatiena un tā, ka nevaru bez viņa dzīvot. Jau atkal - kā audžumammai man uz to nevajadzēja tiekties, jo mums taču bija citi uzdevumi. Tomēr manī visu laiku bija tāda kā netaisnīguma sajūta.

Svarīgi saprast, ka arī bērni ne vienmēr iemīl savus jaunos vecākus tā uzreiz. Jā, viņiem nekas cits neatliek kā ar jums sadarboties, kā saņemt vitāli nepieciešamos apskāvienus, mīļoties un baudīt kopdzīvi.

Tomēr es šobrīd teikšu tā... Šie bērni vairākārt ir nonākuši pie kāda cilvēka. Tātad - vispirms neparūpējās vecāki, neparūpējās tantes, onkuļi un vecmammas, vectēvi. Tad atbrauca "tante", aizveda uz kādu ēku - krīzes centru vai bērnu namu. Tur jau atkal vairāki darbinieki nāk un iet, un reizēm jau atkal aiziet pavisam. Tad labākajā gadījumā nonāk uzreiz ģimenē. Bet nereti - nonāk ģimenē, tad atkal atgriežas institūcijā, tad ģimenē, tad atkal institūcijā. Kādēļ lai bērns ar šādu pieredzi teiktu - hei, beidzot varu mīlēt!?

Viktors, esot bērnu namā nepilnus 5 mēnešus aptuveni pusi laika atradās slimnīcā, otru pusi - bērnu namā. Cik daudzus vienaldzīgus cilvēkus viņš sastapa šajos mēnešos?

Viktoram vajadzēja laiku. Un aptuveni pēc 10 mēnešiem es pirmo reizi sajutu, ka viņš zina - mēs esam ar viņu uz palikšanu. Tā sajūta bija ļoti skaidra un nepārprotama. Arī tad nebija tā, ka momentā kaut kas fantastisks uzziedēja. Viņš lēnām, ar katru dienu arvien vairāk atbrīvojās... Un tagad, protams, cita lieta! Viņš zina, ka ir mūsu mīļais brīnumbērns, un citādāk nebūs!

Lai gan raksts ir par Viktoru, uzrakstīšu arī par audžumeitu un mīlestību. Diemžēl, šajā situācijā viss ir daudz, daudz grūtāk un sarežģītāk. Bērns ir apguvis bērnu namā savdabīgu uzvedību, kas tur bija vienīgais veids kā tikt pie mīlestības, un citu labumu kripatām. Man personīgi ir ārkārtīgi grūti ar to sadzīvot katru dienu, 24\7. Un bērns pie tā nav vainīgs, viņa bija izdzīvošanas skolā. Un cenšas ieviest šīs metodes arī mūsu ģimenē. Ir ārkārtīgi grūti pārformēt to, kas ir tik ļoti iesēdies būtībā. Un šajās smagajās pārrunās, sarunās, nemitīgajā saspringumā, ir grūti iemīlēt. Tajā pašā laikā - viņa ir mums īpaša, un viņa ir mūsu bērns!

Reiz par šo jautāju kādai pieredzējušai audžumammai, kuras pirmā audžumeita jau pati ir mamma. Viņa teica - ar katru bērnu ir citādāk. Ar vienu mīlestība rodas no pirmās sekundes, ar citu - pat četrus gadus nācās gaidīt. Toties pēc četriem gadiem izveidojās tāda mīlestība un tāds kontakts, ka reti kuram kaut kas tik maģisks notiek pat ar bioloģiskajiem bērniem. Un tas viss ir par to, ka mīlestībai nav termiņa. Mīlestības rašanās ātrums negarantē stiprumu.


Ja nav bioloģisko bērnu?

Viens no jautājumiem, ko saņēmu - kā ir labāk, ja ģimenē jau ir vai vēl nav bioloģiskā bērna? Katra situācija ir ļoti individuāla. Agrāk man šķita, ka tas noteikti ir grūtāk, jo nav pieredzes bērnu audzināšanā, bet te - vēl pie tam jāaudzina emoconāli traumētus bērnus, kas prasa papildus zināšanas. Tomēr man ir kāds novērojums, kas gan attiecināms tikai uz tiem dažiem gadījumiem par kuriem es zinu, un nav absolūts.

Vecāki, kuriem nav bioloģisko bērnu, no malas vērojot, šķiet, ka daudz ko uztver mierīgāk. Nereti tie ir vecāki, kuri ir noilgojušies sniegt uzkrāto mīlestības daudzumu, un te nu ir tā iespēja gāzt to visu pār bērniem. No malas vērojot manī ir liels prieks, redzēt to, ka ja nav ar ko salīdzināt, tad galvā nerodas liekas domas. Jo būsim vien atklāti - mums visiem patīk salīdzināt, lai cik kaitnieciski tas nebūtu, lai cik labi mēs to apzinātos. Vērojot ģimenes, esmu nonākusi pie secinājuma, ka mani uztrauktu jautājumi, kas neuztrauc viņus. Un tas ir ļoti labi, ka neuztrauc! Jo tad var vairāk ļauties plūsmai, un ieklausīties bērnā kā vienīgajā iespējamajā variantā. Tādēļ mans iedrošinājums tiem, kuriem nav bērnu, bet šaubās, vai uzņemt - ikvienam vecākam ir grūti, kad ienāk bērns ģimenē. Arī jums būs. Tas būs citādāk nekā jūsu māsai vai draudzenei, kurai ir bioloģiskais bērns, bet jums tas būs vienīgais variants, un jūs to pieņemsiet, kā ikviens vecāks pieņem bērnus tādus, kādi tie ir. Ja vien neesat traks "slikto gēnu" teorijas piekritējs...


Svešs vai savs

Mēs dievinam, mīlam Viktoru! Ir teiciens - "kā savu". Viņi visi kā savi, tajā pašā laikā mīlam dažādi. Bet Viktors ir iekarojis mūsu sirdis tā, ka man liekas, ka vairāk nav iespējams. Es negribu salīdzināt, nedomāju, ka tas ir godīgi. Bet mēs viņu mīlam neizsakāmi, "kā savu". Viņš ir mūsu bērns, mēs esam viņa vecāki, un tur augšā viss bija izplānots tieši šādi un ne citādāk. Labāk nav iespējams! Izbaudīt tādu emociju un jūtu transformāciju es novēlu ikvienam! Nezinu, kā ir uzkāpt Everestā, bet kaut kā tā - skaties, šķiet, ka baigi tālu, nākas škērsot garu un sāpīgu ceļu un tad absolūta laime un pateicība!


Viktora juridiskais statuss

Kad Viktors pie mums ieradās, viņš nebija juridiski brīvs. Saņēmām pirmo zvanu no mammas, un cerēju, ka varēsim turpināt labu sadarbību. Tomēr ar to arī viss beidzās.

Dažus mēnešus vēlāk mēs uzzinājām, ka Viktors netiks nodots adopcijai, jo vecmamma ir gatava kārtot aizbildnību (pirms tam nevarēja objektīvu iemeslu dēļ), un viņš netiktu juridiski nošķirts no divām bioloģiskajām māsām.

Mums nācās lemt par to, kur viņam būs labāk. Un lai gan mēs nebijām vēl tajā laikā trakas mīlestības pārņemti, mēs domājām par to, kur Viktoram būtu vislabāk. Jo bija pagājis nepilns gads, un protams, ka mēs viņam esam ģimene. Mēs nedrīkstam viņam kārtējo reizi likt saprast, ka no viņa dzīves ikviens var pazust. Mēs atmetām savas jūtas un "jūtiņas" un domājām tikai par to, kā viņš jūtas, kā viņš jutīsies, un kas viņam ir pat labākais. Te nu jāpiemin, ka ļoti svarīgs aspekts bija arī tas, ka Viktors jau tajā laikā bija ļoti pieķēries Hannai. Viņiem mīlestība plūda pāri malām, un mums bija jādomā tikai un vienīgi par bērniem.

Lēmums par Viktora atgriešanos pie vecmammas un māsām jau teju tika pieņemts. Tomēr mēs apzinājāmies, ka tas nav labākais risinājums, jo vecmamma ir vecmamma. Viņai ir laiks atpūsties, bet Viktoram skriet līdz ar vēju. Pārrunu rezultātā mēs panācām to, ka Viktors paliek pie mums, bet vecmamma ir un vienmēr būs vecmamma. Bet māsas ir un vienmēr paliks māsas.

Kad Viktors kļuva juridiski brīvs, mamma ir vairākas reizes centusies iesaistīties Viktora dzīvē. Man personīgi tas bija kā sitiens pa seju, jo mēs tiešām gaidījām, mēs tiešām cerējām veselu gadu! Bet tagad, kad Viktoram nav citas atmiņas, citas ģimenes, viņu nevar ievilkt šajās spēlītēs. Ir pagājuši pilni 3 gadi, kopš viņš tika izņemts no ģimenes.


Attieksme pret bioloģisko ģimeni

Manī ir divas daļas. Pirmā - sieviete, kura zinot Viktora mammas dzīvesstāstu, patiesi un no sirds jūt līdzi. Ir cilvēki, kuriem ir tāda dzīves pieredze, kas neļauj izkārpīties no grūtībām, un nesniedz izpratni, kā audzināt bērnus, kas viņiem nepieciešams, un kas ir viņu interesēs. Man ir ārkartīgi sāpīgi apzināties, ka šai jaunajai sievietei savlaicīgi - bērnībā netika sniegta palīdzība.

Otra mana puse ir mamma - lauvene. Un, jūs jau zināt... Ja kāds apdraud tavu bērnu, tad emocijas nav tās patīkamākās.

Viktors fizioloģiski ir savu bioloģisko vecāku kopdarbs. Un par to mēs esam ārkārtīgi pateicīgi. Viņš ir paņēmis no bioloģiskajiem vecākiem visu pašu labāko. Un domāt, ka viņā esam mēs, un viņa gēni ir pielāgušies mūsējiem - muļķības! Ir svarīgi iemīlēt bērnu ar visiem gēniem, jo tikai tā var iemīlēt bērnu patiesi.

Turklāt - nav sliktu vai labu gēnu. Ir tikai tie, kurus mēs "iedarbinām", un tie, kurus "neiedarbinām". Un vēl - nedomājiet, ka jūsu gēni ir kaut kādi traki smalkie! :D Jūs pat nenojaušat, kas jūsos mīt!


Kā bērnam stāstīt par bioloģiskajiem vecākiem?

To, kā tieši to darīt, jums var ieteikt tikai labs speciālists, kurš ir iedziļinājies jūsu un jūsu bērna dzīvesstāstā.

Bet mans ieteikums ir no pirmās dienas atklāt kārtis un izturēties kā pret kaut ko absolūti normālu. Ir dažādas ģimenes, un mēs esam šādi, mums ir labi, mēs mīlam un dievinam viens otru. Mums ir paveicies, ka tu mums esi, un mēs esam pateicīgi taviem vecākiem, ka viņi tevi ir dāvājuši šai pasaulei. Viņiem diemžēl nepietika spēka un zināšanu, lai par tevi parūpētos, tādēļ tu esi ar mums.

Mums bioloģisko vecāku tēma ir par 80% atklāta. Ir lietas, ko šajā vecumā bērniem nav jāzina, un tēmas ar kurām var iepazīstināt tikai un vienīgi pēc konsultācijas ar labu psihoterapeitu.

Viktoram ir foto albums, kurš stāv blakus pārējiem. Tajā redzams viņš neilgi pēc dzimšanas, tajā redzami viņa vecāki, vecmamma, māsas un citi radinieki.

Mani nebiedē teikt skaļi, ka Viktoram ir mati kā bioloģiskajam tētim, vai acis kā bioloģiskajai mammai. Viņš ir brīnišķīgs!

Ja kādu dienu Viktors vēlēsies tikties ar savu mammu (tētis diemžēl ir miris), tad mēs sadarbībā ar psihologu, vispirms domājot par viņa interesēm, to nodrošināsim. Pagaidām viņam esam mēs, un nedaudz mītiskas personas no pagātnes. Kādu dienu tas viņam būs svarīgi. Bet! Ir daudz kas, ko es publiski nestāstīšu. Ir daudz kas, ko es vēl arvien nezinu kā risināt. Ir smagums, ko nest, ko kādu dienu vajadzēs "likt galdā". Un es ļoti ceru, ka mēs ar visu lieliski tiksim galā!


Bērni savā starpā

Šis arī ir ļoti bieži saņemts jautājums. Drumstalaini jau, iespējams, šur tur esat manījuši atbildes.

Pirms pie mums ieradās Viktors, mēs Hannai nestāstījām pasakas par to, cik forši mums visiem klāsies. Mēs stāstījām atklāti - mūsu ģimenē ienāks bērns, mēs nezinām kāds, mēs nezinām, kā viņš uzvedīsies. Viņam ļoti sāp sirsniņa, un viņa būs grūti sākumā, tādēļ mums viņam vajadzēs palīdzēt. Mēs tevi mīlēsim tāpat kā agrāk - stipri, stipri. Iespējams, jūs kļūsiet par draugiem, bet iespējams - jūs viens otram nepatiksiet. Bez liekām ilūzijām.

Hannai bija grūti Viktora raudāšanas dēļ. Mums visiem tas bija smags pārbaudījums. Kādu gadu viņš tik tiešām raudāja daudz, ilgi un iemesli nebija skaidri. Mīļot nedrīkstēja, atkārtošos.

Viņi vairākus mēnešus vienkārši bija blakus, viens ar otru nespēlējās, nekomunicēja, bet arī nekonfliktēja. Mums bija divi bērni, no kuriem katrs dzīvoja savu dzīvi. Mēs centāmies daudz laika pavadīt ar Hannu vienatnē - vīrs devās uz veikalu ar Hannu, es - uz pastu, uz treniņiem u.t.t

Pirmajā nedēļā, kad Viktors intensīvi raudāja katru vakaru, vairākas stundas pa nakti, un pa dienu arīdzan, mēs ap viņu bijām 24/7. Mēs visādi centāmies saprast, kā ar viņu apieties, kā tikt klāt, kā parūpēties. Un šajā procesā Hanna sajuta mūsu trūkumu un kļuva greizsirdīga. Viņa pat apvainojās uz mani un nerunāja. Mēs sapratām, ka esošais formāts nedarbojas.

Man veidojās izpratne, ka pirmajam bērnam ir jāpaliek pirmajam. Viņš ir ienācis ģimenē, saņēmis nedalītu uzmanību, un tad ienāk kāds, kas atņem šo uzmanību. Rodas dusmas, greizsirdība, kašķi bērnu starpā. Otrais, trešais, ceturtais ienākot pieņem ģimenes noteikumus. Viņam citādāk nav bijis. Tādēļ šādus noteikumus ir viegli ievērot, neviens necieš, un bērni patiesi iemīl viens otru. Jo neviens nevienam neko neatņem. Dalīties gan sanāk, bet mums kaut kā ir izdevies fantastiski labi ar to tikt galā!

Ar laiku, kad Viktors atvērās un atkal kļuva par bērnu, arī attiecības ar Hannu sāka plaukt. Viņi ļoti, ļoti, ļoti mīl viens otru. Un to parasti var īpaši uzskatāmi redzēt, kad esam mājās. Tur nāk ārā tādas pērles!!!

Kad mūsu ģimenē ienāca audžumeitai, viņai bija šī trešā vieta ģimenē. Un tas gan bija grūti pieņemams. Astoņu gadu vecumā bērns ir noformējies. Bērnu namā viņa bija nr.1, jo labi mācēja pielietot personālam nepieciešamos paņēmienus. Savukārt šeit - uz mums nedarbojas tādas manipulācijas, un visu bija jāapgūst no jauna. Nebija viegli. Bija greizsirdība, bija centieni melot par mazajiem, bija centieni noskaņot pret mazajiem. Tomēr mēs noturējām pozīciju (nu, apmēram, kā katru dienu ejot cīņā) un šobrīd šajā ziņā viss ir sakārtojies ļoti labi. Bērni savā starpā ļoti labi saprotas, lieliski pavada kopā laiku, un ik pa laikam arī kašķējas - kā tad bez tā! Bet kopumā man ir ļoti liels prieks vērot, kā mūsu bērni viens otru mīl, jo tieši tas ir milzīgs stimuls un rādītājs, ka kaut ko mēs darām pareizi.

Nesen bijām kādā pasākumā, kur vīram pieķērās kāda maza meitenīte, kurai bija plānots drīzumā nokļūt patstāvīgā ģimenē. Mūsu vecākās meitenes reakcija bija pārsteidzoša. Tad nu es ieraudzīju, ko nozīmē greizsirdība viņas interpretācijā. Izrādās, ka mēs to nebijām redzējuši līdz šim... Kas arī ir laba ziņa, jo es bieži domāju - viņa nav greizsirdīga, vai arī es to nemāku atpazīt? Māku. Viņa nav greizsirdīga pret mazajiem. Prieks!!!


Labākais, kas ar mums noticis

Ir ārkārtīgi grūti katru dienu bērnos redzēt pāri darījumus, kas viņiem nodarīti "jomas profesionāļu" izpildījumā. Un jā, mēs tiksim ar to galā. Ja ne tagad, tad pēc 10 gadiem. Tomēr vēl arvien mūsu valsts bērnu nami ir pilni ar bērniem, lai cik skaistus skaitļus amatpersonas neizpaustu par ģimenēs nonākušajiem bērniem. Pašvaldību bērnu nami ir teju vai aizmūrējuši savas durvis - visi kā viens sargā savus bērnus, jo katrs bērns nozīmē ienākumus. Bērnus tur ilgi un dikti, līdz beidzot psihosomatika dara savu un var uzlikt diagnozes. Diagnozes biedē cilvēkus, bet jomas "speciālisti" ar to spēlē savas netīrās spēlītes.

Lūdzu, neļauj bērniem būt bērnu namos. Lai kādi viņi nebūtu, lai kādi nebūtu viņu apraksti, katram ir nepieciešama iespēja!

Nesen runāju ar kādu audžumammu, kura uzņēma ģimenē pusaudzi ar ļoti sliktu aprakstu. Bet mums ir tādas audžumammas, kuras par spīti sistēmai izlemj riskēt. Ziniet, kāds ir šīs audžumammas secinājums - ideālāku pusaudzi viņa pat iedomāties nevarot!


Vēl viens jautājums - kādi cilvēki var uzņemt bērnus?


Vispirms - nav nekādu materiālo standartu. Ir jābūt labiekārtotai, tīrīgai mājai, ar nodrošinātu vietu bērnam - gultasvietu un savu mantu stūrīti.

Nav nozīmes, vai mājvieta ir iegādāta, vai tiek īrēta.

Tomēr es gribētu norādīt uz galvenajām īpašībām, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgas uzņemot bērnus. Vispirms - spēja atzīt kļūdas, būt patiesam pret sevi un apkārtējiem, un apziņa, ka mēs nezinām kā ir pareizi. Lai gan - var jau iet šajā visā ar domu - es zinu kā vajag, un tūliņ visiem parādīšu paraugu! Jūs sagaida smags kritiens. Protams, var pamanīties visu norakstīt uz bērna "gēniem". Bet ir patiesi jāmāk ieskatīties sevī, atzīt savas kļūdas, atzīt, ka nemākam un nezinām kā. Kā jau esmu rakstījusi - var daudz gatavoties šim procesam, bet sagatavoties tam nav iespējams. Nu, tas ir apmēram, kā gatavoties dzemdību sāpēm. T.i. var izlasīt visu pasaules literatūru, censties izjust visas sajūtas, trenēties, bet tad notiek realitāte! Šoks!

Otra lieta. Esmu izlasījusi ļoti daudzas grāmatas, rakstus par to, kā vajag, kas palīdz... Un no savs pieredzes es teiktu, ka grāmatās ir visaptveroša informāciju. Jums ir jākļūst par sava bērna pētnieku, izmeklētāju - aizņemšos no kādām apmācībām šo aicinājumu. Vienkārši esiet cilvēcīgi - notupjaties blakus savam bērnam un cilvēcīgi atzīstiet savas kļūdas, savu nezināšanu un liekat saprast, ka jūs ļoti, ļoti gribat saprast un palīdzēt, bet nezināt kā. Tās reizes, kad es ar asarām acīs esmu audžumeitai teikusi, ka man ir neaprakstāmi grūti, jo es nemāku un nezinu kā man rīkoties, ir nesuši vislielāko progresu. Jo tas ir tik cilvēcīgi - būt cilvēkam, just sāpes, par tām runāt un parādīt savam bērnam, ka ne viņam vienam sāp, ne viņam vienam ir grūti. Bet neskatoties uz visu, mēs te arī esam - blakus, un kopā varam izcīnīt šo cīņu!

Trešā lieta. Neko negaidiet. Un vispirms es to saku sev! Man šo vēl jāmācās, jo es gaidu. Un ir vēlme pēc diviem gadiem smagā darbā, smagiem, sāpīgiem, iznīcinošiem procesiem, sajust kaut kādu atdevi.

Bet bērni ne pie kā nav vainīgi. Ja mēs mācētu laicīgi šo bērnu vecākiem palīdzēt, kad par viņiem neviens bērnībā nerūpējās, tad mūsu bērniem klātos daudz labāk. Šodienas ieguldījums bērnos, visspilgtāk atspoguļosies bērnu bērnos. Reizēm jāsaprot - šo bērnu, iespējams, jūs neizglābsiet. Bet, iespējams, jūs varat izglābt viņa bērnus.



Dodiet iespēju!